Suleimans kļuva par izcilu 16. gadsimta monarhu, kura valdīšanas laikā Osmaņu impērija piedzīvoja militārās, politiskās un ekonomiskās varas uzplaukumu. 1529. gadā Suleimans personīgi vadīja Osmaņu impērijas armiju un iekaroja kristiešu cietokšņus Serbijā un Ungārijā, tomēr cieta neveiksmi, mēģinot ieņemt Vīni. Konfliktā ar Safavīdiem un lielajām Ziemeļāfrikas teritorijām līdz pat Alžīrijai viņš anektēja lielu daļu Tuvo Austrumu. Viņa pakļautībā Osmaņu flote dominēja jūrās no Vidusjūras līdz Sarkanajai jūrai un caur Persijas līci.
Suleimans personīgi ieviesa nozīmīgas izmaiņas likumos saistībā ar sabiedrību, izglītību, nodokļiem un krimināltiesībām. Viņa reformas, kas tika veiktas kopā ar impērijas galveno tiesu amatpersonu Ebusūdu Efendi, saskaņoja attiecības starp abām Osmaņu likumu formām: sultānisko (Kanun) un reliģisko (šariats). Viņš bija izcils dzejnieks un zeltkalis; viņš kļuva arī par lielisku kultūras patronu, pārraugot Osmaņu impērijas "zelta" laikmetu tās mākslinieciskajā, literārajā un arhitektūras attīstībā.
Pārkāpjot osmaņu tradīciju, Suleimans apprecējās ar Sultāni Hirremu, sievieti no viņa harēma, pareizticīgu rutēnijas kristieti, kura pievērsās islāmam un kas Rietumos kļuva slavena ar vārdu Roksolana rudās matu krāsas dēļ. Viņu dēls Selims II pārņēma troni pēc Suleimana nāves 1566. gadā pēc viņa 46 gadu valdīšanas. Citi Suleimana mantinieki, Mehmeds un Mustafa, bija miruši; pirmais bija miris no bakām, bet otrais pēc sultāna pavēles 13 gadus iepriekš tika nožņaugts. Pēc sacelšanās Bajezīds un viņa četri dēli tika nogalināti pēc Suleimana pavēles 1561. gadā. Lai gan zinātnieki periodu pēc Suleimana nāves sauc par "krīzi un adaptāciju", nevis kritumu, Suleimana valdīšanas beigas bija kā lūzums Osmaņu vēsturē. Desmitgadēs pēc Suleimana nāves impērijā sāka notikt būtiskas politiskas, institucionālas un ekonomiskas pārmaiņas, ko bieži sauc par Osmaņu impērijas pārveidošanu jeb transformāciju.
Suleimans dzimis Trabzonā, Melnās jūras austrumu krastā, viņš bija Selima I dēls.[2] Viņa māte bija Sultāne Hafsa. Septiņu gadu vecumā Suleimans sāka zinātnes, vēstures, literatūras, teoloģijas un militārās taktikas studijas Topkapi pils skolās Konstantinopolē. Jaunībā viņš sadraudzējās ar vergu Pargali Ibrahimu, kurš vēlāk kļuva par vienu no viņa uzticamākajiem padomdevējiem (bet vēlāk tika sodīts ar nāvi pēc Suleimana pavēles). Septiņpadsmit gadu vecumā viņš tika iecelts vispirms par Kaffas (Feodosijas), pēc tam Manisas gubernatoru, īsu laiku arī Edirnes.
