Heinrihs V Salietis

Heinrihs V Heinrich V.
Heinrihs V (pa labi)
Itālijas karalis
Amatā 1098 — 1125
Priekštecis	Konrāds II
Pēctecis	Konrāds III
Vācijas karalis (formāli Romiešu karalis)
Amatā 1099. gada 6. janvārī — 1125 (kronēts 1099. gada 6. janvārī, Āhenē)
Priekštecis	Heinrihs IV
Pēctecis	Lotārs III
Svētās Romas impērijas imperators
Amatā 1111 — 1125
Priekštecis	Heinrihs IV
Pēctecis	Lotārs III
Dzimšanas dati	1086. gada 11. augustā Goslāra, impērijas brīvpilsēta (tagad Lejassaksija, Vācija)
Miršanas dati	1125. gada 23. maijā Utrehta, Utrehtas bīskapija (tagad Nīderlande)
Apglabāts	Špeieras katedrāle, Špeiera, Reinzeme-Pfalca, Vācija
Dinastija	Salieši
Tēvs	Heinrihs IV
Māte	Savojas Berta, Savojas dinastija
Dzīvesbiedrs(-e)	Anglijas Matilda, Normaņu dinastija
Reliģija	katolisms

Heinrihs V (vācu: Heinrich V.; dzimis 1086. gada 11. augustā, miris 1125. gada 23. maijā) bija Saliešu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 1111. gada līdz savai nāvei, kā arī Itālijas un Romiešu karalis. Ceturtais un pēdējais Saliešu dinastijas valdnieks. Heinriha valdīšana sakrita ar cīņu par investitūrām noslēdzošo fāzi - 1122. gada Vormsas konkordātā bija imperators spiests piekāpties pāvestam Kalikstam II.

Svētās Romas imperatora Heinriha IV dēls. 13 gadu vecumā tēvs Āhenē kronēja par Vācijas karali. 1104. gadā veiksmīgi sacēlās pret tēvu, kurš bija spiests atteikties no troņa. 1107. gadā karoja Bohēmijā, 1108. gadā - Ungārijā, 1109. gadā - pret Poliju, kur Glogovas kaujā cieta zaudējumu pret Boļeslavu III.

1110. gadā cīņā par investitūrām iebruka Itālijā un 1111. gadā piespieda pāvestu Pashāliju II sevi kronēt un atzīt imperatora investitūru tiesības. Kad imperators atgriezās vācu zemēs, pāvests atzina investitūru līgumu par anulētu un pāvesta legāts imperatoru ekskomunicēja. Tikmēr Vācijā pieņēmās spēkā opozīcija Heinriham V. 1114. gadā Heinrihs V sāka karu ar Ķelni, pirms tam apspiežot sakšu sacelšanos.

1116. gadā Heinrihs V otrreiz šķērsoja Alpus, iebruka Itālijā un padzina Pashāliju II no Romas. Pēc Pashālija nāves par pāvestu tika ievēlēts Gelasijs II, bet Heinrihs V iecēla pretpāvestu Grigoriju VIII. Gelasijs II bija spiests bēgt uz Franciju. Savstarpēju pārrunu rezultātā jaunais pāvests Kaliksts II un imperators sasauca pārrunas, iesākumā Vircburgā, vēlāk Vormsā, un 1122. gada septembrī tika parakstīts Vormsas konkordāts.

Pēdējos dzīves gadus Heinrihs II turpināja karot pret dumpiniekiem, līdz 1125. gadā mira no slimības, neatstājot mantiniekus.