Ungārijas Karaliste
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg)
.svg)
Ungārijas Karaliste (ungāru: Magyar Királyság) bija daudzetniska monarhija Centrālajā Eiropā, kas pastāvēja no 1000. gada līdz 1918. gadam un no 1920. līdz 1946. gadam.
Pagāniskā Ungārijas kņaziste kļuva par kristīgu karalisti 1000. vai 1001. gadā līdz ar Ištvāna I kronēšanu Estergomā. Ārpādu dinastija valstī valdīja pirmos 300 gadus. 16. gadsimtā valsts dienvidus un centru iekaroja Osmaņi. Pēc karalistes neatkarībai liktenīgās Mohāčas kaujas Ungārijas troni ieguva Austrijas Hābsburgu dinastijas valdnieki un turpmākajos gadsimtos vadīja atbrīvošanās karus pret turkiem. Ungārija sadalījās trīs daļās: Karaliskajā Ungārijā, Osmaņu Ungārijā un Transilvānijas hercogistē. 1867. gadā tika noslēgts līgums ar Austriju, izveidojot daudznacionālo Austroungārijas impēriju. Daudznacionālās Ungārijas karalistes teritorija aptvēra zemes, kas mūsdienās atrodas Slovākijas, Rumānijas, Ukrainas, Serbijas, Austrijas, Horvātijas, Polijas, Slovēnijas, Bosnijas un Hercegovinas robežās. Austroungārija sabruka 1918. gadā, taču līdz 1946. gadam Ungārija saglabāja karalistes statusu, lai arī tai nebija karaļa.
Viduslaiku karaliste (1000—1538)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jau 1051—1052. gadā Svētā Romas impērija neveiksmīgi centās iekarot Ungāriju. Karalim Lāslo I izdevās nostiprināt valsti politiski un militāri. Izmantojot savas māsas vīra, Horvātijas karaļa Zvonimira nāves izraisīto mantošanas krīzi, 1091. gadā Lāslo I pieņēma Hovātijas kroni un pēc desmit gadus ilgiem kariem, Horvātija nonāca Ungārijas pakļautībā uz gandrīz 830 gadiem.
Pēc tam, kad 1241. gadā trīs mongoļu armijas iebruka un izlaupīja Ungāriju, karalis Bēla IV atjaunoja valsti, cēla nocietinājumus un bija pietiekoši spēcīgs, lai turpmākajās desmitgadēs iesaistītos cīņās ar Bohēmijas karalisti par Austrijas un Štīrijas teritorijām.
1301. gadā nomira pēdējais Ārpādu dinastijas karalis, turpmākajos gadsimtos tronī mainījās dažādu dinastiju pārstāvji.
Kārola I ilgajā valdīšanas laikā no 1308. līdz 1342. gadam izdevās sakārtot valsts ekonomiku. Tika kāpināta zelta ieguve, dināru vietā tika izlaisti zelta forinti.
14. gadsimtā aizvien lielāka militārā uzmanība bija jāvelta osmaņu iebrukumam Balkānos. 1396. gadā karaļa Sigismunda vadītie apvienotie franku-ungāru spēki tika sakauti Nikopoles kaujā Bulgārijā.
Ungārijas karalistes zelta laikmets tika sasniegts Māķāša Huņadi valdīšanas laikā no 1458. līdz 1490. gadam. Ungārija ir pirmā valsts, kurā ieviesās itāļu renesanses kultūra. Valsts bija diplomātiski un militāri spēcīga. 1479. gadā Maizes laukā tika sakauts Osmaņu karaspēks. Konfliktā ar Svēto Romas impēriju 1485. gadā Māķāšs iekaroja Vīni, kura palika ungāru kontrolē piecus gadus.
1526. gadā Suleimana I vadītā Osmaņu armija Mohāčas kaujā iznīcināja ungāru armiju. Kaujā krita ne tikai armijas virspavēlnieks, bet bēgot no turkiem upē noslīka arī karalis Lajošs II Jagellons.
Pakļautā valsts (1538—1867)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1526. gada novembrī par karali tika ievēlēts Jānošs I Sapojai. Decembrī daļa augstmaņu parlamentā par Ungārijas karali ievēlēja Austrijas erhercogu Ferdinandu I. Līdz 1540. gadam valsts bija sašķelta divās daļās: Karaliskajā Ungārijā, ziemeļos un rietumos, kurā valdīja Ferdinands I, un kas tika uzskatīta par viduslaiku karalistes tiešo pēcteci, jo saglabāja tās konstitūciju un autonomiju. Turpmākajos gadsimtos tā smagi cieta no nepārtrauktās austriešu karadarbības pret Osmaņiem. Un Austrumungārijas karalistē, kurā valdījā Jānošs I. Tā bija Osmaņu vasaļvalsts un 1570. gadā kļuva par Transilvānijas hercogisti, kas pastāvēja līdz 1699/1711. gadam.
