Pāriet uz saturu

Oste (sala)

Vikipēdijas lapa
Oste
Isla Hoste
Oste
Skats uz Ostes salu pāri Bīgla šaurumam
Oste (Čīle)
Oste
Oste
Oste (Dienvidamerika)
Oste
Oste
Ģeogrāfija
Izvietojums Klusais okeāns
Koordinātas 55°15′S 69°00′W / 55.250°S 69.000°W / -55.250; -69.000Koordinātas: 55°15′S 69°00′W / 55.250°S 69.000°W / -55.250; -69.000
Arhipelāgs Ugunszeme
Platība 4117 km²
Garums 139 km
Platums 92 km
Augstākais kalns 1402 m
Administrācija
Karogs: Čīle Čīle
Reģions Magaljanesa
Demogrāfija
Iedzīvotāji 11
Oste Vikikrātuvē

Oste (spāņu: Isla Hoste) ir praktiski neapdzīvota Čīlei piederoša sala Ugunszemes arhipelāgā Dienvidamerikas pašos dienvidos. Administratīvi ietilpst Magaljanesas reģiona Čīles Antarktikas provinces Kabo de Hornosas komūnā. Oste ir arhipelāga otra lielākā un Čīles trešā lielākā sala; tā ir pasaulē vistālāk dienvidos esošā vieta, kur aug koki — Antarktiskais dižskābardis vai ņire (Nothofagus antarctica).

Sala uzvietojusies Ugunszemes arhipelāga pašos dienvidos. Bīgla šaurums ziemeļos to atdala no Lielās Ugunszemes un Gordona salas, bet Mareja šaurums ziemeļaustrumos — no Navarino salas. Sala kalnaina, augstākais punkts 1402 m vjl. Krasti stipri izroboti, daudz līču un pussalu. Salā valda vēss piejūras klimats, biežs lietus un stiprs rietumu vējš. Salas rietumu un centrālā daļa ietilpst Alberto de Agostini nacionālā parka un teritorijā, bet visa sala — Hornas raga biosfēras rezervāta teritorijā.[1]

Salu kopš 6000 gadu tālas senatnes līdz pat 20. gadsimta vidum apdzīvoja jaganu indiāņi, kas to dēvēja par Usinu (Usín). Tagadējo nosaukumu salai 1830. gadā piešķīra britu ekspedīcijas kuģa Adventure kapteinis Filips Pārkers Kings par godu britu kara flotes kapteinim Wiljamam Hostem (William Hoste), kurš bija izcēlies kaujā pie Lisas 1811. gadā.[2]

Detāli salu pētīja franču ekspedīcija ar kuģi La Romanche 1882.—1883. gadā. Pirmā Starptautiskā polārā gada programmas ietvaros salas dienvidaustrumu piekrastē Oranhes līcī tika ierīkota polārstacija, kur tika veikti ne tikai obligātie IPY ģeomagnētiskie, meteolroloģiskie un ziemeļblāzmas novērojumi, bet arī plaši pētījumi botānikā, ģeoloģijā, hidrogrāfijā, okeanogrāfijā un zooloģijā. Papildstacija tika ierīkota netālajā Ušvajā.[3]

1892. gadā salas austrumu krastā tika izveidota Tekenikes anglikāņu misija, bet 1902. gadā to pārcēla uz blakus esošo Navarino salu.[4]

Salā nav pastāvīgo iedzīvotāju un, lai gan tautskaitē te uzrādīti 11 iedzīvotāji, tie apdzīvo nelielu piekrastes saliņu. Salu retumis apmeklē tūristi un zinātnieki.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]