Karš par Austrijas mantojumu
 | Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Iemesls: Jāvikificē Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Karš par Austrijas mantojumu bija plašs militārs konflikts Eiropā un tās kolonijās, no 1740. līdz 1748 gadam, kurš sākās pēc formāla iemesla vairākām Eiropas valstīm apstrīdot Habsburgu monarhijas troņa mantošanas kārtību. Kara rezultātā būtiskas teritoriālas izmaiņas Eiropas politiskajā kartē nenotika.
Kara sākums un gaita
1740. gadā Habsburgu troni saskaņā ar Kārļa VI "Pragmatisko Sankciju" (Pragmatische Sanktion) ieguva Marija Terēza, taču pretenzijas uz to balstoties uz "Saliskā Likuma" (Lex Salica) izvirzīja arī vācu zemju Bavārijas un Saksijas kūrfirsti, kuri bija saistīti ar Habsburgiem radnieciskām saitēm. Francija paziņoja, ka tā ir gatava atbalstīt vācu valstis pret Habsburgiem. Prūsijas karalis Frīdrihs II izmantoja situāciju un bez kara pieteikuma ieņēma Habsburgiem piederošo Silēziju. Silēzijas karš (1740. - 1742.) pārauga Eiropas karā par Austrijas mantojumu (1740.–1748). Francija 1741. gadā ieveda savu karaspēku Vācijā, Nīderlandē (kur sagādāja zaudējumu Lielbritānijas Karalistei) un Itālijā (kur pastiprināti darbojās savienībā ar Spāniju). Bavārieši iebruka Austrijā, draudēja Vīnei, kopā ar frančiem ieņēma Prāgu. Marijas Terēzas stāvoklis kļuva kritisks, viņas kontrolē palika tikai Ungārija un Tirole. Šādos apstākļos ar Anglijas starpniecību viņa noslēdza slepenu līgumu ar Frīdrihu II, kurš apmaiņā pret austriešu troņa atteikšanos no Silēzijas daļas par labu Frīdriham II piekrita apturēt karadarbību.
Kara beigas Eiropā
Karadarbība risinājās plašā teritorijā ap Donavu un pie Baltijas jūras. Austrijas pusē cīnījās Lielbritānija un Prūsijas pusē – Francija. 1748. gadā Vācijas pilsētā Āhenē tika noslēgts miera līgums. Austrija gan zaudēja Silēziju, bet tā bija saglabājusi nedalītu Habsburgu mantojumu. 1745. gada 25. decembrī Austrija un Prūsija noslēdza separātu „Drēzdenes miera līgumu”, saskaņā ar kuru visa Silēzija tika nodota Prūsijai. Atbildot uz to Prūsijas karalis atzina Marijas Terēzas vīra Franča Stefana no Lotaringijas (Franz Stephan von Lothringen) ievēlēšanu par Svētās Romas impērijas ķeizaru, kurš pieņēma Franča I Stefana (1708. – 1765.) vārdu un valdīja impērijā 20 gadus (1745. – 1765.). Prūsija izstājās no kara, bet karadarbība vēl turpinājās dienvidu Nīderlandē, Itālijā, bet īpaši – starp Anglijas un Francijas kolonijām.
Karš kolonijās
1739. gadā starp Angliju un Spāniju sākās koloniālie kari par Anglijas tiesībām brīvi tirgoties ar Spānijas kolonijām. 1743. gadā, pēc savienības atjaunošanas starp Franciju un Spāniju, uzliesmoja Anglijas – Francijas karš. Karadarbība norisinājās Ziemeļamerikā, kur angļi 1745. gadā atbrīvojot sev ceļu uz Kanādu ieņēma franču ostu Luisburgu Sv. Labrenča upes grīvā, un Indijā, kur franči 1746. gadā atņēma angļiem Madrasu – Anglijas galveno atbalsta punktu. Angļi un franči karoja arī Skotijā, kur Francija atbalstīja Jēkaba (Džeimsa) II Stjuarta mazdēla (Džeimsa II dēla Džeimsa Frensisa Eduarda Stjuarta dēla) Čārlza Eduarda Stjuarta (1720. – 1788.) avantūristisko un ātri novērsto mēģinājumu (1745. – 1746) atjaunot Stjuartu dinastiju Anglijā.
Kara rezultāti
- 1748.gadā noslēgtajā Āhenas miera līgumā visas puses atzina Kārļa VI "Pragmatisko Sankciju" uz Svētās Romas impērijas imperatora troņa mantošanu.
- Prūsija ieguva Silēziju,
- Spānija un Sardīnija ieguva teritorijas Itālijā.
- Francija atdeva Habsburgu monarhijai (Austrijai) ieņemtās zemes Nīderlandē, Lielbritānijas Karalistei – Madrasu Indijā un vairākas nelielas teritorijas Amerikā.