Lai arī sākotnēji turki tieši nekontrolēja Ungārijas teritoriju, 1541. gadā tie ieņāma Budu un no 1544. līdz 1699. gadam valsts centrālā daļa, Lielais Ungārijas līdzenums, kļuva par Osmaņu impērijas daļu.
Pēc neveiksmīgās Vīnes aplenkšanas 1683. gadā, sākās Osmaņu impērijas noriets. Līdz ar 1699. gada Karlovicas līgumu Hābsburgu monarhija ieguva kontroli pār visām vēsturiskās Ungārijas teritorijām. Bratislavā bazētais Ungārijas parlaments turpināja pastāvēt, jo formāli austriešu zemes bija Svētās Romas impērijas daļa, bet Ungārija bija neatkarīga karaliste ar Hābsburgu monarhu.
1703. gadā Transilvānijas hercoga Ferenca II Rākoci vadībā sākās ungāru neatkarības karš pret Hābsburgiem (1703—1711). Lai arī nemiernieki tika sakauti, Ungārijai izdevās saglabāt savu seno parlamentu, konstitūciju un autonomiju, bet Transilvānijas hercogiste zaudēja savu neatkarību un nokļuva Hābsburgu varā.
Pēc vairākiem nepārtrauktas karadarbības gadsimtiem daudzi valsts rajoni bija kļuvuši neapdzīvoti. Lai nodrošinātu nepieciešamās darbarokas tika ievesti slovāku, serbu, horvātu un vācu zemnieki. Laikā no 1720. līdz 1787. gadam Ungārijas iedzīvotāju saits trīskāršojās un sasniedza 8 miljonus, taču ungāru skaits samazinājās līdz 39%.
Jozefs II (1780—1790) centās modernizēt savu impēriju. Kā absolūtisma valdnieks viņš atteicās no oficiālās kronēšanas par Ungārijas karali, lai viņam nebūtu jāzvēr uzticība senajai konstitūcijai. Latīņu valodu, kas joprojām bija impērijas oficiālā valoda, nomainīja vācu valoda. Reaģējot pret daudzajām reformām un nodokļiem, ungāru augstmaņi aktīvi atsāka ungāru valodas lietošanu un ungāru tautas tērpu nēsāšanu. Vēlāk, 1843. gadā par Ungārijas oficiālo valodu tika noteikta ungāru valoda. Ungāru tautiskā nacionālisma atdzimšana deva impulsu arī citu impērijas tautu nacionālismam, kas beigās noveda pie Austroungārijas sabrukšanas 1918. gadā.
Pēc Svētās Romas impērijas pastāvēšanas beigām izveidojās jauna Austrijas Impērija, kuras imperators Francis II Hābsburgs vienlaikus bija arī Ungārijas karalis.
Līdz ar citām 1848. gada revolūcijām, sākās arī 1848. gada Ungārijas revolūcija, kuras galvenais mērķis bija atgūt karalistes neatkarību. Ungāru armjai izdevās gūt militāros panākumus, sakaujot gan austriešus, gan tiem lojālos horvātu karaspēkus. Baidoties no sakāves, Hābsburgi lūdz Krievijas Impērijas militāro palīdzību, kuras karaspēkam izdevās sakaut ungārus.
Pēc revolucionāru sakāves imperators Francis Jozefs I atcēla Ungārijas konstitūciju, valdīja no Vīnes un sadalīja valsti četros reģionos: Ungārija, Transilvānija, Horvātija-Slavonija un Vojvodina. Valsts birokrātijā strādāja vācieši un čehi. Taču Austrijas Impērijas militārais vājums (sakāve Solferino kaujā (1859) un Austrijas-Prūsijas karā (1866)) lika Francim Jozefam I meklēt politisku kompromisu ar ungāriem, kas vainagojās ar Austroungārijas dubultmonarhijas izveidošanos 1867. gadā.
Austroungārija (1867—1918)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Senās Ungārijas karalistes teritorijas ar nosaukumu "Svēta Štefana kroņa zemes" no 1867. gada bija suverēna valsts ar savu divkameru parlamentu Budapeštā un premjerministru. Abām impērijas daļām kopīgs bija valdnieks Francis Jozefs I, ārlietu, aizsardzības un finanšu ministrijas. Papildus kopējai impērijas armijai, katrai valsts daļai bija savas neatkarīgas armijas. Abu valsts daļu attiecības regulēja līgums, ko atjaunoja ik pēc desmit gadiem.
