Pāriet uz saturu

Lilijas

Vikipēdijas lapa
Lilijas
Lilium (Linnaeus, 1753)
Baltā lilija (Lilium candidum)
Baltā lilija (Lilium candidum)
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseViendīgļlapji (Liliopsida)
RindaLiliju rinda (Liliales)
DzimtaLiliju dzimta (Liliaceae)
ApakšdzimtaLiliju apakšdzimta (Lilioideae)
ĢintsLilijas (Lilium)
Lilijas Vikikrātuvē

Lilijas (Lilium) ir liliju dzimtas (Liliaceae) augu ģints. Savvaļā izplatītas 100 sugas. Ģintī ir apvienotas aptuveni 110 sugas. Tās aug Ziemeļu puslodes mērenās joslas apgabalos Ziemeļamerikā, Eiropā, Āzijā dažādos apstākļos — spilgtā saulē, pusēnā, pustuksnešos, augstkalnu pļavās, stāvās klinšainās nogāzēs. Kā krāšņumaugus tās audzē visā pasaulē. Nosaukums "lilija" cēlies no grieķu vārda leirion — baltā, no kura vēlāk atvasināts latīņu nosaukums lirium, ko pārdēvēja par Lilium. Stilizētā veidolā lilijas ir attēlotas dažādos ģerboņos un dzimtas īpašumu zīmēs. Lilijas var pavairot ar sēklām, zvīņlapām, vairsīpoliņiem, pumpursīpoliņiem. Daudzu liliju sugu ziediem ir spēcīga un patīkama smarža. Parasti lilijas izaug no 0,6 līdz 1,2 metriem augstas. Atsevišķas sugas var sasniegt pat 2 metru augstumu. Tām parasti ir no 3 līdz 10 ziediem (atsevišķos gadījumos var būt arī vairāk). Ziedi ir sarkani, balti, dzelteni u.c. Tiem var būt arī punktu vai svītru zīmējums.

Lilijām ģenētiski visradniecīgākās ir fritilārijas (Fritillaria).

Latvijā savvaļā ir sastopamas divas sugas: martagonlilija (Lilium martagon) un pumpursīpolu lilija (arī vairvasiņu lilija, Lilium bulbiferum).[1]

Liliju izplatības karte

Tās aug Ziemeļu puslodes mērenās joslas apgabalos Ziemeļamerikā, Eiropā, Āzijā dažādos apstākļos — spilgtā saulē, pusēnā, pustuksnešos, augstkalnu pļavās, stāvās klinšainās nogāzēs.[2] No Ziemeļamerikas līdzenumiem, kalniem un purviem līdz Birmas subtropiskajiem džungļiem; no skarbajiem Sibīrijas reģioniem līdz Grieķijas paugurainajām pļavām un visas Eiropas līdzenumiem un ielejām; augstu Himalajos un pat vējainajās, vētrām pakļautajās ganību pludmalēs Japānas ziemeļos.[3]

Nosaukums "lilija" ir cēlies no grieķu vārda leirion — baltā, no kura vēlāk atvasināts latīņu nosaukums lirium, ko pārdēvēja par Lilium. Lilijas ir vieni no senākajiem kultūraugiem. Senatnē lilijas izmantoja uzturā, kosmētikā un kā ārstniecības augus apdegumu un citu brūču ārstēšanai.[4]

Pirmā tika atklāta baltā lilija (Lilium candidum L.). Par tās dzimteni uzskata Vidusjūras floristiskā apgabala austrumdaļu: Mazāziju, Libānu un Ziemeļgrieķiju. Baltās lilijas ornaments Senajā Ēģiptē attēlots jau pirms 4000 gadiem. Romieši un vēlāk krustneši baltās lilijas ieveda arī Ziemeļeiropā.[5] Romas impērijā baltās lilijas bija attēlotas Diānas un Venēras pieminekļos. Vidusjūras reģiona zemēs lilijas kļuva par nevainības, šķīstības un svētuma simbolu, līdzīgi kā Ēģiptiešiem lotosa zieds.

