Muammars Kadāfi

Muamars Kadāfi Muʿammar al-Qaḏḏāfī
Muamars Kadāfi 2009. gadā
Brālis Vadonis un Revolūcijas Vadītājs
Amatā 1969. gada 1. septembris — 2011. gada 20. oktobris
Dzimšanas dati	1942. gada 7. jūnijā Itāļu Lībija, Sirta
Dzīves vieta	Sirta, Lībija
Miršanas dati	2011. gada 20. oktobrī (69 gadu vecumā) Sirta, Lībija
Bērni	4 dēli un meita
Reliģija	Islāms
Paraksts

Muamars Kadāfi (arābu: معمر القذافي, Muʿammar al-Qaḏḏāfī; dzimis 1942. gada 7. jūnijā Sirtā, Lībijā, miris 2011. gada 20. oktobrī Sirtā) bija Lībijas valsts līderis kopš valsts apvērsuma 1969. gadā. Lībijas premjerministrs un aizsardzības ministrs (1970—1972), Vistautas kongresa ģenerālsekretārs (1977—1979). Kopš 1972. gada, kad M. Kadāfi atteicās no premjerministra nosaukuma, viņš tiek saukts par Brāli Vadoni un Revolūcijas Vadītāju. Pēc Omāra Bongo (Gabona) nāves 2009. gada 8. jūnijā viņš kļuva par visilgāk ieņemošo valsts vadītāja titulu starp prezidentiem un premjerministriem (1969. gadā, kad viņš vadīja valsts apvērsumu pret karali Idrisu, M. Kadāfi bija tikai 27 gadus vecs).

Biogrāfija

Muamars ben Muhameds Abu Menjars Abdels Salams ben Hamids al Kadāfi dzimis 1942. gada 7. jūnijā Sirtes pilsētas pakaimē, beduīnu ģimenē. Musulmanis. 9 gadu vecumā uzsācis mācības pamatskolā, pēc tam Sebhas vidusskolā. 16 gadu vecumā aizrāvies ar G.A.Nasera sludināto panarābismu un sociālo taisnīgumu. 1959. gadā uzsāka studijas Bengazi universitātē, aizrāvās ar marksismu. 1964. gadā absolvēja universitāti kā Bk.Iur. un turpināja mācības Kara akadēmijā jaunāko virsnieku kursos. 1966. gadā uzsāka dienestu Lībijas karaliskajos bruņotajos spēkos. Tika aizsūtīts uz Lielbritāniju, iegūt sakaru karaspēka komandiera kvalifikāciju.

1969. gadā iecelts par Signālkorpusa adjutantu. 1. septembrī kapteiņa Kadāfi vadībā jaunāko virsnieku grupas vadītas armijas vienības sadumpojās, sagrāba karaļa pili (karalis Idriss atradās Turcijā ārstēšanās nolūkos), valdības iestādes, radio un TV centrus, gāžot monarhiju un pasludinot Lībiju par republiku. Septembra vidū Kadāfi tika iecelts par Revolucionārās pavēlniecības padomes priekšsēdētāju un bruņoto spēku virspavēlnieku pulkveža dienesta pakāpē. Kopš šī laika Kadāfi atradās valsts vadībā, ieņemot dažādus posteņus: premjerministrs un aizsardzības ministrs (1970—1972), Vistautas kongresa ģenerālsekretārs (1977—1979). Tika dēvēts par Brāli Vadoni un Revolūcijas Vadītāju. 1976. gada janvārī viņam tika piešķirta ģenerālmajora dienesta pakāpe, taču Kadāfi atteicās to pieņemt, jo uzskatīja, ka pēc izdienas un militārās izglītības nevar būt nekas vairāk kā pulkvedis.