Svētā Štefana kroņa zemes veidoja Ungārija (iekļāva sevī ne tikai Transilvānijas hercogisti, bet arī Serbijas vojevodisti un Timišoaras banātu); iekšēji autonomā (kopš 1868. gada) Horvātijas-Slavonijas karaliste; un Rijekas brīvostas teritorija.
Politikā dominēja premjerministrs Kalmans Tisa (1875—1890) un viņa dēls Ištvāns Tisa (1903—1905. un 1913—1917.)
Iedzīvotāju skaits pieauga no 13 miljoniem 1850. gadā līdz 20 miljoniem 1910. gadā. Pēc 1867. gada ungāru feodālā sistēma modernizējās: Magnāti, sīkmuižnieki, vidusšķira, strādnieki un zemnieki. Magnāti joprojām saglabāja lielu ietekmi, jo tiem piederēja zeme, finanšu līdzekļi un viņi dominēja parlamenta augšpalātā. Vidusšķiru veidoja vācieši un aizvien lielākā skaitā arī ebreji. 1910. gadā valstī dzīvoja 900 000 ebreju, kas veidoja 23% Budapeštas iedzīvotāju. Viņiem piederēja 54% uzņēmumu, 85% finanšu iestāžu un tie bija 62% no visiem biznesā nodarbinātajiem. Ap 1900. gadu kalnraktuvēs un fabrikās bija gandrīz 1,2 miljoni strādnieku. 1890. gadā tika nodibināta Sociāldemokrātiskā partija, kas izauga līdz 200 000 biedriem un atbalstītājiem. Ungārija bija pasaulē otra lielākā miltu eksportētāja aiz ASV, bija viens no galvenajiem pārtikas piegādātājiem Lielbritānijai. 1900. gadā sākās pirmo automašīnu ražošana.
Austroungārijas militārās neveiksmes Pirmajā pasaules karā noveda pie nepārvaramas politiskas, etniskas un ekonomiskas krīzes. Antante paziņoja, ka nav ieinteresēta Austroungārijas turpmākā pastāvēšanā. 1918. gada oktobra vidū reālo varu sāka pārņemt vietējie nacionālo teritoriju parlamenti. Pēc čehu un horvātu atdalīšanās, 1918. gada 31. oktobrī Budapeštā notika apvērsums. 1918. gada 16. novembrī tika pasludināta Ungārijas Tautas republika.
Pēckara jukas (1918—1920)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1918. gada 13. novembrī Belgradā Ungārija parakstīja pamiera līgumu ar Antanti. Serbu un franču karaspēks ieņēma Horvātiju un Banātu. Čehoslovākija ieņēma Augšungāriju (mūsdienu Slovākiju) un Karpatu Rutēniju. Rumānijas karaspēks ieņēma Transilvāniju.
Ungārijas Tautas republika beidza pastāvēt 1919. gada 21. martā, nespējot uzņemties politisku atbildību par Antantes uzspiesto valsts teritorijas sadalīšanu. 1919. gada martā izveidojās Ungārijas Padomju republika, kas uzsāka karu ar Čehoslovākiju, lai atgūtu Slovākiju un centās sakaut Rumānijas karaspēku, lai atgūtu Transilvāniju. 1919. gada 4. augustā rumāņu armija ieņēma Budapeštu un palika pilsētā līdz 14. novembrim, savas uzturēšanās laikā izlaupot galvaspilsētu un apkārtējos rajonus.[1]
Līdz ar 1920. gadā parakstīto Trianonas līgumu valsts zaudēja vairāk nekā 2/3 vēsturiskās Ungārijas teritorijas, 1/3 etnisko ungāru (~3,5 milj.) palika aiz jaunajām robežām.
Reģenta laiks (1920—1946)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1919. gada novembrī Budapeštā ienāca rumāņu atbalstītā admirāļa Mikloša Horti vadītā Nacionālā armija, kas pārņēma varu valstī. Līdz 1922. gada janvārim valstī turpinājās baltais terors pret revolucionāriem un ebrejiem, kurā tika nogalināti 5000, ieslodzīti 75 000 cilvēku, bet 100 000 devās trimdā. 1920. gada 1. martā Horti tika pasludināts par atjaunotās Ungārijas karalistes reģentu. 1921. gada laikā bijušais Austrijas imperators un Ungārijas karalis Kārlis IV divreiz aktīvi mēģina atgūt troni, taču Horti to nepieļāva, jo Hābsburgu restaurācija bija nepieņemama Antantei un Ungārijas kaimiņvalstīm, kas draudēja ar karu.