Pēc tēva nāves 1520. gadā Suleimans Konstantinopolē tika kronēts par desmito Osmaņu sultānu 26 gadu vecumā.[3] Agrīnu Suleimana aprakstu dažas nedēļas pēc viņa pievienošanās sniedza Venēcijas sūtnis Bartolomeo Kontarīnī:
"Sultāns ir tikai divdesmit piecus gadus [faktiski 26] vecs, garš un slaids, bet izturīgs, ar plānu un kaulainu seju. Sejas mati ir redzami, bet knapi. Sultāns šķiet draudzīgs un ar labu humoru. Baumo, ka Suleimans ir pareizi nosaukts, viņam patīk lasīt, viņš ir zinošs un izrāda labu spriedumu. "
Neilgi pēc nākšanas pie varas Suleimans uzsāka karagājienus Eiropā. Pirmais karagājiens bija pret Ungārijas Karalisti, kuras laikā jaunais sultāns ieņēma Belgradu. Tas Osmaņu impērijai pavēra iespējas iebrukt Ungārijā, kā arī sakaut ungāru un čehu apvienoto armiju Mohačas kaujā, kuras laikā krita Ungāru karalis Lajošs II, kas, bēgot no kaujas, noslīka. Pēc tam Suleimans ieņēma Budu, Ungārijas galvaspilsētu, kā arī okupēja Transilvāniju, tur izveidojot sev lojālu vasaļvalsti — Transilvānijas hercogisti.[4]
Pēc ungāru novājināšanas, Suleimans pievērsās Rodas salā dzīvojošajiem Sv. Jāņa ordeņa bruņiniekiem. Galvenais iemesls šim iebrukumam bija tas, ka pirāti, kas apmetās šajā salā, uzbruka musulmaņu tirdzniecības kuģiem un svētceļotājiem uz Meku. Suleimans pats personīgi vadīja karaspēku šajā iebrukumā, un 1522. gada decembrī bruņinieki padevās.[5]
Nākamais sultāna mērķis bija Vīne, kuru gan 1529. gadā, gan 1532. gadā nespēja ieņemt. Tam bija dažādi iemesli, kā piemēram aplenkumi citās vietās, slikti laikapstākļi un nesaskaņas ar ungāru augstmaņiem. 1541. gadā Hābsburgu imperators Kārlis V centās atgūt Budu, kam sekoja Osmaņu karagājieni 1541. un 1544. gadā, kurā Suleimans sakāva austriešus, un panāca to, ka viņš tiek atzīts par Ungārijas valdnieku.[5]
1533. gadā Suleimans sūtīja Ibrahim-pašā, Osmaņu lielvezīru un tuvu savu draugu, karagājienā uz Persiju. Uzpērkot pierobežu komandantus, Ibrahim-pašā ātri ieņēma Tebrizu un visu Dienvidazerbaidžānu. Tam sekoja Bagdādes ieņemšana. 1554. gadā Persijas šahsTahmaspu noslēdza pamieru ar Osmaņu impēriju, kas atzina šo teritoriju pievienošanu Suleimana lielvalstij.[4]
Palielinoties spiedienam starp kristīgo un islāmisko pasauli, vairākas Ziemeļāfrikas musulmaņu valstiņas kļuva par Osmaņu impērijas sastāvdaļu. Suleimans pirmais, redzot Spānijas draudus Vidusjūras reģionā, iecēla Hairedīnu Barbarosu par savas flotes komandieri. Lielākā kauja notika 1565. gadā, kad Osmaņi iebruka Maltā, kurā Sv. Jāņa bruņinieki bija apmetušies jau kopš 1530. gada. Blokāde sākās maijā un ilga līdz septembrim. Sākotnēji likās, ka arī šī blokāde piedzīvos Rodas salas likteni, bet gala rezultātā ieradās spāņu papildspēki, kas noveda pie osmaņu sakāves.[2]
Kamēr rietumos sultāns Suleimans bija pazīstams kā "lieliskais", viņš saviem osmaņu pavalstniekiem vienmēr bija Kanuni Suleimans jeb "Likumu devējs" (قانونی). Impērijas galvenais likums bija šariāts jeb svētais likums, kas kā islāma dievišķais likums bija ārpus sultāna pilnvarām. Tomēr atšķirīgu likumu forma, kas pazīstama kā Kanuns (قانون, kanoniskā likumdošana), bija atkarīga tikai no Suleimana gribas, aptverot tādas jomas kā krimināltiesības, zemes īpašumtiesības un nodokļi. Viņš apkopoja visus spriedumus, ko bija pasludinājuši deviņi Osmaņu sultāni, kas bija pirms viņa. Pēc dublēšanās novēršanas un izvēles starp pretrunīgiem apgalvojumiem viņš izdeva vienotu juridisko kodeksu, vienlaikus uzmanoties, lai nepārkāptu islāma pamatlikumus. Tieši šajā kontekstā Suleimans, kuru atbalstīja viņa Galvenais muftijs Ebusūds, centās reformēt likumdošanu, lai pielāgotos strauji mainīgajai impērijai. Kad Kanunas likumi sasniedza savu galīgo formu, likumu kodekss kļuva pazīstams kā kanun ‐ i Osmani (قانون عثمانی) vai “Osmaņu likumi”. Suleimana juridiskais kodekss ilga vairāk nekā trīssimt gadus.
Sultānam bija liela nozīme arī savas impērijas ebreju pavalstnieku aizsardzībā nākamajos gadsimtos. 1553. vai 1554. gada beigās pēc viņa iecienītā ārsta un zobārsta, Spānijas ebreja Mozus Hamona ierosinājuma, sultāns oficiāli nosodīja ebreju asiņu apmelošanu. Turklāt Suleimans pieņēma jaunus krimināltiesību un policijas tiesību aktus, nosakot naudas sodus par konkrētiem nodarījumiem, kā arī samazinot gadījumus, kad nepieciešams nāvessods vai sakropļošana. Nodokļu jomā nodokļi tika uzlikti dažādām precēm un produktiem, tostarp dzīvniekiem, mīnām, tirdzniecības peļņai un importa un izvedmuitas nodokļiem.