Sevišķi strauji lilijas izplatījās viduslaikos. Daudz balto liliju var ieraudzīt viduslaiku ģerboņos, skulptūrās un svētbilžu gleznojumos. Lilijas auga klosteru dārzos. Kļuva par kristietības simbolu un bija attēlotas baznīcas sakrālajos elementos. Tā kā kristietības simbolikā ir attēlota nevainība, šķīstība un skaidrība, tad tieši baltās lilijas kļuva par Jaunavas Marijas ziediem.[4]

No 17. gadsimta lilijas sāka izmantot uzziedināšanai un iemācījās tās pavairot ar sēklām. Līdz 18. gadsimtam bija zināmas tikai 12 Eiropas un Amerikas liliju sugas. Daudz jaunu sugu tika atklātas 19. gadsimtā, kad vairāki zinātnieki pētīja liliju sugām bagāto Kaukāza floru.

Īpaši 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā vērojama liela interese par lilijām. Iemesls bija daudzkārtējie ceļojumi un ekspedīcijas uz liliju dzimteni. Lilijas arvien vairāk tika kultivēts kā krāšņumaugs dārzos. Liliju audzēšanā jauns novirziens izveidojās 1903. gadā, kad Rietumķīnā atrada īpaši smaržīgo un krāšņo karalisko liliju Lilium regale, kuru ekspedīcijā atklāja angļu augu vācējs Ernests Vilsons.[5]

Karaliskā lilija Lilium regale

Pirmās ziņas par lilijām Latvijā sastopamas Johana Cigras dārzniecības 1805. gadā izveidotajā katalogā, kur minētas 5 liliju sugas, taču 1890. gadā jau 19 liliju sugas un to varietātes. Karaliskā lilija Lilium regale Latvijā parādījās 1925. gadā.

Vislielākais nopelns liliju introdukcijā Latvijā bijis izcilajam speciālistam agronomam Viktoram Orehovam. 1941. gadā V. Orehovs uzsāka liliju krustošanu ar mērķi iegūt Latvijas klimatiskajiem apstākļiem atbilstošus augstvērtīgus hibrīdus. Viņa izveidotās šķirnes bija pazīstamas arī ārpus Latvijas robežām.

Pirmā liliju izstāde Latvijā notika 1986. gadā. Taču 1989. gadā Nacionālais botāniskais dārzs organizēja Starprepublikānisko liliju audzētāju sanāksmi — semināru, kurā piedalījās Baltijas Republiku, Maskavas un citu toreizējās PSRS republiku liliju audzētāji. Neilgi pēc šī semināra liliju audzētāji un interesenti no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas pulcējās Nacionālajā botāniskajā dārzā, lai dibinātu pirmo neatkarīgo liliju audzētāju apvienību Baltijas republikās — asociāciju Lilium Balticum.[4]

Botāniskais raksturojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Liliju pogaļa ar sēklām

Lilijām raksturīgās pazīmes:

  1. Sīpols ar kailām, jumstiņveidā sakārtotām zvīņlapām.
  2. Taisns stublājs, viscaur ar lapām.
  3. Šauras lapas ar paralēlu dzīslojumu, sakārtotas uz stublāja spirāliski vai mietturos.
  4. Viens vai biežāk vairāki ziedi stublāja galotnē. Apziednis sastāv no sešām apziedņa lapām un nav diferencēts kausā un vainagā. Pie ziedkāta pamatnes sīka augšlapa.
  5. Sēklu pogaļa ar trim cirkņiem, atveras ar trīs gareniskām vārsnēm. Sēklas plakanas, vieglas, brūnas.[6]
Lilijas sīpola zvīņas. Galvenās saknes un piesaknes.