1970. gadā apprecējās, četri dēli un meita. Dzīvoja beduīnu teltī, oficiālās rezidences izmantojot tikai valsts pasākumos. Aizrāvās ar jāšanu, medībām un internetu. Rakstīja dzeju un vieglo prozu — angliski Kadāfi esejas apkopotas krājumā "Escape to Hell". Par saviem paraugiem politikā minēja Abrahamu Linkolnu un Gandiju. Publiskajā sfērā bija plaši zināms kā ekstravaganta un eleganta apģērba cienītājs, publiski parādoties tikai labāko pasaules dizaineru šūdinātos tērpos. Propagandas nolūkos Kadafi apņēmās ar savu ģimeni dzīvot beduīnu teltī līdz brīdim, kad katrs Lībijas iedzīvotājs būs nodrošināts ar savu mājokli. Telti viņš ņēma līdzi arī savu ārvalstu vizīšu laikā.

Tika sagūstīts un nogalināts 2011. gada 20. oktobrī: Kadāfi ar apsardzi mēģinājuši automašīnās pamest dumpinieku spēku ielenkto Sirti pilsētu, izlaužoties ar kauju, bet konvoju sabombardēja NATO kontingenta Francijas kara lidmašīnas "Mirage-2000". Pulkvedis un tā apsardze patvērušies irigācijas kanālos pie ceļa, kur tos ielenca dumpinieku vienības. M. Kadāfi tika sagūstīts un nogalināts. Pēc tam gāztā Lībijas līdera līķis puskails tiek vilkts pa ielām Sirtes pilsētā. "Mēs paziņojam pasaulei, ka Kadāfi ir miris revolūcijas gūstā. Tas ir vēsturisks brīdis. Tas ir tirānijas un diktatūras gals. Kadāfi ir sagaidījis savu likteni," paziņoja Pagaidu pārejas nacionālās padomes preses sekretārs Abdels Hafezs Goga, uzstājoties Bengazi.

Pagaidu valdība bija izvietojusi Kadafi līķi publiskai apskatei kāda Misrātas veikala saldētavā. Tā kā līķis jau bija sācis trūdēt, 24. oktobrī tā publiska izrādīšana tika pārtraukta. 25. oktobrī Lībijas jaunā valsts administrācija - Nacionālā Pārejas padome (NPP) - informēja pasaules sabiedrību par gāztā Lībijas līdera Muamara Kadafi, viņa dēla Mutasima un bijušā aizsardzības ministra Abu Bakra Junisa apglabāšanu kādā neizpaustā vietā Lībijas tuksnesī.

Kadāfi režīms

Pirmais, ko Kadāfi veica, saņēmis varas grožus, lauza līgumus un likvidēja visas ārvalstu kara bāzes (t. sk. lielāko ASV karabāzi ārpus tās teritorijas Wheelus Field), izraidīja no valsts vairāk nekā 110 000 itāļu kolonistu, kas tur bija apmetušies 20. gados, kad Lībiju bija okupējusi Itālija, paņemot sev auglīgākās zemes. Tika pārskatīti līgumi ar Rietumu naftas ieguves kompānijām, palielinot Lībijas saņemamo iegūstamo resursu daļu. Uzsākta plaša sociālās attīstības programma, ceļot pilsētās un ciemos skolas, slimnīcas, sabiedriskās ēkas, daudzdzīvokļu namus. Tika aizliegts alkohols un sākta valsts atbalstīta sieviešu emancipācijas politika.

Ideoloģija

Ja jaunībā Kadāfi bija kvēls panarābists, tad pie varas nākot viņš atsacījās no šī ideoloģiskā virziena, sevi apzinoties par visa Āfrikas kontinenta pārstāvi, izvirzot Pan-Āfrikas ideju. Uzskatīja, ka kaut arī Āfrikas valstis 20. gs. otrajā pusē pamazām atbrīvojās no formālā koloniālisma, faktiskā šo valstu atkarība no bijušajām metropolēm saglabājās dažādās neokoloniālisma izpausmēs. Un arī lielākā daļa Āfrikas valstu būtībā esot veidoti mākslīgi veidojumi, kurus uz kartes ar lineālu savulaik izveidojuši koloniālo valstu ārlietu resoru ierēdņi, mākslīgi apvienojot dažādu cilšu, valodu un reliģiju pārstāvjus, kas kalpo kā avots pastāvīgiem konfliktiem starp dažādu cilšu un reliģiju pārstāvjiem. Kadafi galveno nozīmi piešķīra nevis mākslīgiem politiskiem veidojumiem, bet gan pašiem cilvēkiem, ģimenēm, vietējām kopienām, ciltīm un tautām, jo, atmirstot politiskiem veidojumiem, pazustu mākslīgās barjeras un Āfrikā suverenā vara pārvietotos uz dabiskām cilvēku apvienībām, izveidojot Āfrikas Savienotās valstis, kas iecerēta kā samērā brīva nāciju konfederācija. Visā Āfrikas kontinentā un citos pasaules reģionos darbojās arī Lībijas fondu finansēti attīstības projekti.

