Sarkandaugava
- Šis raksts ir par Rīgas pilsētas apkaimi. Par citām jēdziena Sarkandaugava nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Sarkandaugava | |
|---|---|
| |
| Pamatinformācija | |
| Pilsēta |  Rīga
|
| Priekšpilsēta | Ziemeļu rajons |
| Pilsētas daļas | Eksportosta Vējzaķsala Mazā Vējzaķsala |
| Platība | 7,596 km² |
| Iedzīvotāju skaits | 15 391 (2024) |
| Ievērojamas celtnes | Rāves cukurfabrika |
| Ūdenstilpes | Daugava |
| Parki | Sarkandaugavas kalna parks |
| Transports | |
| Autobuss | 2., 11., 24., 48., 49., 58. |
| Trolejbuss | 3. |
| Tramvajs | 5. |
| Papildinformācija | |
| Ārējā saite | apkaimes.lv |
Sarkandaugava ir Rīgas pilsētas apkaime Ziemeļu rajonā, kurā ietilpst Rīgas pilsētas daļas Eksportosta, Vējzaķsala un Mazā Vējzaķsala. Sarkandaugavas apkaime atrodas uz ziemeļiem no Rīgas centrālās daļas Daugavas labajā krastā. Pa sauszemi tā robežojas ar Mīlgrāvja, Mežaparka, Brasas, Skanstes, Pētersalas-Andrejsalas un Kundziņsalas (savienojumi pa tiltiem) apkaimēm, bet pa ūdeni tai ir robežas ar Vecmīlgrāvja un Spilves apkaimēm. Sarkandaugavas apkaimes robežas ir Mīlgrāvis, Sarkandaugava, Daugava, līnija no Daugavas (Eksportostas) līdz Eksporta ielai, dzelzceļa līnijas, Tilta iela, Viestura prospekts, Lēdurgas iela, ostas dzelzceļa līnija.
Sarkandaugavas apkaimes kopējā platība ir 7,596 km², kas ir par apmēram 2/5 vairāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 15,595 km. Pašreiz noteiktajās robežās Sarkandaugavas apkaime ir grūti identificējama kā telpiski vienota un funkcionāli saistīta Rīgas pilsētas teritorija, jo apkaimes uzbūve ir ļoti kompleksa un atsevišķas tās daļas ir primāri orientētas uz Rīgas brīvostas vai cita veida industriālo darbību, kas nav tieši saistāma ar pašu apkaimi. Tomēr apkaimes lokālais centrs jau šobrīd ir skaidri identificējams teritorijā ap Tilta ielu, kam arī perspektīvā varētu saglabāties šī stratēģiskā nozīme. Domājams, ka Sarkandaugavas apkaimes robežas kopumā kļūs skaidrāk identificējamas pēc Ziemeļu koridora trases izbūves, kas iezīmēs apkaimes dienvidu robežu, tāpat kā dzelzceļš un Viestura prospekts pašreiz iezīmē apkaimes austrumu, bet Sarkandaugava un Mīlgrāvis attiecīgi rietumu un ziemeļu robežu.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sarkandaugava ir 2,5 km garš un 25 m plats Daugavas attekas zars, kura augšgals beidzās tā sauktajās pilsētas ganībās. 16. gadsimtā Sarkandaugavas pieteku sāka saukt arī par Soda grāvi, jo tur notika notiesāto raganu peldināšana, pieņemot, ka burvji ūdenī negrimst un ka raganas ir vieglākas par citiem cilvēkiem.[1]
Pēc Rīgas ieņemšanas 1710. gadā Krievijas cars Pēteris I esot šeit pavēlējis iekārtot nocietinājumus un celt jaunu pili. Sarkandaugavas krastā izveidots regulāra plānojuma parks (t.s. Otrais Ķeizardārzs), kuru Pēteris I jau kā Krievijas Impērijas ķeizars apciemojis pēc Vidzemes inkoprorācijas Krievijas sastāvā 1723. gadā.[2] Dārza projektu izstrādājis arhitekts P. Jonšteins. Dārza iekārtošanu veica galvenokārt kareivji. Melnzemi šai smilšainajai vietai piegādāja no netālās Duntes muižas (tagadējā Ozolaine pie Patversmes ielas). Darbus sāka plaši, tika izrakti dīķi, parka stādīšanai saveda trīsdesmit tūkstošus dažādu koku, bet pils būvēšanai kaļķus un ķieģeļus no Holandes. 1729. gada pavasaris nāca ar briesmīgiem plūdiem. No citadeles pāri palikušo daļu nosauca Aleksandra Menšikova vārdā par Aleksandra Augstumiem. 18. gadsimta vidū pretim Ķeizardārzam otrā pusē Sarkandaugavai bija ierīkota kokskola, tās pastāvēšana bija zināma posmā no 1741. līdz 1763. gadam.
