Krustpils

Krustpils
Krustpils;
	Pilsētas daļa
	Krustpils kultūras nams
	Krustpils
	Koordinātas: 56°29′58″N 25°52′42″E / 56.49944°N 25.87833°EKoordinātas: 56°29′58″N 25°52′42″E / 56.49944°N 25.87833°E
Valsts	Latvija
Republikas pilsēta	Jēkabpils
Pirmoreiz minēta	1237. gads
Pilsētas tiesības	1920. gads
Pievienota Jēkabpilij	1962. gads
Vēsturiskie; nosaukumi	poļu: Kryżborg; vācu: Kreutzburg; latgaliešu: Krystapiļs;
Platība
• Kopējā	12,54 km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
	Krustpils Vikikrātuvē

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads	Iedz.	±%
1897	4 142	—
1905	7 315	+76.6%
1914	5 300	−27.5%
1920	1 862	−64.9%
1925	3 526	+89.4%
1935	3 658	+3.7%
Avots:^[1]

Krustpils ir Jēkabpils pilsētas daļa Daugavas labajā krastā, kas no 1920. līdz 1962. gadam bija patstāvīga pilsēta.

Vēsture

Krustpils novads bijis apdzīvots jau 1. gadu tūkstotī p.m.ē. To norāda arheoloģiskie izrakumi latgaļu Asotes pilskalnā (veikti 1949.—1954. gadā) un citur novadā.

Pirmo reizi rakstītos avotos Krustpils pieminēta 1237. gadā, kad Rīgas bīskaps netālu no Asotes uzcēla Krusta pili (Cruczeborch, vācu Kreutzburg). Nosaukumu tā ieguva no krustveidā izvietotām telpām. 1511. gadā Rīgas arhibīskapa lēņu grāmatā pieminēts Krustpils miests, bet jau pirms tam blakus pilij bijusi apdzīvota vieta. 1585. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs Krustpili atdāvināja Nikolajam Korfam un šīs dzimtas īpašumā Krustpils bija līdz 1920. gadam.

1618. gadā uzbūvē pirmo Krustpils luterāņu baznīcu, bet tikai 1621. gadā izveido luterāņu draudzi.^[2]

Pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Krustpili ieguva Krievijas impērija. Krievu-turku kara (1877–1878) laikā Krustpilī tika nometināti turku karagūstekņi, no kuriem daudzi palika uz patstāvīgu dzīvi. Netālu no Asotes pilskalna ir turku kapi. 1784. gadā Krustpils ieguva miesta statusu. Krustpils attīstību veicināja Rīgas–Orlas dzelzceļa līnijas (1861) un Ventspils-Ribinskas dzelzceļa līnijas (1904) izbūve. 1914. gadā Krustpilī dzīvoja vairāk nekā 5000 iedzīvotāju, kas galvenokārt nodarbojās ar sīktirdzniecību un amatniecību. Miestā atradās luterāņu un katoļu baznīcas, sinagogas, skolas, tvaika un ūdens dzirnavas. Pirmā pasaules kara laikā Krustpils smagi cieta, jo ilgu laiku atradās lielgabalu uguns joslā, un, krievu karaspēks atkāpdamies, lielāko miesta daļu nodedzināja, iznīcinādams aptuveni 600 būves, tai skatā 265 dzīvojamās ēkas.

1920. gadā Krustpilij piešķīra pilsētas tiesības, tās iedzīvotāju skaits bija 1862 cilvēki. 1924. gadā pilsētai pievienoja Zīlānu staciju un Zīlānu ciemu. 1925. gadā iedzīvotāju skaits bija 3526, no kuriem 1873 bija latvieši, bet 1331 ebreji.^[3] 1929. gadā pilsētai pievienoja Krustpils dzelzceļa staciju ar tai pieguļošo teritoriju,^[4] ieskaitot Krustpils pamatskolu, 1932. gadā uzbūvēja cukurfabriku. 1935. gadā Krustpilī dzīvoja 3658 iedzīvotāji, tai skaitā 53% bija latvieši. 1950.–1962. gadā tā bija rajona centrs.

1962. gadā Krustpili pievienoja Jēkabpilij, tomēr arī mūsdienās pilsētas iedzīvotāju ikdienas runā ir saglabājies stingrs abu Daugavas krastu dalījums – Krustpils labajā krastā (Latgalē) un Jēkabpils kreisajā (Sēlijā).

Galerija

Skats uz Krustpili 1915. gadā
Skats uz Krustpili 1920. gados
Krustpils pilsētas ģerbonis

Skatīt arī

Krustpils pilsētas vadītāji

Atsauces

↑ Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīga: A.Gulbja apgāds, 1927. 90.lpp.
↑ Lūcija Ķuzāne, “Sēlijas vēsturiskā hronika”. Latvijas Kultūras fonds, “Sēļu zeme”, 1995., Rīga, 130.-155. lpp.
↑ Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīga: A.Gulbja apgāds, 1927. 190.lpp.
↑ Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga: Gandrs, 2002, 45.lpp

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krustpils.

Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīga: A.Gulbja apgāds, 1927. 90.lpp.

[SēļuZeme-2] Lūcija Ķuzāne, “Sēlijas vēsturiskā hronika”. Latvijas Kultūras fonds, “Sēļu zeme”, 1995., Rīga, 130.-155. lpp.

[3] Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīga: A.Gulbja apgāds, 1927. 190.lpp.

[4] Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga: Gandrs, 2002, 45.lpp

[1]

[2]

[3]

[4]