Valsts iekārtas ziņā Kadafi postulēja, ka PSRS un ĶTR demonstrētais sociālisms esot tikpat netaisnīgs, kā Rietumu valstīs valdošais kapitālisms — ja pirmais apspiežot personību, tad otrais izdevīgs tikai bagātajiem, t.i. mazākumam, tāpēc ir jāiet "trešais ceļš", kura vadlīnijas izklāstīja savā darbā "Zaļā grāmata". T.i. noraidīja gan Rietumu parauga liberālo demokrātiju ar daudzpartiju sistēmu, gan padomju parauga pseidosociālismu. Šīs teorijas mērķis ir atteikties no elitārā pārvaldes modeļa, kurā šaura elite neierobežoti pārvalda samiedrību, un ieviest tiešo tautas līdzdalību lēmumu pieņemšanā (tautas kongresu sistēmu), kurā dzīvei svarīgus lēmumus pieņem pati tauta.

2008. gada martā Kadafi nāca klajā ar savu "Ienākumu pārdales" iniciatīvu, kas bija iecerēta kā nākamais solis "Zaļajā grāmatā" izklāstīto mērķu īstenošanā. Šā projekta ietvaros Kadafi ierosināja likvidēt lielu skaitu valsts institūciju un iedibināt Ienākumu sadalīšanas programmu, kas ienākumus no naftas tirdzniecības un citām valsts aktivitātēm vienlīdzīgi sadalītu starp Lībijas iedzīvotājiem, no kuriem katrs savu daļu saņemtu ik mēnesi, lai šos līdzekļus izmantotu personīgi, kooperācijā ar citiem pilsoņiem vai ieguldītu vietējo tautas komiteju saimnieciskajos projektos. Kadafi uzskatīja, ka tradicionālā valsts kā politiska konstrukcija tuvākajā laikā pakāpeniski atmirs, un sabiedrības dzīve balstīsies uz dabisko vienību - ģimeņu, vietējo kopienu un cilšu - brīvu sadarbību. Kadafi norādīja, ka formālie ierēdņi valsts struktūrās nenovēršami korumpējas un savu varu izmanto savtīgi, tāpēc visa vara atdodama pašas tautas rokās, valstij pagaidām atstājot vien aizsardzības, drošības un naftas ieguves funkcijas.

Iekšpolitika

Iekšpolitika bija mērena, bez izteiktām policejiska režīma pazīmēm, nebija nekādu masu represiju vai ierobežojumu, jo nebija arī īstas opozīcijas – salīdzinot ar karalistes laiku, Lībijā bija vērojams straujš saimnieciskais uzplaukums. 70. gadu sākumā cīņai pret Kadāfi režīmu tika izveidota pagrīdes teroristiska organizācija „Lībijas atbrīvošanas nacionālā fronte“, kuru sponsorēja Sudāna, Maroka, Irāka un Saūdu Arābija, taču organizācija bija mazskaitlīga un nekādu nopietnu panākumu tai nebija. Salīdzinot Lībiju ar citām arābu valstīm, valstij raksturīga liela iecietība pret disidentismu. Nebija nekādu masu represiju vai citādi domājošo vajāšanu, varēja visai brīvi kritizēt valsts varu. 1988. gadā pēc Kadāfi rīkojuma publiski tika sagrauti Furnašas cietuma vārti Tripolē, atbrīvojot pēdējos 400 politieslodzītos, Kadāfi publiski saplēsa disidentismā apsūdzēto "melnos sarakstus". Kriminālatbildība iestājās tikai par centieniem organizēties, lai mainītu valsts iekārtu.