Suleimana aizbildniecībā Osmaņu impērija iegāja savas kultūras attīstības zelta laikmetā. Simtiem impērijas mākslas biedrību (saukta par اهل حرف Ehl-i Hiref, "Amatnieku kopiena") tika pārvaldītas Topkapi pilī. Pēc prakses mākslinieki un amatnieki varēja pakāpties savā nozarē, un viņiem tika izmaksāta samērīga alga gada ceturkšņa maksājumos. Izdzīvojušie algu reģistri liecina par Suleimana mākslas patronāžas plašumu. Agrākais no dokumentiem, kas datēti ar 1526. gadu, iekļauj 40 biedrības, kurās ir vairāk nekā 600 biedru. "Amatnieku kopiena"piesaistīja impērijas talantīgākos amatniekus gan no islāma pasaules, gan nesen iekarotajām teritorijām Eiropā, kā rezultātā radās arābu, turku un Eiropas kultūrās sajaukums. Galmā strādājošo amatnieku vidū bija gleznotāji, grāmatu sējēji, kažokādas meistari, juvelieri un zeltkaļi. Kamēr iepriekšējos valdniekus ietekmēja persiešu kultūra (Suleimana tēvs Selims I rakstīja dzeju persiešu valodā), Suleimana mākslas patronāža ļāva Osmaņu impērijai apliecināt paši savu māksliniecisko mantojumu.
Pats Suleimans bija izcils dzejnieks, rakstot persiešu un turku valodā zem pseidonība „Muhibbi” (محبی, "Mīlētājs"). Daži no Suleimana pantiem ir kļuvuši par turku sakāmvārdiem, piemēram, „visi tēmē uz vienu nozīmi, taču daudzas ir stāsta versijas”. Kad 1543. gadā nomira viņa dēls Mehmeds, viņš sacerēja aizkustinošu hronogrammu viņa piemiņai: nepārspējams starp prinčiem, mans sultāns Mehmeds. Papildus paša Suleimana darbam Suleimana valdīšanas laikā uzplauka arī daudzi citi talantīgi literāti, tostarp Fuzûlî un Bâkî. Literatūras vēsturnieks Eliass Džons Vilkinsons Gibs novēroja, ka "pat Turcijā dzeja nevienā brīdī nav vairāk iedrošināta kā šī sultāna valdīšanas laikā". Slavenākais Suleimana dzejolis ir:
Tauta domā, ka bagātība un vara ir vislielākais liktenis,
Suleimana mošeja Stambulā, uzbūvēja Mimars Sinans, Suleimana galvenais arhitekts.
Bet šajā pasaulē veselības burvestība ir labākais stāvoklis.
Tas, ko vīrieši sauc par suverenitāti, ir pasaulīga nesaskaņa un pastāvīgs karš;
Dieva pielūgšana ir augstākais tronis, vislaimīgākais no visiem īpašumiem.
Suleimans kļuva slavens arī ar to, ka sponsorēja virkni monumentālu arhitektūras notikumu savā impērijā. Sultāns ar virkni projektu centās pārveidot Konstantinopoli par islāma civilizācijas centru, būvējot tiltus, mošejas, pilis un dažādas labdarības un sociālās iestādes. Lielāko no tiem uzcēla sultāna galvenais arhitekts Mimars Sinans, kura vadībā Osmaņu arhitektūra sasniedza savu virsotni. Sinans bija atbildīgs par vairāk nekā trīssimt pieminekļu uzcelšanu visā impērijā, tostarp par diviem viņa šedevriem – Suleimana un Edirnes Selima mošejām - pēdējā tika uzcelta Adrianopolē (tagadējā Edirne) Suleimana dēla Selima II laikā. Suleimans arī atjaunoja klints kupolu Jeruzalemē un Jeruzalemes mūrus (kas ir pašreizējās Jeruzalemes vecpilsētas sienas), atjaunoja Kābu Mekā un uzcēla kompleksu Damaskā.
