Arheoloģija

Arheoloģija (grieķu: ἀρχαῖος (arhaīos) — ‘sens’; -λογία (-logiā) — ‘mācība’) ir vēstures zinātnes nozare, kas pēta vēsturi, izmantojot lietiskos vēstures avotus — arheoloģiskos pieminekļus (senlietas, senās celtnes, apbedījumus). Šīs liecības parasti iegūst arheoloģiskajos izrakumos. Kaut gan pirmie arheoloģiskie izrakumi izdarīti tālā senatnē (6. gadsimtā p.m.ē.), par zinātni arheoloģija izveidojās tikai 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā.

Arheoloģiskie izrakumi Pompejos 19. gadsimta beigās

Par lielāko daļu cilvēces vēstures nav nekādu rakstisku liecību — rakstība parādījās tikai pirms 5000 gadiem, turklāt tikai atsevišķām civilizācijām. Šīs civilizācijas, protams, šobrīd ir vispazīstamākās — vēsturnieki tās ir varējuši pētīt jau ilgu laiku. Bet arī par vietām, no kurām saglabājušās rakstiskas liecības, zināms maz — bieži tās apraksta tikai valdnieku un augstāko šķiru situāciju un viedokli.

Tā kā arheoloģija ir plaša zinātne, tad to mēdz sīkāk iedalīt vai nu pēc perioda, piemēram, aizvēstures vai jauno laiku arheoloģijā, vai nu pēc ģeogrāfiskās vietas, piemēram, klasiskajā vai Senās Divupes arheoloģijā. Dažreiz arheoloģijas apakšnozares ir praktiski neatkarīgas nozares, piemēram, zemūdens arheoloģija, kas pēta kuģu vrakus vai citas ūdenī atstātas cilvēces darbības pēdas, un arheologiem ir jābūt prasmīgiem ūdenslīdējiem. Arheoloģiju dažreiz jauc ar paleontoloģiju, kas pēta aizvēsturiskos augus un dzīvniekus nevis cilvēkus un to priekštečus.

Arheoloģiskie izrakumi

Arheoloģiskajos izrakumos arheologi vāc liecības par cilvēku pagātni. Arheoloģisko izrakumu veikšanas vieta tiek noteikta veicot vecu karšu, attēlu un dokumentu analīzi, kā arī uzņemot aerofotouzņēmumus. Pirmie veicamie darbi izrakumu vietā ir rūpīga zemes virskārtas noņemšana, izmantojot nelielus darbarīkus, lai priekšlaicīgi nesabojāt iespējamos atradumus. Rakšana izrakumu vietā beidzās tikai tad, kad ir sasniegts zemes slānis, kurā nevar novērot cilvēka darbības pēdas.

Arheoloģiskie periodi

Veicot arheoloģiskos izrakumus, atrastie priekšmeti tiek klasificēti pēc to piederības noteiktiem arheoloģiskajiem periodiem. Dažādos reģionos arheoloģiskie periodi var atšķirties. Eiropā klasiskais arheoloģisko periodu iedalījums ir šāds: akmens laikmets (paleolīts, mezolīts un neolīts), bronzas laikmets, dzelzs laikmets, viduslaiki, jaunie laiki un jaunākie laiki (dažreiz atsevišķi izdala Senās Romas periodu). Protams, teritorijās, kas nebija romiešu pakļautībā, Senās Romas periods nepastāvēja, piemēram, Skandināvijā, kur toties tajā laikā bija vikingu laikmets. Līdzīgi ir arī ar citiem pasaules reģioniem.

Arheoloģijas nozares

Līdzīgi kā citas akadēmiskās zinātnes arī arheoloģiju sīkāk var iedalīt apakšnozares. Nozares galvenokārt tiek klasificētas pēc tā, kam tiek pievērsta uzmanība. Piemēram, ja uzmanība tiek vērsta uz konkrētu ģeogrāfisku vietu, tad izšķir tādas nozares kā Āfrikas arheoloģija, Eiropas arheoloģija vai Austrālijas arheoloģija, savukārt ja pēta konkrētu laika periodu, tas pastāv tādas nozares kā viduslaiku arheoloģija vai Tuvie Austrumu arheoloģija. Arheoloģiju dala arī pēc to specialitātes, piemēram, zemūdens arheoloģijā vai kaujas lauku arheoloģijā. Arheoloģijai pastāv virkne apakšnozaru, ko nosaka pēc pētāmā objekta, vai galvenās metodes. Šādi izšķiramas, piemēram, zooarheoloģija, eksperimentālā arheoloģija, zemūdens arheoloģija.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Arheoloģija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)