Sīpols ir daudzgadīgs, sastāv no pamatnes un zvīņlapām. Sīpolā uzkrājas barības vielas un attīstās lapu un ziedu aizmetņi. Zvīņlapas ir biezas un sulīgas, un tās jumstiņveidā sedz cita citu. Zvīņlapu žāklēs ir aizstājējsīpola aizmetņi — pumpuri no kuriem attīstās jauni sīpoli. Katra no sīpola atdalīta zvīņlapa spēj veidot jaunu sīpolu. Atkarībā no sugas vai šķirnes īpatnībām zvīņlapu krāsa ir dažāda, sākot no baltas līdz purpursārtai. Atšķirīga ir arī sīpolu forma — koniska, olveidīga, plati olveida, apaļa, plakani apaļa, ieapaļa, ovāla vai iegarena.[2]

Liliju sīpolu veidi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Koncentriskā tipa sīpols — zvīņlapas izvietotas blīvi spirālveidā. Jaunās zvīņas atrodas centrā apkārt stublājam. Ārējās, vecās zvīņlapas ik pēc 3—4 gadiem pakāpeniski atmirst. Koncentriski sīpoli ir lielākajai daļai Āzijas grupas liliju, trompetlilijām, martagonlilijām.
    Stolonu tipa sīpols
  • Stolonu tipa sīpols — pavasarī no sīpola veidojas virszemes stublājs un 1 vai 2 pazemes dzinumi — stoloni 3—4 cm garumā, klāti ar retām zvīņlapām. Katra stolona galotnē izaug jauns sīpols, piemēram, Kanādas lilijai (L. canadense), cēlajai liijai (L. superbum).
  • Sakneņi — sīpola sānu daļā zvīņlapu žāklē pie pamatnes attīstās ar zvīņlapām apauguši sakneņi. Aizstājējsīpols aug rindā blakus mātes sīpolam. Sīpols ar vairāku gadu dzinumiem veido sīpolu sakneni, kas ik pēc četriem gadiem jāsagriež gabalos un jāizstāda atsevišķi. Tas raksturīgs panterlilijai (L. pardalinum).[4]
Panterlilijas saknenis — mātes sīpols ar aizstājējsīpolu

Ar sakņu sistēmu lilijas uzņem no augsnes minerālvielas un ūdeni. Tās nedrīkst bojāt, apgriezt, iežāvēt, stādot salocīt un sablīvēt. Arī pārlieku lielas papildmēslojuma devas var bojāt saknes, kas atrodas tuvu augsnes virskārtai. Ir divu veidu saknes:

  1. Galvenās jeb vilcējsaknes — attīstās no sīpola pamatnes, tās ir daudzgadīgas un nomainās pakāpeniski. Vilcējsaknes ir no 0,3 cm diametrā un sasniedz 40—60 cm garumu. Tās spēj sīpolu ievilkt vajadzīgajā dziļumā.
  2. Adventīvās jeb piesaknes — viengadīgas, veidojas pavasarī augsnes virskārtā no stublāja un rudenī tās atmirst līdz ar stublāju. Dažām lilijām piesaknes neveidojas, piemēram, baltajai lilijai.[2]

Liliju stublājs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stublājs veidojas pārsvarā taisns no sīpola pamatnes. Dažām lilijām stublājs ir ložņājošs. Tas aug horizontāli līkločiem un tikai pēc 20—50 cm paceļas stāvus. Stublājs var būt no 30 cm līdz dažu metru augstumam. Daudzām lilijām uz stublāja augsnē tuvu zemes virskārtai attīstās vairsīpoliņi. Atsevišķām lilijām uz stublāja virszemes daļas lapu žāklēs attīstās pumpursīpoliņi, piemēram, tīģerlilijai. Lilijas, kas veido vairsīpoliņus un pumpursīpoliņus, ir viegli pavairojamas ar tiem. Pumpursīpoliņu attīstība ne vienmēr ir uzskatāms kā šķirnes pozitīvs rādītājs.[4]

