Lasis
Lasis jeb Atlantijas lasis (Salmo salar) ir lašu dzimtas (Salmonidae) liela auguma zivju suga, kas pieder Atlantijas lašu ģintij (Salmo). Tas mājo Atlantijas okeāna ziemeļu daļā un ar to saistītās jūrās un upēs Eiropā un Ziemeļamerikā. Cilvēki Atlantijas lasi ir introducējuši arī Klusā okeāna ziemeļrietumu piekrastēs.[1]
| Lasis Salmo salar (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Starspures (Actinopteri) |
| Kārta | Lašveidīgās (Salmoniformes) |
| Dzimta | Lašu dzimta (Salmonidae) |
| Apakšdzimta | Lašu apakšdzimta (Salmoninae) |
| Ģints | Atlantijas laši (Salmo) |
| Suga | Lasis (Salmo salar) |
| Izplatība | |
 | |
 Lasis Vikikrātuvē | |
Latvijā
labot šo sadaļu
Laša dabīgais izplatības areāls ietver arī Baltijas jūru. Baltijas lasis tiek uzskatīts par ģeogrāfiski izolētu populāciju, jo tā migrācija ārpus Baltijas jūras nav novērota. Nārstot upēs tas ienāk laikā no oktobra līdz novembrim, kad ūdens temperatūra ir 0°—8 °C. Nārsta dziļums ir no 25 cm līdz 3 m. Latvijā lašupju saraksts ietver aptuveni 100 upes un upītes, taču laši nārsto tikai lielākajās upēs, kā Daugava, Gauja, Venta, Salaca un šo upju pietekās.[2] Kopumā Latvijā dabiskais nārsts konstatēts 10 upēs.[3] Lasis Latvijā tiek arī mākslīgi pavairots jau kopš 1885. gada.[3] Mākslīgi pavairotie laši bieži sastopami Daugavas grīvā, jo tiem ir vājināts migrēšanas instinkts.[4] No septembra līdz janvārim ir aizliegts ķert savvaļas lašus. 2010. gados lašu nozveja Latvijā bija 350-600 tonnu gadā.[4]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļuLasis ir slaids, ar nedaudz no sāniem saplacinātu ķermeni. Mute ar asiem un lieliem zobiem, kas vērsti uz priekšu. Kā visām lašveidīgajām zivīm tam ir taukspura. Raksturīga pazīme - augšžokļa gali sniedzas līdz acs aizmugurējai malai. Laša mugura ir zaļgani vai zilgani pelēka, sāni un vēders sudrabains. Uz sāniem, galvenokārt virs sānu līnijas, nelieli x—veida, melni plankumiņi. Uz muguras spuras nekad nav plankumiņu, toties visas spuras ir ierāmētas ar melnu līniju. Pieaudzis lasis ir liela zivs. Lielākie tēviņi var sasniegt 150 cm garumu, mātītes 120 cm, tā maksimālais svars 39 kg.[5]
Pirms nārsta tēviņiem ķermenis kļūst tumši zaļģans, ar sarkaniem plankumiem, un tā apakšžoklis kāšveidīgi izliecas.[3] Upes perioda lašu mazuļi izskatās atšķirīgi no saviem vecākiem, tie vairāk atgādina foreli. Tiem ir samērā lieli tumši zili un sarkani plankumi. Paaugoties tie iegūst sudrabainu zvīņojumu līdzīgu kā pieaugušajiem lašiem. Pēc sudrabošanās laša mazuļos pamostas migrācijas instinkts.[2]
Valda uzskats, ka upes prioda mazie laši ir teritoriāli. Ir reizēm novērots, ka tie apsargā savu teritoriju. Jaunie laši bieži veido grupas, reizēm tie viens pret otru izturas agresīvi, bet to sociālā hierahija līdz šim nav izprasta. Atlantijas lasis ir agresīvāks nekā citas lašu sugas, turklāt pret dažām zivju sugām tie izturas agresīvāk, nekā pret citām. Ir novērots, ka tas īpaši mēdz uzbrukt karaliskajam lasim un kižučam.[6]
Dzīves cikls
labot šo sadaļu
Lasis ir anadroma zivs, kas nozīmē, ka lielāko daļu sava mūža tas pavada sālsūdenī, bet vairoties dodas iekšzemes saldūdens upēs. Tā nārsts notiek zīmīgās , straujās un krāčainās upēs, tā saucamās lašupēs, kas saistītas ar jūru vai ar lielu ziemeļu ezeru sistēmu, kuru ūdens temperatūra ir 2—8°C .[2] Lai dotos nārstot, lasis migrē līdz 3000 km tālas distances, tā pārvietošanās ātrums migrācijas laikā ir 100 km diennaktī.[3] Ikri un lašu kāpuri attīstās saldūdenī, un, sasniedzot zināmu attīstības pakāpi, tie atgriežas jūrā. Lai izdzīvotu, lasim sālsūdens nav obligāti nepieciešams. Ir zināmas vairākas ziemeļu iekšzemes populācijas, kuras mājo lielos ezeros un ir izolētas no jūras.[1] Saldūdens formu sauc par ezera lasi. Toties tam ir nepieciešams tīrs, auksts ūdens. Lasis ir jutīgs pret ūdens piesārņojumu.[7]
