Kleistu muiža

Skats uz Kleistu muiža 1793. gadā (Broce).

Kleistu muiža mūsdienās.

Kleistu muiža (sānskats).

Kleistu muižiņa, agrāk Kleistes muiža (vācu: Kleistenhof, Kleissenhof) ir 18. gadsimtā celta rīdzinieku ārpilsētas muiža Kleistu ielā 37 Kleistu apkaimē Pārdaugavā. Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi Nr. 6615 un Nr. 6617 (kungu māja).

Kleistu muižas kungu māja ir vienstāvu ēka guļbūves konstrukcijā uz augstiem mūra pamatiem ar mansarda jumtu. Celtnei ir barokāls apveids, ēkas galos pildrežģu konstrukcijas zelmiņi. Vēlāk kungu māja apšūta ar spundētiem dēļiem, kur pie ieejas uzbūvēts lievenis klasicisma stilā ar lēzenu frontonu, ko balsta divi kolonnu pāri.

Vēsture

Rakstītos avotos muiža pirmoreiz minēta Zviedru Vidzemes laikā 1638. gadā kā pulkveža Hansa Berga īpašums. Tajā laikā tā saukta par Kleissenhof vai Bergshoff, vēlāk Kleistenhof. 1662. gadā tā ieķīlāta tirgotājam Johanam fon Šulcenam (Johann von Schultzen). 1754. gadā muižu nopirka Rīgas birģermeistars Georgs Kristofs Andrēe (Georg Christoph Andreä), 1764. gadā to ieguva rātskungs Gothards fon Fēgezaks (Vegesack, 1723—1792) un lika uzcelt pašreizējo kungu māju. Kleistu muižā kā Fēgezaka dēla mājskolotājs pēc 1768. gada dzīvoja Johans Kristofs Broce. 1793. gadā tapis Broces zīmētais Kleistu muižas attēls, kas atspoguļo tā laika muižas ainavu. 18. gadsimta beigās muižā bija kungu māja, ērbērģis un nomnieka nams, kurā 19. gadsimta sākumā dzīvoja Kleistu muižas nomnieki brāļi Andrejs un Georgs Dumpji. 1844. gadā Kleistu muižas mantinieki zemes sadalīja četrās daļās un iznomāja zemkopjiem un lopkopjiem. Kleistu muiža aizņēma pēc platības lielu (1352 ha), bet reti apdzīvotu, pļavām un mežu puduriem klātu līdzenumu.

Latvijas armijas Pārdaugavas uzbrukuma operācijas laikā 1919. gada 3. novembrī 8. Daugavpils pulka rotas ieņēma Kleistu muižu un izveidoja fronti līdz Spilves pļavām. Pēc 1920. gada zemes reformas 1921. gadā muižas kungu māja tika atstāta tās agrākajām īpašniecēm Konstancei un Elenai fon Šulcēm, bet muižas saimniecības ēkas iznomāja Oto Īvānam, kas tajās ierīkoja piena ražošanas un pārstrādes uzņēmumu. Uz Kleistes muižas zemes 1923. gadā Augusts Kirhenšteins izveidoja Latvijas Universitātes Seruma staciju. 1924. gadā Kleistes muiža tika iekļauta Rīgas pilsētas robežās.

Pēc Otrā pasaules kara muižas ēkas 1946. gadā tika piešķirtas LZA Mikrobioloģijas institūtam (tagadējam RSU Zinātnes centra Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtam), kas muižas kungu mājā iekārtoja dzīvokļus. Kārniņu jumts tika nomainīts pret skārda jumtu, bet barokālie sīkrūšu logi ar standarta logiem, kā arī pārveidoti iekštelpu interjeri.

Blakus bijušajai kungu mājai atrodas dižozols (apkārtmērs 5,3 m). Otrs Kleistu muižas dižozols ir pie Biomedicīnas pētījumu un studiju centra ēkas, bet trešais pie RSU Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta.

Apraksts

Muižas kungu nams ir vienstāva koka guļbūve ar mansarda jumtu un ārkārtīgi greznu interjeru. Zelmiņi veidoti pildrežģa tehnikā. Jaunās ēkas pamatos ir iemūrēti akmens kaluma fragmenti ar putti figūriņām un kolonniņu detaļām. Nama apakšstāva griesti bija ar ģipša segumu un stuka rotājumiem, sienas klātas ar apgleznotu audumu - zālē ar Itālijas ainavām, viesistabā ar augļu un puķu kompozīcijām, kādā no viesistabām virs durvīm attēloti Daugavā būvētie dambji. Ēdamistabas sienas greznoja meža ainavas. Telpās bija ar safjānādu pārvilktas mēbeles, venēciešu un holandiešu spoguļi. Guļamistabas atradās augšstāva mansardos. Sienas virs cokola klājušas auduma tapetes. Telpas rekonstrukcijas planšetē attēlota arī 18. gadsimta vidū un otrā pusē populārā ar zemglazūras kobalta zilo krāsu holandiešu flīzīšu tradīcijās apgleznotā podiņu krāsns. Durvis greznas, ar aplikatīvu klasicisma dekoru. Zelmiņi veidoti pildrežģa tehnikā. 19. gadsimta sākumā celtne tika apšūta ar dēlīšiem, izbūvēts lievenis ar kolonnām. Pēc Otrā pasaules kara ēkā tika veikti vairāki nekvalitatīvi remonti, pilnībā mainot iekšējo plānojumu un izveidojot jaunas ieejas.

Literatūra

• Kaupuža D. Rīgas muižiņas. Latvijas architektūra, Rīga, 2005, 95. lpp.