Lapa ir vienkārša un sastāv no vienas veselas lapas plātnes. Pēc formas tās ir lineāras, lancetiskas vai eliptiskas ar paralēlu vai lokveida dzīslojumu, to garums var būt 3—25 cm, bet platums 0,2—6 cm. Lapas uz stublāja var būt sakārtotas spirālē vai mieturos. Pamīšus jeb spirāliski lapas uz stublāja atrodas pie mezgla pa vienai. Ja uz stublāja pie viena mezgla ir piestiprinātas piecas vai vairākas lapas, tad tās ir sakārtotas mieturī, uz viena stublāja var būt 2—3 lapu mieturi, katrā 5—7 lapas.[2]

Putekšņlapa
Turbānveida ziedu forma
Trompetveida zieda forma

Ziediem ir sešas apziedņa lapas un sešas putekšņlapas, kas sastāv no putekšnīcas un kātiņa. Putekšņlapas apļveidā aptver irbuli. Irbulis ir tievs, diegveida, parasti garāks par putekšņlapām un augšgalā beidzas ar trīsdaivainu drīksnu. Zieda centrā ir auglenīca, kas sastāv no trīs cirkņiem. Auglenīcas apakšējā daļā — sēklotnē — atrodas sēklaizmetņi, no kuriem pēc apaugļošanās attīstās sēklas. Lilijas ir svešapputes augi. Tomēr iespējama arī pašappute, jo ziedēšanas laikā dažām sugām un šķirnēm irbulis spēcīgi uzliecas uz augšu un drīksna saskaras ar 2 augšējām putekšņlapām. Lilijām ir dažādas ziedu formas:

  • kausveida;
  • trompetveida;
  • turbānveida;
  • zvanveida;
  • plakana;
  • piltuvveida;
  • zvaigžņveida.[4]

Latvijas klimatiskajos apstākļos sēklas var ievākt tikai no jūnijā un jūlijā ziedošajām liliju sugām. Vēlu ziedošajām lilijām, kaut arī sēklas aizmetas, tās nespēj ārā nogatavoties. Sēklu skaits pogaļā dažādām sugām ir atšķirīgs. Apskatot liliju sēklas pret gaismu, tajās ir saredzams tumšāks pavedienveida dīglītis. Sēklas bez dīglīša ir neauglīgas un nedīgst.[6]

  1. Gan saulainā, gan viegli noēnotā vietā, bet ne pilnīgā ēnā, citādi tās izstīdzēs un tieksies pēc gaismas.
  2. Lilijas nedrīkst stādīt tuvu lieliem kokiem — ošiem, ozoliem, liepām, bērziem u.c. — koku saknes izmanto lilijām doto mēslojumu.
  3. Labāk jāizvēlas atklātas vietas, lai vējš nožāvētu pēc rasas, lietus, tādējādi aizkavējot pelēkās puves veidošanos.[2]

Augsnes izvēle un sagatavošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liliju saknēs nav gaisa vadaudu, tādēļ tās ir pilnībā atkarīgas no gaisa daudzuma augsnē. Pārāk mitrās, pārpurvotās un sablīvētās augsnēs liliju sīpoli var aiziet bojā. Lilijas vislabāk aug augsnē, kura ir ielabota jau ilgus gadus, augsnē kurā ir daudz slieku un citu labvēlīgu augsnes organismu. Tāda augsne būs irdena, tajā labāk saglabājas mitrums, tajā labāk izdalās minerālvielas, un lilijas tās var labāk izmantot.