Rīgas pilsētas iedzīvotāji iekšpilsētā jau kopš pilsētas sākumiem turēja mājlopus un dzina tos uz pilsētas ganībām aiz vaļņiem. Ganību atrašanās vieta uz ziemeļiem no pilsētas nocietinājumiem redzama J. K. Broces zīmētajā pilsētas plānā. No lopu dzenamā ceļa izauga nozīmīga satiksmes maģistrāle — Ganību dambis, kas sākās pie Ganību vārtiem un virzījās pa tagadējo Pulkveža Brieža ielu. Ganības šķērsoja nocietinājums, ko krievu—zviedru laikā (1788—1790) uzcēla pilsētas aizsardzībai. Tas sākās pie tagadējās Duntes ielas, turpinājās līdztekus Skanstes ielai, kas tolaik gāja Katrīnas dambja virzienā.[3] 18. gadsimta beigās vairs ne sevišķi koptais Otrais Ķeizardārzs nebija atdalīts no Sarkandaugavas ar ielu un Sarkandaugavas krasts tā tuvumā bija vienkāršu ļaužu atpūtas vieta. Aleksandra I valdīšanas laikā dārzā ierīkoja Aleksandra augstumu aizgādības namu jeb nespējnieku patversmi. Projektu namam izstrādāja arhitekts K. F. Breitkreics. Uzcēla pavisam 13 celtnes — vienstāva, divstāvu vai trīsstāvu. Par aizgādības nama vadītāju iecēla savā laikā ievērojamo ārstu O. Hūnu. Aizgādības namā bija paredzēja ievietot nespējniekus, vājprātīgos un ar veneriskām slimībām slimojošos.
Apdzīvotas vietas ar laivu transportu iztikt vien nevarēja, tāpēc gar Sarkandaugavas pieteku izveidojās četru kilometru garš ceļš līdz Hanta tvaika zāģētavai Jaunmīlgrāvī (1819). 1861. gadā ceļu ierakstīja Rīgas ielu sarakstā un nosauca par Tvaika zāģētavas (Dampfsägemühlen) ielu. Šodien tā ir sadalīta divās daļās un viena daļa nosaukta par Tvaika, bet otra par Duntes ielu. Ķeizara Nikolaja I valdīšanas laikā 1827. gadā šeit nolēma ierīkot arī darba namu. Projektu izstrādāja guberņas arhitekts J. A. Špacīrs, plānu 1830. gadā precizēja Iekšlietu ministrijas speciālisti, paredzēto mūra ēku uzcēla no 1835. līdz 1836. gadam. Tagad parkā ir psihoneiroloģiskās slimnīcas celtnes. Dārzā saglabājušies sen stādīti koki un dīķis.
1828. gadā Sarkandaugavu administratīvi iekļāva Rīgas pilsētā. Sākotnēji šajā pilsētas daļā dzīvoja pārsvarā tādu profesiju pārstāvji, kuriem iztiku gādāja Daugava — loči, pārcēlāji un zvejnieki.
