Pāriet uz saturu

Daugava

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par upi. Par citām jēdziena Daugava nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Daugava
Nosaukums citas valsts teritorijā:
Valsts karogs: Baltkrievija  Zahodņaja Dzvina baltkrievu: Заходняя Дзвіна
Valsts karogs: Krievija  Zapadnaja Dvina krievu: Западная Двина
Daugava Rīgā, iepretim Ķīpsalai
Daugava Rīgā, iepretim Ķīpsalai
Izteka Ohvata ezers (Krievija)
56°44′10″N 32°18′20″E / 56.73611°N 32.30556°E / 56.73611; 32.30556
Ieteka Rīgas līcis
57°03′41″N 24°01′32″E / 57.06139°N 24.02556°E / 57.06139; 24.02556Koordinātas: 57°03′41″N 24°01′32″E / 57.06139°N 24.02556°E / 57.06139; 24.02556
Baseina valstis Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Baltkrievija Baltkrievija
Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Lietuva Lietuva
Karogs: Igaunija Igaunija
Caurteces valstis Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Baltkrievija Baltkrievija
Karogs: Latvija Latvija
Garums 1005 km (Latvijā 352 km)
Iztekas augstums 221 m
Ietekas augstums 0 m
Kritums 221 m  (Latvijā 99 m)
Vidējā caurtece 678 m³/s 
Gada notece 21 km³ 
Baseina platība 87900 km² (Latvijā 24700 km²)
Galvenās pietekas Aiviekste, Dzisna, Drisa, Ogre
Daugava Vikikrātuvē

Daugava (lībiešu: Vēna[1]), vēsturiski pazīstama arī kā Dina (vācu: Düna, poļu: Dźwina), bet augšpus Latvijas teritorijas — Rietumu Dvina (krievu: За́падная Двина́, baltkrievu: Заходняя Дзвіна), ir Latvijas lielākā upe, kas iztek no Valdaja augstienes Krievijā, tek cauri Krievijai, Baltkrievijai un Latvijai, līdz ietek Rīgas līcī, Baltijas jūrā, kur veido Rīgas ostas akvatoriju. Daugavas garums ir 1005 km, no tiem 352 km Latvijā.[2]

Nosaukuma cilme

Upes latviešu nosaukums „Daugava” un lietuviešu „Dauguva” ir cēlies no seniem baltu vārdiem „daudz” un „ūdens”.[nepieciešama atsauce] Vairumā citu valodu lietotais nosaukums Dyna — Двина — Дзьвіна — Dźwina — Düna — Dvina cēlies no Baltijas somu valodās lietotā upes nosaukuma Vīna-Väina (līvu: vēna — 'jūras šaurums'; 'osta', 'upes ieteka jūrā'). Šis nosaukums visagrāk pieminēts vikingu sāgās un Nestora hronikā. Kādā vikingu rūnakmenī nosaukta par Tūnu, ko vācu tirgotāji saukuši par Dune vai Dīnu, bet senie slāvi par Dveinu un Dvinu.

Klaudija Ptolemaja 2. gadsimtā veidotajā kartē redzams Rīgas līcis un tajā ietekošā upe Rubona. Tā sauktais ziemeļu jeb dzintara ceļš Romas impērijai bija visnotaļ pazīstams, jau sengrieķu dzejnieki bija apjūsmojuši upi vārdā Eridāna.[3] Grieķu teika stāsta, ka pa Eridānu mājup no brauciena pa Melno jūru atgriezušies argonauti.[4] Tā gan ir tikai viena no versijām par argonautu mājupceļu, parastākais viedoklis ir tāds, ka argonauti nav atstājuši Melnās jūras baseinu un Balkānus. Par Eridānu parasti pieņem Padas upi, kas tek Itālijas ziemeļos, kuru tagad sauc par Po. Tomēr pastāv arī viedoklis, ka mītā par Faetonu, epizodē, kurā Zeva zibens notriektais Faetons iekrīt Eridānas upē, pēc dažu pētnieku uzskatiem ar Eridānas upi var identificēt Daugavu, un pats notikums saistāms ar meteorīta nokrišanu Sāmsalā (Kāli meteorīta krāteri). Grieķu rakstītajos avotos Eridāna minēta kā upe tālu ziemeļos, kurā bagātīgi tiek atrasts dzintars.[5]

Kulturālais nozīmīgums

Daugava latviešiem ir arī viens no nacionālajiem simboliem, kuru apdzied dziesmās, dēvējot par „Daugavu māmuļu”, par tautas „likteņupi”.[6] Ar cīņu 20. gadsimta beigās pret Daugavas HES būvniecību, kuru izveidojot tiktu applūdināts Daugavas loku dabas parks starp Daugavpili un Krāslavu, sākās tautas atmoda, kas atnesa Latvijai neatkarību.

Vēsture

Viens no Borisa jeb Daugavas (Dvinas) akmeņiem (12. gadsimts) pie senā Daugavas ūdensceļa. Laukakmens ar izkaltu krustu atrodas Daugavas kreisajā krastā pie Drujas ciema.