Reģentam Horti bija visas karaļa pilnvaras izņemot iespēju piešķirt muižnieku titulus un kontrolēt baznīcu. Viņš varēja iecelt un atlaist premjerministru, parlamentu un komandēt bruņotos spēkus.
Pirmā varas desmitgade premjera Ištvāna Betlēna vadībā tika pavadīta atjaunojot Ungāriju, kā arī veidojot alianses ar kaimiņvalstīm, kā galveno mērķi izvirzot zaudēto teritoriju atgūšanu. 1932. gadā (līdz nāvei 1936. gadā) pie varas bija labējais un antisemītiskais premjerministrs Ģula Gembešs, kurš valstī plānoja izveidot fašistu Itālijai un nacistu Vācijai līdzīgu vienpartijas dikatūru. Gembešs nostiprināja ekonomiskās saites ar Vāciju, kas kļuva par lielāko Ungārijas tirdzniecības partneri.
Pēc Minhenes vienošanās 1938. gada 2. novembrī Ungārijai tika piešķirti apmēram 25% Slovākijas teritorijas ar 869 300 iedzīvotāju, no kuriem 86% ir ungāri. 1939. gada martā Vācija okupēja Čehiju, Slovākija pasludināja neatkarību, Ungārija izmantoja jukas, lai ieņemtu visu Karpatu Rutēniju un pēc īsa Slovāku—ungāru kara marta beigās, vēl nedaudz Slovākijas teritorijas. 1940. gada augustā pēc Vācijas spiediena Rumānija Ungārijai atdeva ziemeļu Transilvāniju ar 2,57 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem 53% bija ungāri.
1939. gada 24. februārī Ungārija parakstīja aliansi ar Vāciju, Itāliju un Japānu, 11. aprīlī izstājās no Tautu savienības.
Nacistu spiediena rezultātā sākot ar 1938. gadu tika pieņemti vairāki antisemītiski Ebreju likumi, kas samazināja ebreju klātbūtni noteiktās profesijās līdz 5%, aizliedza ebreju un neebreju laulības.
1941. gada aprīlī Ungārija ļāva vācu armijai šķērsot valsti, lai uzbruktu Dienvidslāvijai un vēlāk ungāri okupēja daļu Vojevodinas. Premjerministrs Teleki nespējot pieņemt šo nodevību pret kaimiņvalsti izdarīja pašnāvību.
1941. gada 27. jūnijā Ungārija pieteica karu PSRS un nosūtīja 200 000 kareivju lielu Otro armiju uz austrumu fronti. Staļingradas kaujas laikā Padomju armija pilnībā sagrāva ungāru karaspēku, bojā gāja arī ebreji un politiskie cietumnieki, kas uz fronti bija nosūtīti pildīt piespiedu darbus un veikt atmīnēšanu.
1944. gada 19. martā Vērmahts okupēja Ungāriju, lai nepieļautu tās izstāšanos no kara vai pāriešanu Sabiedroto pusē. Sākās masīva Ungārijā palikušo 437 000 ebreju nosūtīšana uz Aušvicas nāves nometni.
1944. gada augustā Padomju armija tuvojās Ungārijai, Horti iecēla liberālāku premjerministru, aptur ebreju deportācijas un uzsāka sarunas ar PSRS. 15. oktobrī, kad Horti radio uzrunā pasludināja pamieru ar PSRS, vācieši reaģēja saņemot ķīlniekos viņa dēlu, un piespieda Horti doties uz Bavāriju, kur viņš tika turēts mājas arestā līdz kara beigām.
1944. gada decembrī Padomju armija sāka Budapeštas aplenkumu, kas turpinājās līdz 1945. gada 13. februārim.
No 1945. gada 26. janvāra līdz 1946. gada 2. februārim valsts galvas funkcijas pildīja kolektīvā Augstākā Nacionālā Padome, sākotnēji piecu, vēlāk četru cilvēku sastāvā.
1945. gada novembra vēlēšanās 57% balsu ieguva Neatkarīgā sīkzemnieku partija. Komunisti saņēma 17%. Taču padomju karaspēka komandieris Kliments Vorošilovs neļāva sīkzemniekiem izveidot valdību un uzstāja, lai tiek veidota koalīcija, kurā komunistu partija saņemtu Iekšlietu ministriju, kas turpmākajos mēnešos tika izmantota, lai arestētu, spīdzinātu un iebiedētu komunistu pretiniekus. 1946. gada 1. februāri formāli tika izbeigta monarhijas pastāvēšana un pasludināta demokrātiska republika, kas 1949. gada 20. augustā kļuva par Ungārijas Tautas Republiku.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Rotčailds, Džozefs. Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem. Zvaigzne ABC. Rīga. 1999. ISBN 9984-17-283-X 180. lpp.