Muižiņas Sarkandaugavā bija ne tikai atpūtas vietas turīgākiem Rīgas pilsētas iedzīvotājiem. Te atradās arī Rīgas rūpniecības uzņēmumi un dārzniecības. Sarkandaugavu var uzskatīt par vienu no pirmajiem Rīgas rūpniecības rajoniem, kurā gar Ganību dambi un Vecdaugavu 1830. gados sāka koncentrēties lieli rūpnieciskie uzņēmumi. Ārpus Rīgas atļāva celt tikai nelielas koka ēkas, lai kara laikā nenoderētu ienaidnieku atbalstam. Tādēļ pirmās fabrikas radās tālākās Rīgas nomalēs pie ūdens ceļiem — Sarkandaugavā, Bišumuižā, Iļģuciemā, Juglā. Sarkandaugavā veidojās daudz un dažādas rūpniecības iestādes, piemēram — koku kastu fabrika, katlu lietuve, gumijas fabrika "Provodņiks", apavu fabrika "Buffalo" (kas nodarbināja 2000 strādniekus), kokapstrādes firma "Vērmanis un dēls", "Rutenberga ķīmiskā fabrika" un citas. Par vecāko fabriku uzskata Rāves cukurfabriku, ko 1784. gadā uzcēla Sarkandaugavā.[4] Tā bija pirmā cukura pārstrādāšanas manufaktūra ne tikai Rīgā, bet arī Vidzemē.[5] Kad Rīgas namniekam un vēlāk birģermeistaram Kristiānam Konrādam Rāvem neveicās ar 18. gadsimta 1760. gados dibināto kuģu būvētavu, viņš kopā ar dēlu Johanu Georgu un citiem Rīgas tirgotājiem 1784. gadā nodibināja akciju sabiedrību ievestā jēlcukura pārstrādāšanai.[6]
Vietas un celtnes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sarkandaugavas parkā uz Rīgas aplenkuma laikā uzbērtās skanstes paceļas arhitekta Johana Daniela Felsko 1878. gadā uzbūvētā Svētās Trīsvienības luterāņu baznīca, kas veido apkārtējās panorāmas dominanti un ar savu izteiksmīgumu papildina parka ainavu.[7] Ēka un tornis ir būvēti no ķieģeļiem neogotiskā stilā. Altārgleznu darinājis Erfurtes gleznotājs E. fon Hāgers. Sarkandaugavas parks pie baznīcas ir neliels un ierīkots 1964. gadā slēgtās kapsētas vietā.
Starp Latvijas kultūras muzeju "Dauderi" un Tvaika ielu plešas alus ražotāja — akciju sabiedrības "Aldaris" korpusi. Valdšleshena alus brūzis, tagadējais "Aldaris", tika uzcelts 1865. gadā un ir vienīgais no tai laikā veidotajiem uzņēmumiem Sarkandaugavā, kas nav mainījis ražošanas profilu. Aldara ēkas izkārtotas funkcionāli mērķtiecīgā plānojumā. Sadalītas kvartālos, tās veido blīvu ražošanas zonu un labiekārtotu reprezentācijas un atpūtas teritoriju, kurā tikusi iekļauta arī kādreizējā īpašnieka savrupmāja un mākslīgas pilsdrupas. Dauderu parks piederēja alus darītavas īpašniekam. Saskaņā ar vietas reljefu dārzam ir augšējā un apakšējā terase, ko savieno kāpnes un atbalsta mūris. Dārza plānojumu izstrādāja G. F. F. Kūfalts. 1898. gadā alus darītavas īpašnieks uzcēla sev vienu no skaistākajām savrupmājām Rīgā. To projektējis būvinženieris Fricis Zeiberlihs. Pirms Otrā pasaules kara savrupmāja bija Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidence, bet kopš 1990. gada kļuvusi par Latvijas Kultūras muzeju "Dauderi".
Par Sarkandaugavas centru pieņemts uzskatīt Sarkandaugavas un Tilta ielas krustojumu. Tilta ielā apskatāmas trīs eklektikas stila celtnes: Nr. 12 (arhitekts — O. Bārs, 1899), Nr. 20 (arhitekts — Edmunds fon Trompovskis, 1897), Nr. 32 (arhitekts — Konstantīns Pēkšēns, 1888).