Vikingu sāgās par Daugavas ūdens ceļu („Ceļš no varjagiem uz grieķiem”) ir vairāk detalizētas informācijas nekā par citām Austrumeiropas upēm. Tas liecina par Daugavas (vikingu: Dyna) lielo nozīmi tā laika tirdzniecības sakaros.[7]

Nestors savas hronikas sākumā rakstīja:

Dņepra iztek no Voļkovas meža (citos tulkojumos no Okas meža; Вольковський/Оковский лес) un tek uz dienvidiem, bet Daugava no tā paša meža tek uz ziemeļiem un ietek Varjagu jūrā. No tā paša meža uz austrumiem tek Volga un septiņdesmit daļās daloties ietek Hvalisas jūrā. Tāpēc no Krievzemes var pa Volgu doties uz Bolgāru un Hvalisu un uz austrumiem nokļūt Sima daļā, bet pa Daugavu [var doties] uz Varjagu zemi, no varjagiem līdz Romai, no Romas līdz Hama ciltij.

Izmaiņas vēstures gaitā

Daugavas grīva kopš seniem laikiem bija sekla, pieblīvēta ar sanesto smilšu sēkļiem, kas veicināja lielus plūdus pavasaros. Ūdens masu Daugavas lejtecē pavasaros palielināja arī Lielupes un Juglas notece pa Daugavu. Ūdens līmenis pavasaros strauji cēlās, appludinot plašo līdzenumu un bieži izraujot jaunu gultni. Vartbergas Hermanis savā hronikā min 1363. gada plūdus, kuru rezultātā Rīga uz vairākām nedēļām pilnībā tika izolēta no ārpasaules. Kaspars Padels savās piezīmēs min 1562., 1578., 1590. gadu plūdus, kad noslīkuši daudzi cilvēki un mājlopi. 1597. gadā plūdi ilguši no 6. aprīļa līdz 19. aprīlim, bet 1615. gadā Daugavas ūdeņi nav spējuši izlauzt ledus barjeru pie Doles salas un Daugava uz laiku izlauzusi sev jaunu gultni uz Juglas ezeru. 1708.—1709. gada ziemā ledus biezums Daugavā sasniedza 1,7 m — uznākot atkusnim sākās plūdi, kas izlauza Rīgas vārtus un pilsēta applūda (ūdens līmenis sasniedza 4,68 m virs jūras līmeņa).[8]

Līdz 16. gadsimta vidum Daugava ietecēja jūrā pie Vecāķiem (tagadējā Vecdaugava), bet tagadējās Daugavas grīvas vietā atradās lēzens kāpu valnis. 1567. gada pavasara plūdos upe pārrāva kāpas un izveidoja jaunu ieteku jūrā. 16.—17. gadsimtā jaunā Daugavas grīva kļuva aizvien plašāka, bet vecā pamazām aizsērēja.

Lai pasargātu Daugavas gultni no aizsērēšanas un Rīgas pilsētu no plūdiem, 16.—17. gadsimta mijā upes lejtecē sāka celt dambjus. Līdz ar to tika paātrināts upes tecējums, bet tas savukārt veicināja smilšu aizskalošanu no gultnes. Ar dambjiem no upes pamatstraumes tika atšķeltas salas, īpaši tās, kas atradās pretī Sarkandaugavai un Mīlgrāvim, aiz kurām upes attekas sāka aizsērēt, bet pašas salas „augt”. Vesela salu rinda — Putnu, Kundziņu, Kurpnieku, Iļķena, Kroņa, Gubernatora, — pēc dambju uzcelšanas saplūda kopā, izveidojot lielo Kundziņsalu. Līdzīgā kārtā palielinājās Lucavsala, Ķīpsala un citas.

Daugava kā senais tirdzniecības ceļš

Upe izsenis tika izmantota kā ērts tirdzniecības ceļš preču pārvadāšanai. No Daugavas kopējā garuma ūdens transportam varēja izmantot ap 980 km. Izmantojot Daugavas augšteces pietekas, pa vairākiem valkiem varēja bez sevišķām grūtībām sasniegt Dņepru, Volgu un to pietekas. Taču tā kā Daugava ir viena no Austrumeiropā krāčainākajām upēm (kopskaitā ap 150 krāču), un diezgan sekla (vasarās pat lejtecē vietām tās dziļums nepārsniedza 1 m), bet ledus klāja upi 4 mēnešus gadā, navigācijas sezona bija tikai agrā pavasarī vai vēlā rudenī. 15.—16. gadsimta mijā Daugavā no jūras varēja ienākt kuģi ar maksimālo iegrimi 4 olektis (2,4 m), bet lielākiem kuģiem nācās stāvēt Daugavgrīvā un preces uz pilsētu un atpakaļ vest ar liellaivām. Sausās vasarās (vairākas tādas bija 17. gadsimta beigās) bieži vien kuģi vispār nevarēja ienākt Daugavā.