80. gadu sākumā Lībija sāka īstenot asāku iekšpolitisko un ārpolitisko virzību, Kadāfi režīmam iegūstot autoritārisma iezīmes. Jau 70. gados sākās represijas pret radikālajiem islamistiem, deportējot no valsts „brāļus musulmaņus“, bet 1986. gadā tika slēgtas 48 reliģiskas iestādes kā ekstrēmismu kultivējošas. 2000. gadā norisa skaļa tiesas prāva pret Bengazi universitātes pasniedzēju un studentu grupu, kas tika apsūdzēti reliģiskajā ekstrēmismā un valsts pamatu graušanā (vairāki tika sodīti ar nāvi). Visā režīma pastāvēšanas laikā ar nāvi sodīti vairāki desmiti varas politisko pretinieku.

Ārpolitika

Kadāfi valdīšanas laikā Lībija atbalstīja revolucionārās un separātistu kustības visā pasaulē, arī tās, kas savā taktikā pielietoja teroristiskas metodes: Ugandā, Palestīnā, Ziemeļīrijā, Marokā, Sudānā, Filipīnās, Spānijā u.c. Lībijai sākot jaukties citu valstu iekšējās lietās, atbalstot to opozīciju, Rietumu valstis iekļāva Lībiju terorismu atbalstošo valstu skaitā. Pats Kadāfi presei apgalvoja, ka neuzskatot palestīniešus un īrus par teroristiem, bet gan par brīvības cīnītājiem, un par savu mērķi uzskatot atbalstīt jebkuru tautu, kas vēlas izcīnīt brīvību un pašnoteikšanos. Pēc tam, kad Izraēlas pretgaisa aizsardzības spēki notrieca virs okupētās Sinaja pussalas tur pāri lidojoši Lībijas pasažieru lidmašīnu, attiecības ar Izraēlu bija visai naidīgas. 1973. gadā Kadāfi deva patvērumu palestīniešu bēgļiem un to organizācijām. 70. gadu beigās Lībijā tika izveidotas aptuveni 20 treniņnometnes, kurās apmācības kursu izgāja vairāk nekā 7000 dažādāko valstu opozīcijas organizāciju kaujinieki.

Pretstāve Rietumu valstīm piespieda 1975. gadā Kadāfi ārpolitikā meklēt atbalstu PSRS. 1975. gadā pie Kadāfi ieradās PSRS delegācija ar Alekseju Kosiginu priekšgalā, bet pats Kadāfi trīs reizes (1976, 1981, 1985) apmeklēja PSRS, tikās ar padomju līderiem Leonīdu Brežņevu, vēlāk ar Mihailu Gorbačovu. Lībija iepirka armijas bruņojumu, transporta līdzekļus, padomju inženieri tika noalgoti augstsprieguma līniju un Lielā ūdensvada būvei, lauksaimniecības attīstīšanai. Tai pašā laikā Kadāfi publiski neslēpa, ka sadarbojas tikai saimniecisku interešu vadīts, nevis ideoloģisku apsvērumu dēļ. Paralēli tika uzturēta un attīstīta sadarbība arī ar Rietumu valstīm, cenšoties laipot starp abām „aukstā kara“ nometnēm un nepieslienoties nevienai no tām. Valsti no "republikas" pārdēvēja par "džamahīriju" (ko visai aptuveni var tulkot kā "tautas valsts"). Par pārvaldes pamatinstitūciju kļuva tautas kongresi (jeb sapulces), kuros piedalījās visi pieaugušie valsts iedzīvotāji un kas regulēja visas sadzīves jomas, bet augstākā varas institūcija bija Vistautas kongress, par kura priekšsēdētāju ievēlēja Kadāfi. 1979. gadā Kadāfi pameta šo posteni, taču faktiski saglabāja reālo varu un ietekmi, īstenojot to caur revolucionārajām komitejām, kas organizēja kongresu darbu. 1990. gados Kadāfi publiski sāka izteikties par labu panāfrikānismam kā ideoloģijai, aktīvi iesaistoties Āfrikas kontinenta politiskajā arēnā.

