Uzbrukums Krievijas Valsts bankai Helsinkos
Uzbrukums Krievijas Valsts bankai Helsinkos bija LSDSP kaujinieku grupas operācija 1906. gada 26. februārī [v.s. 13. februārī] Helsinkos, lai nolaupītu naudu partijas nelegālās darbības finansēšanai.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc 1906. gada 17. janvāra uzbrukumā Rīgas Policijas pārvaldei atbrīvotais Jānis Luters (segvārds "Bobis") un latviešu kaujinieki Jēkabs Dubelšteins (segvārds Jēpis), Ansis Buševics (segvārds Zvejnieks), Jānis Žāklis (segvārds Mērnieks), Jānis Lencmanis (segvārds Ķencis), Jānis Čoke (segvārds "Brašais") kopā ar saviem brāļiem Gustavu un Kārli, Jānis Masters (pieņemtais vārds Jānis Straujāns, segvārds "Andrejs"), Kārlis Jansons (segvārds "Kapteinis"), Kristiāns Treimanis, Pēteris Saliņš, Emma Gailīte, kopā 20 cilvēki, no LSDSP vadības saņēma rīkojumu doties uz Helsingforsu (Helsinkiem). Viņu rīcībā bija revolveri un sprāgstvielas. Grupā bija arī kaujinieki Treitmanis un Ratseps, kas bijuši Pēterburgas slepenpolicijas ("ohranas") aģenti-provokatori. Treitmaņa uzdevums jucekļa brīdī bija nemanīti nospiest trauksmes pogu.
Aplaupīšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vācu un krievu valodā runājošie vīrieši iegāja Krievijas Valsts bankas ēkā pie Helsinku Esplanādes un vēlējās samainīt naudu. Kāds gaidīja pie durvīm, cits vēlējās piezvanīt pa telefonu. Kad zālē jau bija ienākuši kādi desmit latvieši, piepeši jaunie vīrieši izrāva revolverus un Jānis Luters iesaucās: Krievijas revolucionārās komitejas vārdā — rokas augšā! Citos pētījumos teikts, ka sauciens skanējis: Rokas augšā! Revolūcijas vārdā uzlieku kasei arestu! Trauksmes vadi jau bija pārgriezti. Treitmanis nošāva bankas sargu, kurš centās piekļūt durvīm, lai paņemtu savu zobenu, un ievainoja bankas kontrolieri. Viena bankas darbiniece aizbēga caur logu, pārējos darbiniekus un vienu klienti ieslēdza citā istabā. Viņi iztukšoja kasi un bankai atstāja kvīti par «ekspropriāciju» un solīja vēlāk publicēt savā avīzē precīzu konfiscētās naudas summu. Šī summa bija 175 463 rubļi un 68 kapeikas, kā arī 459 000 marku.
Bēgšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Četri laupītāji devās ar vilcienu uz Keravu, kur pēc pakaļdzīšanās un apšaudes policisti apcietināja vienu somu un brāļus Kārli un Gustavu Čokes. Jānis Čoke pēc bankas aplaupīšanas kopā ar Ratsepu un Treitmani devās uz Helsinku vīna restorānu, kur esot dzēruši ļoti daudz šampanieša un izšķērdīgi maksājuši oficiantei. Čokem radās aizdomas par biedru uzvedību un viņš izlēca pa tualetes logu un aizbēga. Čoke, Saliņš un Emma Gailīte aizkļuva līdz Tamperei un naudu noslēpa vietējā sociāldemokrātu laikraksta redakcijā. Nākamajā dienā Tamperes stacijā Jāni Čoki apcietināja un aizveda uz policijas iecirkni. Tur viņš nogalināja divus policistus, bet trešo ievainoja. Pēc vairāk nekā trīs stundu apšaudes Čoki saņēma gūstā. Turku apgabala tiesa notiesāja viņu par laupīšanu un tīšu slepkavošanu. Arī Saliņš tika apcietināts, bet Emma Gailīte pati pieteicās policijā.
Kārlis Jansons cauri Zviedrijai aizbēga uz Vāciju. Jānim Luteram maskēšanās nolūkos tika nokrāsoti mati un viņš slēpās Tamperē, kur atdeva naudu krievu māksliniekam un revolucionāram Nikolajam Bureņinam un pēc tam aizbēga uz Vāciju. Arī Jānis Straujāns aizbēga uz Zviedriju, kur 1907. gadā viņu apcietināja un piesprieda cietumsodu. Vēlāk viņš kļuva par rakstnieku, žurnālistu, padomju diplomātu un Kominternes aģentu, nogalināts NKVD "Latviešu operācijā".
Nolaupītā nauda
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Publicists Juka Rislaki raksta, ka bankas aplaupīšanas iniciators un vadītājs bijis Helsinkos dzīvojošais Nikolajs Bureņins, kuram J.Luters koncerta laikā Tamperē nodeva lielāko daļu no naudas. Iespējams, ka nolaupīto naudu tālāk esot saņēmis M.Vallahs (Maksims Ļitvinovs), Karēlijā nodevis Ļ. Bronšteinam (Trockim). Ir zināms, ka par šo naudu vēlāk ārzemēs iepirka ieročus.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Juka Rislaki. «Rokas augšā! Latvieši nāk!». Diena, 1998. gada 20. novembris. Skatīts: 2012. gada 11. augustā.