Artūrs Snips
| |||||||||||||||
| |||||||||||||||
Artūrs Snips (dzimis 1949. gada 4. martā, miris 2020. gada 10. augustā) bija latviešu rakstnieks, publicists un scenārists.[1] Viņu kopā ar Daini Īvānu uzskata par cīņas pret Daugavpils HES celtniecību aizsācēju.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1949. gada 4. martā izsūtīto ģimenē Hatangā, Krasnojarskas novada Taimiras nacionālajā apgabalā. 1958. gadā no izsūtījuma atgriezās Latvijā.
Mācījās Vecpiebalgas un Galgauskas pamatkolās, vēlāk Gulbenes vidusskolā, kuras beidza 1968. gadā. 1973. gadā absolvēja Rīgas politehniskā institūta Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti, bet 1989. gadā M. Gorkija Augstākos literāros kursus Maskavā.
1973. gadā žurnāls "Liesma" publicēja Snipa stāstu "Ceļš". Pēc tam publicēts viņa stāstu krājums «Nelabojami radi» (1979). Vēlāk tapa stāstu krājums «Mazs ciemats turp un atpakaļ» (1987), kas izcēlās ar paradoksos balstītu tēlu sistēmu, atveidojot padomju realitāti, un bija filozofiskā absurda prozas paraugs latviešu literatūrā. Kopš 1987. gada Snips bija Rakstnieku savienības biedrs.
Snips darbojās arī publicistikā. Kopā ar Daini Īvānu 1986. gada oktobrī laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicēja rakstu "Par Daugavas likteni domājot", ar kuru tika aizsākta cīņa pret Daugavpils HES celtniecību, tādējādi autoriem kļūstot par Atmodas vēstnešiem. Kopā ar Īvānu sastādīts krājums «Domu Daugava. Sirdsdaugava» (1989).
1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās kandidēja no Demokrātiskās Centra partijas saraksta, tomēr netika ievēlēts. Turpināja literāro darbību ar romānu “Pasaule pēc tam” (2006) un vairākiem citiem darbiem līdz pat 2020. gadam.
Miris 2020. gada 10. augustā 71 gada vecumā.[2]
Darba vietas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bijis inženieris elektriķis Latvijas Zinātņu akadēmijas Radioastrofizikas observatorijā Baldonē (1973—1975), strādājis kā pasniedzējs Rīgas politehniskajā institūtā (1975—1976). Skatuves strādnieks, elektriķis Krievu drāmas teātrī (1976—1977). Ķeguma HES ceha maiņas un stacijas maiņas priekšnieks (1977—1984). Uzņēmuma "Latkoopreklāma" galvenā redaktora vietnieks (1984—1985). "Kultūras Fonda Avīzes" galvenais redaktors (1989—1991). "Kultūras Avīzes" redakcijas loceklis (1992—1993). Latvijas Republikas vēstniecības ekonomiskais padomnieks Baltkrievijā (1993—1997). Nodibinājuma “Pilsētai un pasaulei”, valdes priekšsēdētājs (2006—2009).
Skandāli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kļuvis par masu informācijas līdzekļa "Likuma vara" redaktoru, vērsies ar pieprasījumiem tiesā un ģenerālprokuratūrā.[3] TV3 raidījuma "Melu teorija" žurnālists Arnis Krauze un Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētājs, senators Aigars Strupišs paudis viedokli, ka šajā ampluā Snips darbojies bijušā maksātnespējas administratora Normunda Šlitkes labā ar fiktīvu mediju.[4]
2006. gadā organizējis kampaņu pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu.[5]
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Stāsts «Ceļš» žurnālā «Liesma» 1973 (11. nr.);
- Prozas krājums «Nelabojami radi» (1979);
- Prozas krājums «Mazs ciemats turp un atpakaļ» (1987):
- Krājums «Domu Daugava. Sirdsdaugava» (1989), sastādīts kopā ar Daini Īvānu:
- Romāns “Pasaule pēc tam” (2006), nominēts laikraksta “Diena” gada balvai;
- Atmiņas “Klejojumi” (2010);
- Stāstu krājums “Stāsti laika logos” (2016);
- Stāsts “Cilvēki no citurienes” krājumā “Piena ceļa dvēseles” (2017);
- Esejiska hronika “Notvertais laiks” (2018).
- Krājums "Rīgas portfelis" (2020).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Artūrs Snips». literatura.lv (latviešu). Skatīts: 2019-07-04.[novecojusi saite]
- ↑ «Mūžībā devies rakstnieks un publicists Artūrs Snips». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2020-08-10.
- ↑ Snips, Artūrs. Iesniegums ģenerālprokuratūrai, 2018. gada 9. augustā
- ↑ Izmantojot falšu mediju, tiek vākta informācija privātā biznesa interesēs, 2019. gada 3. novembrī
- ↑ «Vecrīgā sanākuši «īstie» Lemberga atbalstītāji». apollo.lv.
|