Ar Kadafi ziņu tika īstenotas virkne politisko slepkavību, t.sk. arī citu valstu teritorijā, likvidējot varai bīstamākos opozicionārus. Laikā no 1980. līdz 1986. gadam ASV un ES tika nogalināti 15 turp emigrējušie opozicionāri. Kaut arī pats Kadāfi vienmēr noliedzis, ka pirmais devis pavēli, 70. gadu beigās Lībijas armija iebruka Čadā, aizsākot t.s. "Toijotu karu" (1978—1987), kurā galu galā zaudēja un bija spiesta no Čadas evakuēties.

Pēc prezidenta Dž.Kārtera (1977.-1981.) rīkojuma no ASV tika izraidīti 6 Lībijas diplomāti. 1981. gadā ASV Valsts departaments oficiāli apsūdzēja Muamaru Kadāfi, ka tas gatavojis atentātu pret ASV prezidentu Ronaldu Reiganu (1981—1989). Kaut arī šo teroristu sarakstā visi bija no organizācijas, kuras viens no mērķiem bija paša Kadāfi gāšana, 1981. gadā Kadāfi tika pasludināts par "teroristu Nr.1". Visi ASV pilsoņi, kas dzīvoja un strādāja Lībijā, pēc valsts departamenta rīkojuma bija spiesti pamest valsti. 1982. gadā ASV noteica embargo Lībijas naftai. 1986. gadā tika sarautas diplomātiskās attiecības starp abām valstīm. ASV kara lidmašīnas sāka regulāri pārkāpt Lībijas gaisa telpu, iesaistoties sadursmēs ar Lībijas kara aviāciju, līdz 1986. gada 15. aprīlī veica kaujas uzlidojumus Bengazi un Tripolei, par trieciena mērķi izvēloties Kadāfi rezidences. Uzlidojumā gāja bojā 101 iedzīvotājs, tai skaitā gadu vecā Kadāfi meitiņa. Tā kā tas bija rupjš starptautisko tiesību pārkāpums, Lībija pasaules acīs kļuva par cietēju, ko Kadāfi labi prata izmantot, nostiprinot valsts pozīcijas starptautiskajā arēnā. Situācija pasliktinājās pēc aviokompānijas Pan American pasažieru lidmašīnas uzspridzināšanas 1988. gada 21. decembrī virs Lokerbijas pilsētiņas Skotijā. Par terora akta organizēšanu tika vainoti divi Lībijas drošības dienesta virsnieki, taču Tripole atteicās tos izdot ASV tiesībsargājošām iestādēm, pieprasot neitrālu trešās puses izmeklēšanu. Pret Lībiju tika īstenotas virkne politisku sankciju, ar ANO DP sankciju noteikts strikts ekonomikas embargo. Pēc tam, kad aizdomās turētie 1999. gadā stājās tiesas priekšā Nīderlandē, bet pēc prāvas 2003. gada augustā Lībija oficiāli atzina savu specdienestu saistību ar šo terora aktu, attiecības ar Rietumu valstīm sāka uzlaboties. 2001. gada septembrī M. Kadāfi bija viens no pirmajiem arābu līderiem, kas izteica līdzjūtību ASV un nosodīja terora akta veicējus. Atbalstīja arī ASV iebrukumu Afganistānā un pat nodevis Lībijas specdienestu rīcībā esošo Al-Qaeda dalībnieku sarakstus. Ap šo laiku Kadāfi publiski atzina Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu un nāca klajā ar aicinājumiem palestīniešu-Izraēlas konfliktu noregulēt mierīgā ceļā. 2003. gada septembrī ANO sankcijas pret Lībiju tika atceltas, ko atzīst par ievērojamu Kadāfi diplomātijas panākumu. To veicināja arī Lībijas lēmums šajā pašā gadā atteikties no masu iznīcināšanas bruņojuma izveidošanas (2004. gada janvārī Kadāfi ratificēja Līgumu par atomieroču izmēģinājumu aizliegumu), tā vietā valsts aizsardzības stratēģijā orientējoties uz spēcīgas zemessardzes izveidošanu, kas, pēc Afganistānas karu pieredzes, būtu nopietnāks garants pret naidīgu valstu invāziju. M. Kadāfi veica virkni diplomātisko vizīšu ES valstīs, savukārt vairāki to līderi, piemēram, Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs 2004. gada martā ieradās vizītē Tripolē, slēdzot virkni vienošanos par Lībijas dabasgāzes un naftas atradņu izmantošanu un, svarīgākais, par milzīgajiem Lībijas saldūdens krājumiem, kuru vērtība Ziemeļāfrikas apstākļos ir daudz vērtīgāki par fosilo kurināmo. Normalizējis attiecības ar ES, Kadāfi sāka diplomātiski laipot starp Krieviju un ASV. 2006. gada maijā ASV valsts departaments svītroja Lībiju no terorismu atbalstošo valstu saraksta. 2008. gada aprīlī Lībijā vizītē ieradās Krievijas prezidents Vladimirs Putins, bet septembrī — ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa (oktobrī uz Lībiju devās pirmais ASV vēstnieks 36 gadu laikā).

