Svētā Simeona un Helēnas baznīca
| Svētā Simeona un Helēnas baznīca | |
|---|---|
| Касцёл Святых Сымона і Алены | |
 | |
  Svētā Simeona un Helēnas baznīca | |
| Pamatinformācija | |
| Atrašanās vieta |
 Minska, Baltkrievija |
| Koordinātas | 53°53′47″N 27°32′50″E / 53.89639°N 27.54722°EKoordinātas: 53°53′47″N 27°32′50″E / 53.89639°N 27.54722°E |
| Piederība konfesijai | Romas Katoļu baznīca |
| Arhitektūras apraksts | |
| Arhitekts | Tomašs Pajzderskis |
| Arhitektūras stils | neoromānika |
| Celtniecības sākums | 1905 |
| Celtniecības beigas | 1910 |
| Specifikācija | |
| Būvmateriāli | māla ķieģeli |
Svētā Simeona un Helēnas baznīca (baltkrievu: Касцёл Святых Сымона і Алены, poļu: Kościół św. Szymona i św. Heleny w Mińsku), zināma arī kā Sarkanā baznīca (baltkrievu: Чырвоны касцёл), ir Romas Katoļu baznīca Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā, Neatkarības laukumā.
Baznīca ir celta neoromānikas stilā, tās arhitekti ir poļi Tomašs Pajzderskis un Vladislavs Markoni. Baznīcas pamatakments tika ielikts 1905. gadā un tā tika pabeigta 1910. gadā. Sienu ķieģeļi tika sagādāti no Čenstohovas, savukārt jumta dakstiņi — no Vloclavekas. Baznīcas būvniecību finansēja Edvards Vojnilovičs (1847—1928), ievērojams Baltkrievijas-Polijas zemju īpašnieks, uzņēmējs un politiskais aktīvists. Baznīca nosaukta un iesvētīta par godu Vojniloviča mirušajiem bērniem Simeonam un Helēnai.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1903. gadā aptuveni 2000 no Minskas Romas katoļiem (galvenokārt etniskie poļi) uzrakstīja petīciju vietējām iestādēm, lūdzot atļauju celt jaunu katoļu baznīcu. Petīcija tika apstiprināta un 1905. gadā sākās baznīcas būvniecība. Baznīca tika iesvētīta 1910. gada 20. septembrī un atvērta 21. septembrī. Šajā laikā Minska bija daļa no Minskas guberņas Krievijas Impērijā. 1932. gadā baznīca tika slēgta pēc padomju varas iestāžu lēmuma. Tā tika nodota Baltkrievijas PSR Valsts poļu teātrim. Vēlāk baznīcā atradās kinoteātris. 1941. gadā Otrā pasaules kara laikā, vācu okupācijas pārvalde atgrieza ēku tās sākotnējā izmantošanas funkcijā kā baznīcu. Pēc kara tā atkal tika slēgta un ēkā atkal tika ierīkots kinoteātris.
1990. gadā pēc diviem badastreikiem, ko organizēja Minskas katoļu aktīvisti Anna Nicievska-Sineviča un Edvards Tarleckis, ēka tika atdota Romas katoļu baznīcai.[1][2][3] Baznīcas interjers ir pilnībā atjaunots un pašlaik tas ir nozīmīgs reliģiskais, kultūras un sociālās dzīves centrs Minskā. Tā ir kļuvusi arī par Baltkrievijas grieķu katoļu baznīcas atdzīvinātāju. 2006. gadā baznīcas zemē tika pārapbedīts tās arhitekts Edvards Vojnilovičs un viņa sieva.
Dievkalpojumi baznīcā tiek noturēti baltkrievu, poļu, lietuviešu un latīņu valodā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ GAWIN, TADEUSZ (2013). "Początek odrodzenia". Magazyn Polski.
- ↑ Tadeusz Gawin. POLSKIE ODRODZENIE NA BIAŁORUSI 1988-2005. Wyższa Szkoła Administracji Publicznej im. Stanisława Staszica,Białystok, 2010. ISBN 978-83-60772-23-2. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. februārī. Skatīts: 2016. gada 6. aprīlī.
- ↑ Goliński, Cezary (1991). "Batalia o kościół". Głos znad Niemna № 5 (7).
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Svētā Simeona un Helēnas baznīca.- Baznīcas neoficiālā mājaslapa
- Jurkau kutoczak — Юркаў куточак — Yury's Corner. Касьцёл Сьвятых Сымона і Алены (Чырвоны касцёл) Arhivēts 2020. gada 24. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- Photos at Radzima.org
- Photos at Globus.tut.by
