Ukrainas Tautas Republika
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Ukrainas Tautas Republika (UTR) (ukraiņu: Українська Народна Республіка) bija pirmā ukraiņu nacionālā valsts, kas radās 1918. gadā, sabrūkot Krievijas Impērijai un Austroungārijai, un tika sadalīta starp Polijas Otro Republiku un Ukrainas PSR Rīgas miera līguma rezultātā 1921. gadā. Ukrainas Tautas Republikas valdība trimdā turpināja darboties līdz 1992. gada 22. augustam, kad trimdas prezidents Mikola Plavjuks nodeva savas pilnvaras pirmajam Ukrainas prezidentam Leonīdam Kravčukam.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Neilgi pēc Oktobra revolūcijas Ukrainas Centrālā Rada 1917. gada 20. novembrī (pēc Vecā stila — 7. novembrī) pieņēma lēmumu dibināt Ukrainas Tautas Republiku. 1917. gada 25. decembrī Harkivā tika nodibināta Padomju Ukraina kā Padomju Krievijas sastāvdaļa, kuru Padomju Krievijas valdība oficiāli atzina 1918. gada 1. janvārī. Savukārt Centrālā Rada 1918. gada 22. janvārī Kijivā proklamēja Ukrainas neatkarību un par pirmo premjerministru ievēlēja Vsevolodu Golubkoviču, bet jau janvāra beigās Kijivā notika boļševiku organizēts apvērsuma mēģinājums. Kad Sarkanā armija 8. februārī ieņēma UTR galvaspilsētu Kijivu, tās valdība evakuējās uz Žitomiru. 9. februārī Centrālā Rada Bresļitovskā parakstīja miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm, kurā apņēmās samaksāt kontribūcijas ar pārtiku, izejvielām, bet pretī saņēma neatkarības atzīšanu un militāro palīdzību. Ukrainas rietumu daļā ienāca Vācijas Impērijas (18. februārī) un Austroungārijas (28. februārī) karaspēki, kas 1. martā kopā ar UTR karaspēka vienībām ieņēma Kijivu.
Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Padomju Krievija apņēmās izvest Sarkano armiju no Ukrainas teritorijas un 1918. gada aprīļa beigās Ukraina nonāca Vācijas kontrolē. Ar vācu armijas palīdzību ģenerālis Pavlo Skoropadskis 1918. gada 29. aprīlī veica valsts apvērsumu un pasludināja sevi par Ukrainas Valsts hetmani. Pēc Vācijas Novembra revolūcijas un impērijas sabrukuma, vācu karaspēks atstāja Ukrainu, hetmaņa vara tika gāzta un 1918. gada 14. decembrī varu atkal pārņēma Ukrainas Tautas Republikas valdība jeb "Direktorija" ar Simonu Petļuru priekšgalā. UTR armijas Ģenerālštāba priekšnieka palīgs bija latviešu pulkvedis Pēteris Radziņš, bet štāba Operatīvās daļas priekšnieks Jānis Ceplītis.
1919. gada 14. janvārī boļševiki pasludināja Ukrainas PSR izveidošanu. 1919. gada 22. janvārī UTR noslēdz Apvienošanās aktu ar Rietumukrainas Tautas Republiku. 5. februārī Sarkanā armija atkal ieņēma Kijivu. UTR Direktorijas kontrolē martā bija tikai Podolija (tagadējie Vinnicas un Žitomiras apgabali). 1920. gada februārī gandrīz visu UTR teritoriju ieņēma Sarkanā armija. 1920. gada 25. aprīlī UTR valdība Varšavā noslēdza savstarpējās atzīšanas un militārās sadarbības līgumu ar Poliju, atsacīdamās no Galīcijas teritorijas. UTR karaspēka vienības kopā ar Polijas armiju piedalījās Kijivas ieņemšanā. 1920. gada augustā-septembrī UTR delegācija novērotājas statusā piedalījās Bulduru konferencē, bet Rīgas miera sarunās, kas notika no 1920. gada septembra līdz 1921. gada martam, vairs netika uzaicināta.
Pēc poļu-padomju kara beigām Polijas valdība ignorēja iepriekšējo UTR valstiskuma atzīšanu un Rīgas miera līguma rezultātā Ukrainas teritoriju sadalīta starp Polijas Otro Republiku un Ukrainas PSR, kas vēlāk kļūst par PSRS sastāvdaļu. UTR trimdas valdība turpināja darboties Minhenē līdz 1992. gadam, kad tā oficiāli nodeva savas pilnvaras nu jau neatkarīgās mūsdienu Ukrainas valdībai.
Atzīšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- de jure atzīšana: Latvija, Lietuva, Igaunija, Gruzijas Demokrātiskā Republika, Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika, Vācijas Impērija, Austroungārija, Bulgārijas Karaliste, Osmaņu impērija, Rumānijas Karaliste, Čehoslovākija, Romas pāvests, Padomju Krievija
- de facto atzīšana: Šveice, Zviedrija, Dānija, Persija.[2] Ar Baltkrievijas Tautas Republiku pastāvēja ciešas diplomātiskās saites.
Attiecības ar Latviju
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc tam, kad Ukrainas Centrālā Rada 1918. gada 22. janvārī proklamēja Ukrainas neatkarību, Latviešu pagaidu nacionālā padome nolēma nosūtīt savu pārstāvi Kristapu Bahmani uz Kijivu, kas tur uzturējās līdz 1920. gada septembrim. 1919. gada 1. septembrī Rīgā ieradās Ukrainas Tautas Republikas konsuls Nikifors Bederovskis.[3]
Latvijas un Ukrainas delegācijas sadarbojās arī 1919. gada Parīzes miera konferences diplomātiskajās sarunās par savu valstu starptautisku atzīšanu. 1920. gada augustā-septembrī UTR delegācija novērotājas statusā piedalījās Bulduru konferencē.
Ukrainas Tautas Republikas vadītāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Mihailo Hruševskis (1917. gada 4. marts — 1918. gada 29. aprīlis), Ukrainas Centrālās Radas priekšsēdētājs.
- Simons Petļura (1919. gada 11. februāris — 1926. gada 25. maijs), UTR Direktorijas vadītājs.
- Andrijs Ļivickis (1926. gada 25. maijs — 1954. gada 17. janvāris), UTR Direktorijas vadītājs trimdā, no 1948. gada UTR Prezidents.
- Stepans Vitvickis (1954. gada 6. marts — 1965. gada 9. oktobris), UTR Prezidents.
- Mikola Ļivickis (1965. gada 9. oktobris — 1989. gada 8. decembris), UTR Prezidents.
- Mikola Plavjuks (1989. gada 8. decembris — 1992. gada 22. augusts), UTR Prezidents.
-
Pirmais UTR vadītājs Mihailo Hruševskis (1866—1934) -
UTR Direktorijas vadītājs Simons Petļura (1879—1926)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ http://resource.history.org.ua/cgi-bin/eiu/history.exe?&I21DBN=EIU&P21DBN=EIU&S21STN=1&S21REF=10&S21FMT=eiu_all&C21COM=S&S21CNR=20&S21P01=0&S21P02=0&S21P03=TRN=&S21COLORTERMS=0&S21STR=DC_UNR
- ↑ Talmon. Recognition of Governments in International Law. 1998, p. 289
- ↑ Latvia and Ukrainian People’s Republic Arhivēts 2017. gada 28. jūnijā, Wayback Machine vietnē. no Latvian History (angliski)
|