Princis Mahmuds (1512. gads, Manisas pils, Manisa — 1521. gada 29. oktobris, Topkapi pils, Stambula, apbedīts Selima Bargā mošejā)
Princis Mustafa (1515. gads, Manisas pils, Manisa — nogalināts 1553. gada 6. oktobrī, Konjā, apbedīts Muradiye kompleksā, Bursā), ar Mahidevranu
Princis Murads (1519. gads, Manisas pils, Manisa — 1521. gada 19. oktobris, Topkapi pils, Stambula, apglabāts Selima Bargā mošejā)
Princis Mehmeds (1522, Topkapı pils, Stambula — 1543. gada 6. novembris, Manisas pils, Manisa, apbedīts Troņmantnieka mošejā, Stambulā), ar Hirremu
Princis Abdulla (1523, Topkapı pils, Stambula — 1526, Topkapı pils, Stambula, apglabāts Selima Bargā mošejā), ar Hirremu
Sultāns Selims II (1524. gada 30. maijs, Topkapi pils, Stambula — 1574. gada 12. — 15. Decembris, Topkapi pils, Stambula, apbedīts Selima II mauzolejā, Svētās Sofijas mošejā), ar Hirremu
Sultāne Mihrimaha (1523. gads, Topkapı pils, Stambula — 1578. gada 25. janvāris, apglabāta Suleimana I mauzolejā, Suleimana mošejā), ar Hirremu, precējusies 1539. gadā ar Damadu Rustemu Pašā. Viņiem bija viena meita un viens dēls
Sultāne Aiše-Humašaha (1542. gads, Stambula — 1595. gads, apglabāta Sultānes Mihrimahas mošejā), 1560. gadā apprecējās ar Damadu Šemsi Ahmedu Pašā
Sultanzāde Osmana bejs (dzimis 1545. gadā un miris 1575. gadā Stambulā, apglabāts Sultānes Mihrimahas mošejā)
Sultāne Razije (mirusi 1521. gadā, apglabāta Jahja Efendi Turbē), māte nezināma
Suleimans bija iemīlējies Hirremā, harēma meitenē no Rutēnijas, kas toreiz bija daļa no Polijas. Rietumu diplomāti, dzirdot pils tenkas par viņu, sauca viņu par "Roksolanu", atsaucoties uz viņas rutēnijas izcelsmi. Viņa bija pareizticīgā priestera meita, kuru sagūstīja tatāri no Krimas, pārdeva kā verdzeni Konstantinopolē, un kura galu galā pacēlās harēma rindās, kļūstot par Suleimana favorīti. Hirrema, bijusī konkubīne, kļuva par sultāna likumīgo sievu, kas visiem bija liels pārsteigums. Viņš arī atļāva sultānei Hirremai visu mūžu palikt viņa galmā, pārkāpjot tradīciju — kad sultāna mantinieki sasnieguši pilngadību, viņi tiek nosūtīti pārvaldīt attālas impērijas provinces kopā ar savu māti, kura vairs galmā neatgriezīsies, ja vien viņas pēcnācēji nav mantojuši troni.
Pargalī Ibrahims Pašā bija Suleimana draugs vēl pirms viņa kāpšanas tronī. Sākotnēji Ibrahims bija kristietis no Pargas, kurš tika sagūstīts reidā 1499.—1503. gada Osmaņu—Venēcijas kara laikā un, visticamāk, 1514. gadā tika nodots Suleimanam kā vergs.
Ibrahims pievērsās islāmam, un Suleimans viņu padarīja par karalisko piekūnnieku, pēc tam paaugstināja viņu par pils pārvaldnieku. Ibrahims Pašā 1523. gadā tika iecelts par lielvezīru un visu armiju virspavēlnieku. Suleimans piešķīra Ibrahimam Pašā arī Rumēlijas beilerbeja (pirmā ranga militārā ģenerālgubernatora) godu, piešķirot Ibrahimam pilnvaras pār visām osmaņu teritorijām Eiropā, kā arī komandēu pār karaspēku, kas kara laikā tajās uzturējās.
Trīspadsmit gadu laikā, kad viņš bija lielvezīra amatā, viņa straujā nokļūšana pie varas un milzīgā bagātību uzkrāšana Ibrahimam radīja daudzus ienaidniekus sultāna galmā. Suleimana aizdomas par Ibrahimu pasliktināja strīds starp viņu un finanšu sekretāru Iskenderu Čelebi. Strīds beidzās ar Čelebi apsūdzēšanu intrigās, Ibrahimam pārliecinot Suleimanu piespriest viņam nāves sodu. Ibrahims arī atbalstīja princi Mustafu kā Suleimana pēcteci. Tas izraisīja strīdus starp viņu un sultāni Hirremu, kura vēlējās, lai viņas dēli mantotu troni. Ibrahims galu galā krita sultāna un viņa sievas nežēlastībā. Suleimans konsultējās ar savu kadiju, kurš ieteica Ibrahimu nogalināt, un sultāns pavēlēja slepkavām Ibrahimu miegā nožņaugt.
Turcija)
Ungārija)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Suleimans I.