Igors Tamms

Igors Tamms; Игорь Евгеньевич Тамм
Igors Tamms 1958. gadā
Personīgā informācija
Dzimis	1895. gada 8. jūlijā ; Vladivostoka, Krievijas Impērija
Miris	1971. gada 12. aprīlī (75 gadi); Maskava, PSRS
Pilsonība	Krievijas Impērija, PSRS
Zinātniskā darbība
Zinātne	teorētiskā fizika
Darba vietas	Otrā Maskavas valsts universitāte; Maskavas Valsts universitāte; Maskavas Fizikas un tehnoloģiju institūts; Ļebedjeva fizikas institūts
Alma mater	Maskavas Valsts universitāte; Edinburgas Universitāte
Pasniedzēji	Leonīds Mandelštams
Studenti	Vitālijs Ginzburgs; Andrejs Saharovs; Semjons Šubins; Jevgeņijs Feinbergs; Leonīds Keldišs; Leonīds Brehovskijs; Anatolijs Vlasovs
Sasniegumi, atklājumi	Tamma stāvokļi; neitrona magnētiskais moments; Čerenkova—Vavilova starojums; Franka—Tamma formula; ūdeņraža bumba; tokamaks; fonons
Apbalvojumi	Nobela prēmija fizikā (1958); Lielā Lomonosova zelta medaļa (1967)

Igors Tamms (krievu: Игорь Евгеньевич Тамм; dzimis 1895. gada 8. jūlijā, miris 1971. gada 12. aprīlī) bija padomju fiziķis teorētiķis. 1958. gadā kopā ar Pāvelu Čerenkovu un Iļju Franku ieguvis Nobela prēmiju fizikā par Čerenkova—Vavilova starojuma atklāšanu un izskaidrošanu.^[1]

Igors Tamms bija divu Staļina prēmiju (1946, 1953) laureāts, Sociālistiskā Darba Varonis (1953).

Biogrāfija

Igors Tamms dzimis 1895. gadā Vladivostokā, Krievijas Impērijā. Igora Tamma vectēvs Teodors Tamms 19. gadsimta vidū bija emigrējis uz Krieviju no Tīringenes, apprecējies ar Hersonas zemes īpašnieka meitu. Igora Tamma tēvs bija vācu izcelsmes inženieris Jevgeņijs Tamms, māte — krieviete Olga Davidova.^[2] 1898. gadā Tamma ģimene pārcēlās uz Jeļizavetgradu (tagadējo Kropivnicku Ukrainā). 1901. ģimenē piedzima brālis Leonīds (vēlāk kļuva par Slāpekļa rūpniecības Galvenās pārvaldes galvenā inženiera vietnieku, bet Lielā terora laikā apsūdzēts kontrrevolucionārā darbībā un 1937. gada 28. maijā nošauts).^[3]

Pēc ģimnāzijas beigšanas Igors Tamms devās mācīties uz Edinburgas Universitāti. Pirms Pirmā pasaules kara atgriezās Krievijā un turpināja mācības Maskavas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, ko beidza 1918. gadā ar diplomu fizikā.

Pirmā pasaules kara laikā darbojies kā brīvprātīgais palīgs frontē. Neilgu laiku bija iesaistīts politiskā darbībā, pārstāvot meņševikus-internacionālistus kā Jeļizavetgradas deputāts Pirmajā padomju kongresā.^[4] Pēc tam uzsāka akadēmisko karjeru, strādāja par mācību spēku vairākās augstskolās Simferopolē un Odesā. No 1922. gada strādāja Maskavā, kur vadīja Teorētiskās fizikas katedru Maskavas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. No 1934. gada vēl papildus sāka strādāt Ļebedjeva fizikas institūtā (ФИАН), nodibināja un vadīja teorētisko nodaļu. Pēc brāļa Leonīda aresta un nāves soda arī Igora Tamma karjera tika ierobežota, viņš zaudēja vadošo posteni katedrā. Tomēr 1949. gadā atgriezās Maskavas Valsts universitātes Kvantu teorijas un elektrodinamikas katedrā. Vēlāk kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas akadēmiķi.

1966. gadā Tamms bija starp 25 zinātnes un kultūras darbiniekiem, kas parakstīja PSKP CK ģenerālsekretāram Leonīdam Brežņevamm adresētu vēstuli, kurā vērsās pret Staļina reabilitāciju.^[5]

Igors Tamms nomira 1971. gadā 75 gadu vecumā no amiotrofās laterālās sklerozes. Apglabāts Novodevičjes kapsētā, Maskavā.^[6]

Nozīmīgākie sasniegumi

Galvenās Tamma darbības jomas zinātnē bija kvantu mehānika, cietvielu fizika, starojuma teorija, kodolfizika, elementārdaļiņu fizika. 1932. gadā Tamms publicēja darbu par cieta ķermeņa virsmas stāvokļiem, ko vēlāk sāka saukt par Tamma stāvokļiem.

Igors Tamms kopā ar Iļju Franku strādāja pie Čerenkova—Vavilova starojuma teorētiskā izskaidrojuma. Šo starojumu 1934. gadā bija atklājis fiziķis Pāvels Čerenkovs, strādājot Sergeja Vavilova vadībā. Čerenkovs atklāja parādību, ka lādētas daļiņas, ar lielu ātrumu pārvietojoties ūdenī, izraisa zilganu spīdēšanu, kas vēlāk tika nosaukta par Čerenkova—Vavilova starojumu. Iļja Franks un Igors Tamms veica šī starojuma teorētisko izskaidrojumu. Šie pētījumi vēlāk palīdzēja izstrādāt jaunu metodi augstas enerģijas daļiņu detektēšanā un to ātrumu mērīšanā. Par Čerenkova—Vavilova starojuma atklāšanu un izskaidrošanu 1958. gadā trim fiziķiem — Čerenkovam, Frankam un Tammam — tika piešķirta Nobela prēmija fizikā.

Igors Tamms kopā ar Andreju Saharovu izstrādāja ideju par plazmas noturēšanu tokamakā ar magnētiskā lauka palīdzību.

Atsauces

↑ «The Nobel Prize in Physics 1958». Nobel Foundation.
↑ «Игорь Тамм». peoples.ru.
↑ «Жертвы политического террора в СССР». http://lists.memo.ru.
↑ «Тамм Игорь Евгеньевич(1895—1971)». biblioatom.ru.
↑ «Письма деятелей науки и культуры против реабилитации Сталина». ihst.ru.
↑ «Могила И. Е. Тамма на Новодевичьем кладбище». nd.m-necropol.ru.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Igors Tamms.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Igora Tamma biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
Тамм Игорь Евгеньевич Krievijas Zinātņu akadēmijas mājaslapa (krieviski)
Игорь Тамм. Биография на сайте электронной библиотеки «Наука и техника» Arhivēts 2016. gada 1. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
О Тамме — Биография, автобиография, воспоминания (krieviski)

Apbalvojumi
Priekštecis: Li Džendao Jans Džeņnins	Nobela prēmija fizikā 1958 kopā ar Pāvelu Čerenkovu, Iļju Franku	Pēctecis: Emīlio Segrē Ouens Čemberlens

[1] «The Nobel Prize in Physics 1958». Nobel Foundation.

[2] «Игорь Тамм». peoples.ru.

[3] «Жертвы политического террора в СССР». http://lists.memo.ru.

[4] «Тамм Игорь Евгеньевич(1895—1971)». biblioatom.ru.

[5] «Письма деятелей науки и культуры против реабилитации Сталина». ihst.ru.

[6] «Могила И. Е. Тамма на Новодевичьем кладбище». nd.m-necropol.ru.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]