Ceturtais Krusta karš
Ceturtais Krusta karš | |||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Daļa no Krusta kariem | |||||||
Krustnešu uzbrukums Konstantinopolei (XV gs. glezna) | |||||||
| |||||||
Karotāji | |||||||
Krustneši no: Venēcijas Republika | Eiropā: | ||||||
Komandieri un līderi | |||||||
Al-Adils I | |||||||
Spēks | |||||||
4000-5000 bruņinieki 10 000 jūrnieki un jūras kājnieki |
10 000 Bizantiešu karavīri un pilsētas zemessargi |
Ceturtais Krusta karš (1202 — 1204) tika organizēts pēc pāvesta Inocenta III aicinājuma Eiropas krustnešiem iekarot tagadējās Ēģiptes ziemeļdaļu, lai iegūtu placdarmu, kas Krusta karu ievaros ļautu attīstīt karadarbību austrumu virzienā.
Pāvesta iecerētais mērķis netika sasniegts, jo venēciešu tirgotāji, kuriem bija jānodrošina krustnešu transportēšana pa jūru, izmantoja tos savu interešu realizācijai. Dodžs Enriko Dandolo, ņemot vērā venēciešu tirdzniecības intereses un bizantiešu prinča Aleksija lūgumu, novirzīja krustnešus uz Konstantinopoli.[1]
1203. gadā krustnešiem izdodas pirmo reizi iekarot Konstantinopoli, bet tā tiek atkarota. 1204. gadā pilsēta atkal krīt krustnešu (latīņu) rokās un tiek izlaupīta. Cerētā Rietumu un Austrumu kristīgās baznīcas atkalapvienošana nenotiek.[1] Bizantijas vietā tiek nodibināta Latīņu impērija, kas pastāv līdz 1261.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 H.Kinders, V.Hilgemenis. Pasaules vēstures atlants (I daļa), Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. gads, 153. lpp.
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 51. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 519. lpp.
|