Šo upes īpatnību dēļ nevarēja izmantot tos pašus peldlīdzekļus gan jūrā, gan upē — preces upes grīvā vajadzēja pārkraut no jūras kuģiem upes plakandibena laivās. Tas nāca par labu Rīgai kā šādam pārkraušanas centram.

Seni Daugavas attēli

  • Daugava pie Aizkraukles
    Daugava pie Aizkraukles
  • Kokneses pilsdrupas (pirms 1915)
    Kokneses pilsdrupas (pirms 1915)
  • Skats uz Daugavu un Pērses tiltu pie Kokneses pilsdrupām (pēc 1935)
    Skats uz Daugavu un Pērses tiltu pie Kokneses pilsdrupām (pēc 1935)
  • Motorkuģis Staburadze pie Kokneses (ap 1935)
    Motorkuģis Staburadze pie Kokneses (ap 1935)
  • Staburags 1924. gadā
    Staburags 1924. gadā
  • Nāru (Lorelejas) klints pie Pļaviņām
    Nāru (Lorelejas) klints pie Pļaviņām
  • Daugavas klintis pie Pļaviņām
    Daugavas klintis pie Pļaviņām
  • Oliņkalns pie Daugavas
    Oliņkalns pie Daugavas

Lielākās Daugavas pietekas Latvijā

Daugavas sateces baseins

Kreisās puses pietekas:

Labās puses pietekas:

Pilsētas Daugavas krastos

Daugava Naujenes apkārtnē

Daugavas hidroelektrostacijas

Uz Daugavas upes atrodas piecas HES (hidroelektrostacijas) — Rīgas HES 35 km no upes grīvas Rīgas līcī, Ķeguma HES, kas atrodas 70 km attālumā no grīvas, un Pļaviņu HES, kas atrodas jau 107 km no grīvas. Bija plānots arī celt Daugavpils HES, bet sabiedrības protestu dēļ to nepabeidza. HES dēļ tika iztaisnoti vairāki upes līkumi, tādējādi Daugavas garums ir samazinājies par 15 km (Latvijas teritorijā iepriekš Daugavas garums bija 367 km).[9] Baltkrievijā teritorijā ir vēl 2 HES: Polockas HES un Vitebskas HES.[10]

Daugavas šķērsojumi Latvijā

Dabas parks „Daugavas loki”

Daugavas loki

Šķērsojot Latvijas robežu, Daugava jau ir 200 m plata upe. Augštecē Latvijas teritorijā tā plūst starp Augšzemes un Latgales augstieni, veidojot desmit plašus lokus. No Latvijas robežas līdz Daugavpilij saglabājusies Daugavas dabiskā ieleja, kurā atrodas daudzi vērtīgi biotopi. Augu sugu daudzveidības ziņā tā ir viena no interesantākajām teritorijām Latvijā. Skaistās ainavas un daudzie pilskalni rada priekšnoteikumus tūrisma attīstībai. Te ir izveidots Augšdaugavas aizsargājamais ainavu apvidus un dabas parks "Daugavas loki".

Attēlu galerija

Piezīmes un atsauces

  1. ↑ «Valodniecība Somugristika 49.lpp». Latvijas Universitāte (latviski). Skatīts: 2012. gada 28. decembrī.
  2. ↑ Daugava Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē., šķirklis Latvijas Enciklopēdiskajā vārdnīcā portālā letonika.lv, informācija iegūta 04.06.2008
  3. ↑ Rolands Arturs Bebris. ««visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdenī»». Vides Vēstis (latviski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 24. novembrī. Skatīts: 2012. gada 28. decembrī.
  4. ↑ Ivars Vīks. «Teiksmainā Rīga». Svētavots (latviski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 28. decembrī.
  5. ↑ Santa Agnese Jansone. «Pati cilts barbariska un necivilizēta, asa un cieta… jeb kā mūsu senčus citi redzēja līdz 13. gadsimta vidum». Senzeme (latviski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. Novembris. Skatīts: 2012. gada 28. decembrī.
  6. ↑ «Dabas parks "Daugavas loki"». VisitLatvia (latviski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. Janvāris. Skatīts: 2012. gada 28. decembrī.
  7. ↑ Джаксон Т.Н. Austr i Gordum: древнерусские топонимы в древнескандинавских источниках. Maskava, 2001. 71—72 lpp.
  8. ↑ Feodālā Rīga. / red. T.Zeids — Zinātne: Rīga, 1978., 15.—16. lpp.
  9. ↑ Latvijas enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003. 135.—167. lpp. ISBN 9984-9482-2-6.
  10. ↑ Dāvis Gruberts. "Daugava". Nacionālā enciklopēdija. (skatīts 27.12.2022)

Ārējās saites

Rīgas līča piekrastes upes
Kurzemes piekraste
Vidzemes piekraste
Kreisā krasta pietekas
Labā krasta pietekas
Ūdenskrātuves
Attekas
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Daugava&oldid=4092282"