Viktorijas

Viktorijas
Karaliskās viktorijas Brazīlijā.
Klasifikācija
Valsts	Augi (Plantae)
Nodalījums	Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase	Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda	Ūdensrožu rinda (Nymphaeales)
Dzimta	Ūdensrožu dzimta (Nymphaeaceae)
Ģints	Viktorijas (Victoria)
Viktorijas Vikikrātuvē

Viktorijas (Victoria) ir ūdensrožu dzimtas ģints, kurai pieder divas Dienvidamerikā sastopamas sugas. Tās iemantojušas popularitāti neparasti lielo šķīvveida lapu dēļ. Šo lapu diametrs var pārsniegt 2,5 m, un tās spēj noturēt pat 35—45 kg svaru.

Sezonas laikā katrs viktorijas augs spēj radīt 40 līdz 50 lapas, kuras veido blīvas audzes, pārklājot ūdenstilpes virspusi. Amerikas pamatiedzīvotāji viktorijas arī dēvē par apona, kas nozīmē "putnu cepešpanna".

Atklāšanas vēsture

Ziedoša viktorija botāniskajā dārzā Amsterdamā.

Zinātnei viktorijas 1801. gadā atklāja čehu izcelsmes botāniķis un dabas pētnieks Tadeašs Hajeks. Savā ziņojumā spāņu gubernatoram Bolīvijā par floras pētījumiem Hašeks pieminēja, ka Mamores upē pirmo reizi redzējis viktorijas.

Franču botāniķis Aimē Bonplands novēroja viktorijas 1819. un 1825. gadā Korrjentesā un ar pilnu auga aprakstu aizsūtīja tā sēklas uz Franciju. 1832. gadā vācu botāniķis, zoologs un pētnieks Eduards Poepigs savā atskaitē viktorijām piešķīra latīņu nosaukumu Euryale amazonica, iedalot tās vienā ģintī ar Āzijas sugu Euryale ferox.

Pētnieks no Anglijas Roberts Šomburgs 1836. gadā atklāja viktorijas Berbises upē tagadējā Gajānā un savāktos sugas eksemplārus aizsūtīja mājup uz Eiropu. Ģinti Victoria ieviesa un karalisko viktoriju 1837. gadā aprakstīja angļu botāniķis, dārznieks un orhideju pētnieks Džons Lindlejs. 1840. gadā franču dabas pētnieks Alside Ornbignijs vienā no savām daudzajām ekspedīcijām Bolīvijā atklāja un aprakstīja pēc izmēriem mazāku viktoriju sugu Victoria cruziana.

Sākotnēji mēģinājumi kultivēt viktorijas bija neveiksmīgi. Pirmie stādi izplauka Kjū dārzā 1849. gada 8. novembrī no sēklām, kuras uz Angliju aizsūtīja ar saldūdeni pildītās pudelēs. Sēklas no šiem augiem tika izplatītas daudzviet Eiropā, Āzijā un Amerikā.

1886. gadā Ņūdžersijā uzziedēja viktorijas no Paras atsūtītām sēklām, kuru ziedi nedaudz atšķīrās no citiem karaliskās viktorijas ziediem. Tie bija garāki, ar viļņojošu maliņu un ieguva nosaukumu Victoria regia var. Randii. Šī forma ir zudusi un arī savvaļā vairs netika atklāta.

Apraksts

Svītrotais gārnis uz karaliskās viktorijas lapām Pamplemuses botāniskajā dārzā.

Apaļveida milzīgo lapu diametrs retumis pārsniedz 2,5 m, to maliņa ir uzlocīta, garais kāts iesniedzas līdz ūdeņu dubļiem un nostiprinās ūdenstilpes dibenā. Lapu virspusi klāj vaskota kārtiņa, kas novērš ūdeni. Lejasdaļa ir purpursārta, ar ribainu dzīslojumu, klāta daudziem dzeloņiem. Ribu platums 5 cm, augstums 6 cm, un spēcīgās ribas nodrošina lapām izturību un pasargā tās no salūšanas. Dzeloņi, iespējams, pasargā lapu no augēdājām zivīm un lamantīniem.

Viktorijas ziedi nozied ļoti strauji. Tie atplaukst naktī, bet nākamajā dienā ap pusdienas laiku aizveras, lai pievakarē, iestājoties krēslai, atvērtos otrreiz un nākamajā rītā nogrimtu ūdenī briedināt sēklas. Ziedi jau pēcpusdienā un vakarā pirms izplaukšanas izplata ananasiem līdzīgu smaržu. Zieds pirmajā naktī ir milzīgs un balts, to diametrs 25–35 cm. Nākamajā naktī Paranas viktorijai ziedi kļūst liegi sārti, savukārt karaliskās viktorijas ziedu krāsa variē no sārtas līdz spilgti sarkanai atkarībā no īpatņa.

Sugas

Viktoriju ģintij pieder divas sugas:

• karaliskā viktorija (Victoria amazonica) — izplatīta klusos un mierīgos Amazones dīķos, ezeriņos, vecupēs un līčos;
• Paranas viktorija (Victoria cruziana) — izplatīta nedaudz vēsākā klimatā Paragvajā un Argentīnā.

1961. gadā Longvudas dārzā Pensilvānijā pirmo reizi izdevās krustot karalisko viktoriju ar Paranas viktoriju. Izveidotais hibrīds V. 'Longwood Hybrid' pārmantojis abu vecāku labākās īpašības — lielākas lapas ar skaistu, sarkanīgu maliņu un izturību pret vēsāku temperatūru.

Literatūra

• Augu ģeogrāfija un daudzveidība. Normunds Priedītis. Zvaigzne. 2008. ISBN 978-9934-0829-0