2009. gada 2. februārī Kadāfi ievēlēja par Āfrikas valstu savienības priekšsēdētāju uz 1 gadu. 2011. gada 4. janvārī ANO Ģenerālās asamblejas Cilvēktiesību padome sagatavoja un pieņēma pārskats, kura mērķis bija apbalvot Lībiju un tās līderi Kadafi par izciliem sasniegumiem cilvēka tiesību jomā. Šo nodomu atbalstīja lielākā daļa CP pārstāvēto valstu delegāti, tai skaitā Dānija, Ķīna, Itālija, Spānija, Zviedrija, Norvēģija, Nikaragva, Krievija, Vācija, Austrālija, Dienvidāfrikas Republika, Nigērija, Kongo un Latvija.

Režīma krišana

2011. gadā Lībijā sākās masu protesti, kas strauji pārauga austrumu cilšu bruņotā dumpī. Sākās pilsoņu karš – sacēlušajām ciltīm pievienojās armijas un policijas daļas, kurās dominēja šo cilšu locekļi, karadarbībā tika mobilizēti plašie zemessardzes spēki. Dumpiniekiem ciešot militāru sakāvi un strauji atkāpjoties uz valsts austrumiem, virkne Rietumu valstu nosodīja Kadāfi par bruņota spēka pielietošanu pret tautu. 17. martā ANO DP pieņēma lēmumu par lidojumu aizliegumu Lībijas kara aviācijai, bet 19. martā Francija, Lielbritānija, ASV un virkne citu Rietumu valstu bez oficiāla kara pieteikuma uzsāka militāru gaisa uzbrukumu stratēģiskajiem mērķiem Lībijas teritorijā, Lībijas pretgaisa aizsardzības sistēmai un armijas bāzēm - pirmais infrastruktūras objekts, kuru Lībijā iznīcināja NATO lidmašīnas, bija centrālā banka un naudas kaltuve. Marta beigās karadarbību pret Lībiju uzņēmās vadīt NATO. Augusta beigās, kad NATO spēki bija sagrāvuši Lībijas armiju gaisa uzlidojumos, ļaujot austrumu cilšu šeihu bruņotajiem spēkiem bija ieņemt lielāko daļu valsts, Kadāfi pameta rezidenci Tripolē, jo pilsētu ieņēma dumpinieki. 27. jūnijā Starptautiskā Krimināltiesa apsūdzēja M. Kadāfi noziegumos pret cilvēci un izdeva orderi tā arestam. 9. septembrī Interpols izsludināja Kadāfi starptautiskajā meklēšanā. Šajā laikā Rietumu valstis, ieskaitot ASV un Krieviju, jau bija atzinušas jaunās Lībijas valdības leģitimitāti.

Literatūra

• Muammārs Kadāfi. Zaļā grāmata.

Ārējās saites

• Oficiālā mājaslapa (angliski)
• IMDb profils (angliski)
• http://www.kaddafi-muammar.ru/
• Каддафи, Муаммар - lenta.ru (krieviski)
• africaindependence.com : African countries - Information And Links