Karš par Austrijas mantojumu

Karš par Austrijas mantojumu
Vieta Eiropa, Ziemeļamerika, Indija
Komandieri un līderi
Luijs XV Filips V Frīdrihs II Lielais	Marija Terēzija Džordžs II Roberts Volpols

Karš par Austrijas mantojumu bija plašs militārs konflikts Eiropā un tās kolonijās, no 1740. līdz 1748 gadam, kurš sākās pēc formāla iemesla vairākām Eiropas valstīm apstrīdot Hābsburgu monarhijas troņa mantošanas kārtību. Kara rezultātā notika teritoriālas izmaiņas Eiropas politiskajā kartē.

Kara sākums un gaita

1740. gadā Hābsburgu troni saskaņā ar Kārļa VI "Pragmatisko Sankciju" (Pragmatische Sanktion) ieguva Marija Terēza, taču pretenzijas uz to balstoties uz "Saliskā Likuma" (Lex Salica) izvirzīja arī vācu zemju Bavārijas un Saksijas kūrfirsti, kuri bija saistīti ar Hābsburgiem radnieciskām saitēm. Francija paziņoja, ka tā ir gatava atbalstīt vācu valstis pret Hābsburgiem. Prūsijas karalis Frīdrihs II izmantoja situāciju un bez kara pieteikuma ieņēma Hābsburgiem piederošo Silēziju. Silēzijas karš (1740. - 1742.) pārauga Eiropas karā par Austrijas mantojumu (1740.—1748). Francija 1741. gadā ieveda savu karaspēku Vācijā, Nīderlandē (kur sagādāja zaudējumu Lielbritānijas Karalistei) un Itālijā (kur pastiprināti darbojās savienībā ar Spāniju). Bavārieši iebruka Austrijā, draudēja Vīnei, kopā ar frančiem ieņēma Prāgu. Marijas Terēzas stāvoklis kļuva kritisks, viņas kontrolē palika tikai Ungārija un Tirole. Šādos apstākļos ar Anglijas starpniecību viņa noslēdza slepenu līgumu ar Frīdrihu II, kurš apmaiņā pret austriešu troņa atteikšanos no Silēzijas daļas par labu Frīdriham II piekrita apturēt karadarbību.

Prūšu kājnieku uzbrukums 1745. gadā. (K. Rēlinga glezna; 1913.)

Kara beigas Eiropā

Karadarbība risinājās plašā teritorijā ap Donavu un pie Baltijas jūras. Austrijas pusē cīnījās Lielbritānija un Prūsijas pusē — Francija. 1748. gadā Vācijas pilsētā Āhenē tika noslēgts miera līgums. Austrija gan zaudēja Silēziju, bet tā bija saglabājusi nedalītu Hābsburgu mantojumu. 1745. gada 25. decembrī Austrija un Prūsija noslēdza separātu „Drēzdenes miera līgumu”, saskaņā ar kuru visa Silēzija tika nodota Prūsijai. Atbildot uz to Prūsijas karalis atzina Marijas Terēzas vīra Franča Stefana no Lotaringijas (Franz Stephan von Lothringen) ievēlēšanu par Svētās Romas impērijas ķeizaru, kurš pieņēma Franča I Stefana (1708. — 1765.) vārdu un valdīja impērijā 20 gadus (1745. — 1765.). Prūsija izstājās no kara, bet karadarbība vēl turpinājās dienvidu Nīderlandē, Itālijā, bet īpaši — starp Anglijas un Francijas kolonijām.

Karš kolonijās

1739. gadā starp Angliju un Spāniju sākās koloniālie kari par Anglijas tiesībām brīvi tirgoties ar Spānijas kolonijām. 1743. gadā, pēc savienības atjaunošanas starp Franciju un Spāniju, uzliesmoja Anglijas — Francijas karš. Karadarbība norisinājās Ziemeļamerikā, kur angļi 1745. gadā atbrīvojot sev ceļu uz Kanādu ieņēma franču ostu Luisburgu Sv. Labrenča upes grīvā, un Indijā, kur franči 1746. gadā atņēma angļiem Madrasu — Anglijas galveno atbalsta punktu. Angļi un franči karoja arī Skotijā, kur Francija atbalstīja Jēkaba (Džeimsa) II Stjuarta mazdēla (Džeimsa II dēla Džeimsa Frensisa Eduarda Stjuarta dēla) Čārlza Eduarda Stjuarta (1720. — 1788.) mēģinājumu (1745. — 1746) atjaunot Stjuartu dinastiju Anglijā.

Kara rezultāti

• 1748.gadā noslēgtajā Āhenas miera līgumā visas puses atzina Kārļa VI "Pragmatisko Sankciju" uz Svētās Romas impērijas imperatora troņa mantošanu.
• Prūsija ieguva Silēziju,
• Spānija un Sardīnija ieguva teritorijas Itālijā.
• Francija atdeva Hābsburgu monarhijai (Austrijai) ieņemtās zemes Nīderlandē, Lielbritānijas Karalistei — Madrasu Indijā un vairākas nelielas teritorijas Amerikā.