Lielākā daļa liliju labi aug augsnē, kuras pH līmenis ir starp 6 un 6,5. Parasti ielabotas dārza zemes pH ir tuvu tam. Vairumam jauno šķirņu ir laba spēja piemēroties atšķirīgiem pH līmeņiem. Ja augsne pārāk skāba, tās pH līmeni var pacelt kaļķojot. Ja magnijs augsnē ir pietiekoši daudz, tad visvienkāršāk kaļķot ar malto (celtniecības) krītu. Ja magnija pietrūkst, tad ar dolomīta miltiem. Arī pelni paaugstina augsnes pH līmeni. Ja augsne pārāk kaļķaina, tad visvienkāršāk to paskābināt iestrādājot neneitralizētu kūdru un mulčējot ar kūdru. Arī sulfātu minerālmēsli, piemēram, kālija sulfāts, paskābina augsni.[7]

Ģeneratīvā pavairošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģeneratīvā pavairošana notiek pavairojot ar sēklām. Savvaļā augošām liliju sugām ir ļoti labas atjaunošanās spējas, jo ar sēklām tās dažu gadu laikā spēj ievērojami izplatīties, un vienā vietā tās aug vairākus gadu desmitus. Ar sēklām pavairo sugas, bet šķirnes ar sēklām pavairot nevar, jo notiek pazīmju skaldīšanās pēc ģenētikas likumsakarībām. Pogaļu ar sēklām novāc, kad tās ir brūnas, bet kamēr vēl nebirst ārā. Ievāktās sēklas žāvē istabas temperatūrā dažas dienas, bet tad uzglabā 5 °C temperatūrā līdz sēšanai.[2]

Veģetatīvā pavairošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Ar zvīņlapām:
  1. No sīpola norauj ārējās zvīņlapas.
Sīpoliņu veidošanās uz zvīņlapām
  1. Dažas dienas apžāvē;
  2. Zvīņlapas ievieto mitrās sfagnu sūnās (var arī kūdrā, perlītā, smiltīs), ieliekot plastmasas maisiņā;
  3. Pēc 2—3 mēnešiem vajadzētu sākt veidoties sīpoliņiem, tad tos stāda kastītē augsnē.[8]
  • Ar vairsīpoliņiem:
  1. Lilijām, kurām veidojas maz vairsīpoliņu, nokniebjot ziedu pumpurus un uz stublāja apakšas uzraušot augsni, tiks veicināta vairsīpoliņu veidošanās.
  2. Rudenī vairsīpoliņus atdala un iestāda pavairojamajā dobē.
  3. Pēc 2 gadu audzēšanas iegūst pieaugušus ziedsīpolus.
  • Ar pumpursīpoliņiem:
  1. Jauniestādītām lilijām ir īpaši daudz pumpursīpoliņu.
  2. Ievāc pēc liliju noziedēšanas, kad tie sāk nobirt.
  3. Pumpursīpoliņi izaugs lielāki, ja tiks nokniebti ziedpumpuri.
  4. Pumpursīpoliņus var izsēt tieši dārzā.
  5. Šādi pavairotas lilijas uzzied otrajā vai trešajā gadā, atkarībā no iedēstīto pumpursīpoliņu lieluma.[6]
  1. «Liliju dzimta» (latviski). Sugu enciklopēdija "Latvijas daba". Skatīts: 2014. gada 24. martā.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Antra Balode. Puķkopība / dārza puķe s. Rīga : SIA "Burtene", 2016. 210. lpp. ISBN 978-9-98-483313-2.
  3. «Wild Lilies - Knowledge Base on the Lilium Species». B&D Lilies. Skatīts: 2017. gada 30. novembrī.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Ilmārs Birzulis, red. (1999). "Liliju avīze II". Lauku Avīzes tematiskā avīze: 4. lpp.
  5. 5,0 5,1 Ādolfs Zorgevics, Antra Balode. Lilijas. Rīga : Avots, 1989. 42. lpp.
  6. 6,0 6,1 6,2 Voldemārs Nesaule, Viktors Orehovs. Lilijas. Rīga : Liesma, 1970.
  7. Guntis Grants. «Liliju audzēšana». Daugmales lilijas. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 7. decembrī. Skatīts: 2017. gada 30. novembrī.
  8. Inita Šteinberga (2017). "Lilijas audzē priekam". Lauku Avīzes Tematiskā Avīze.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]