Vēl divi ievērības cienīgi objekti redzami aiz dzelzceļa pārbrauktuves — 19. gadsimtā uzceltā Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca Meža prospekta kreisajā pusē. Tā tika iesvētīta 1890. gada 15. augustā un tā celta pēc arhitekta M. Nuncka projekta, tā saucamajos Aleksandra Augstumos. Blakus baznīcai atrodas piemineklis Mežaparka koncentrācijas nometnes upuriem. Nometne atradās šajā vietā no 1943. marta līdz 1944. gada rudenim. Mazliet tālāk — labajā pusē — aiz dzelzceļa pārbrauktuves redzama Kristus karaļa Romas katoļu baznīca, kuras pamatakmens ir likts 1935. gada 27. oktobrī. Tās būvdarbu vadītājs un pirmais prāvests bija Kazimirs Vilnis.[8] Sarkandaugavai raksturīgs liels skaits ļoti vecu namu. Daudzi celti no 1860. līdz 20. gadsimta sākumam. Pati vecākā māja, kas saglabājusies, uzcelta 1825. gadā. Vienai piektdaļai namu joprojām ir sausās tualetes. Kopumā nekustamā īpašuma tirgus prestiža ziņā Sarkandaugavā atpaliek no pieprasītā Purvciema, Teikas vai Ziepniekkalna.[9] Tomēr Sarkandaugava līdzīgi Āgenskalnam ir daudz piemīlīgāka vieta dzīvošanai, jo šeit varam redzēt veco koka apbūvi, satikt cilvēkus, kas cits citu pazīst un sajust priekšpilsētas mieru.
Izglītība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2017. gada pētījumā "Optimālā vispārējās izglītības iestāžu tīkla modeļa izveide Latvijā" tika konstatēts, ka Daugavas labajā krastā uz ziemeļiem no centra (Sarkandaugava, Mīlgrāvis, Vecmīlgrāvis) ir izvietotas sešas vidusskolas, lai gan skolēnu skaits (443) ilgtermiņā ir pietiekams tikai vienai. Rīgas 28. vidusskola, Rīgas 29. vidusskola un Rīgas 31. vidusskola skolēnu trūkuma dēļ neatvēra 10. klases. Pētījuma autori ieteica reorganizēt tās vidusskolas, kurās obligāto centralizēto eksāmenu (OCE) indekss ir zemāks (Rīgas 46. vidusskola OCE indekss 32,4%, Puškina licejs OCE 33,5%) par pamatskolām. Viena kopīga apkaimes vidusskola varētu tikt veidota uz Rīnūžu vidusskolas (OCE 42,5%) bāzes, kurā pašlaik arī ir nepietiekams skolēnu skaits, tikai ar nosacījumu, ka skolēniem šajā vidusskolā tiek nodrošināts atbilstošs valsts valodas apguves līmenis. Pētījuma autori apzinās, ka daļai Sarkandaugavā dzīvojošo ērtāk būs doties uz Jāņa Poruka vidusskolu Čiekurkalnā vai vidusskolām centrā, līdz ar ko iespējamais vidusskolēnu skaits vienīgajā apkaimes vidusskolā pēc reorganizācijas, visticamāk, nepārsniegtu 300.[10]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piezīmes un atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Izmantoti materiāli no Rīgas Domes pilsētas attīstības departamenta mājas lapas.
- Izmantoti materiāli no Rīgas pašvaldības portāla.
- ↑ A.Kolbergs. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. 2007. gads - 334. lpp.
- ↑ J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T, 2. sēj. — 1996. gads, 171. lpp.
- ↑ J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T, 2. sēj. — 1996. gads, 146. lpp.
- ↑ Z. Lancmanis, B. Šalfejevs, J. Novoselovs, "Rīgas vārtos", 1933. gads, 17. lpp.
- ↑ Rāves cukurfabrika, citariga.lv
- ↑ Sarkandaugava, portālā www.citariga.lv
- ↑ Asja Līdaka, Ziemeļu rajons gadsimtu griežos, 2004. gads, 25. lpp.
- ↑ Asja Līdaka, Ziemeļu rajons gadsimtu griežos, 2004. gads, 78. lpp.
- ↑ Laikralsts "Diena", Nr. 145, 2003. gada 15. jūnijs.
- ↑ Rīgā skolēnu pietiek 42 vidusskolu nokomplektēšanai, secina pētījumā LETA 2017. gada 25. oktobrī
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| ||||||||||||||||||||||||||||||