Saldūdens periods
labot šo sadaļu
Lasis saldūdenī dzīvo 1—8 gadus, atkarībā no upes ģeogrāfiskā stāvokļa.[8] Ikru inkubācijas periods vidēji ilgst 120—180 dienas. Izšķiļas kāpuri un sākas pirmā attīstības fāze. Latvijas upēs kāpuri izšķiļas pavasarī. Šajā laikā kāpuri uzturas mātes izveidotajā bedrē un attīstībai izmanto ikru (olas) dzeltenumu. Tiem kāpura fāzē attīstās žaunas, tad tie kļūst spējīgi uzsākt paši meklēt un medīt barību. Mazuļi uzturas nārsta vietu tuvumā, kur pamatā pārtiek no nelieliem organismiem, piemēram, knišļu, trīsuļodu, viendienīšu un strauteņu kūniņām un kāpuriem. Uzbrukumi citām zivīm vērojams reti. Barošanās un augšana visintensīvāk noris vasarā, ziemā — pavisam niecīgi.[2] Jau pirmajā vasarā laša mazuļi iegūst raksturīgu ārieni un košu nokrāsu. Laša mazuļus upes perioda laikā gandrīz nevar atšķirt no foreļu mazuļiem.[2] Liela daļa lašu mazuļu (līdz 40%) kļūst par citu zivju un putnu medījumu.
Saldūdens tilpē lasis atgriežas atkal jau pieaudzis, lai nārstotu. Nav zināms, kā lasis atrod tieši to upi un upīti, kurā pats kādreiz izšķīlies no ikriņa. Pieaugušās zivis šajā laikā nebarojas.[3] Ikrus tas nērš salīdzinoši ar citām zivīm nelielā skaitā: parasti 5000—20 000 ikrus, retāk līdz 40 000.[2] Lasim raksturīgs vienlaicīgs nārsts, kas ilgst 15—48 dienas.[3] Mātīte nārsto vietās ar akmeņaini oļainu grunti. Ar astes kustībām tā izrok 2—3 m garu bedri jeb ligzdu, kur iznērš ikrus. Pēc tam, kad tēviņš ikrus apaugļojis, laša mātīte ligzdu aizrok.[7]
Jūras periods
labot šo sadaļu
Kad lasis sasniedzis 9—25 cm garumu, tas dodas uz jūru. Latvijas laši uz jūru dodas apmēram 2 gadu vecumā, sasniedzot 11—18 cm garumu.[3] Migrācija notiek periodā no marta līdz jūnijam. Migrācija ir lēna, pierodot pie arvien sāļāka ūdens. Nokļūstot jūrā vai okeānā, lasis sāk strauji augt un attīstīties par lielu zivi. Sasniedzot apmēram 250 g svaru, tam vairs citas zivis un putni pamatā nav bīstami, lai gan lasi joprojām var nomedīt roņi.[6] Jūrā tas uzturas 1—6 gadus.[3] Tas parasti barojas pa vienam, galvenokārt ar zivīm (brētliņām, reņģēm, trīsadatu stagariem, nigliņus u.c.),[2] bet tas medī arī Arktikas kalmārus (Gonatus fabricii), sānpeldvēžus un ziemeļu garneles. Sasniedzot zināmu lielumu, tiem iestājas dzimumgatavība. Parasti tas notiek 2—7 gadu vecumā, sasniedzot 40—65 cm garumu.[3] Tad lasis atgriežas saldūdens upēs, lai nārstotu. Lasis savas dzīves laikā nārsto 1—3 reizes.
Lašu dzīves ilgums ir aptuveni 8—9 gadi,[7] bet var sasniegt 15 gadu vecumu.[3]
Lasis kā pārtikas produkts
labot šo sadaļuLasis ir iecienīts pārtikas produkts. Tā gaļa ir gaiši sārta, mīksta un slāņaina. Garša variē no vieglas līdz pat bagātīgai. Laša gaļa ir bagātīgs A un D vitamīnu avots. Tā ir bagāta ar Omega 3 taukskābēm, kas palīdz samazināt holesterīna līmeni asinīs. Lasi var pagatavot dažādos veidos. Tā gaļa ir trekna un eļļaina. Vārot laša zupu, tā jāvāra bez žaunām, jo tās dos zupai rūgtumu.[7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 The Audubon Society Field Guide to North American Fishes, Whales & Dolphins. Chanticleer Press. 1983. p. 395.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 «Fishing: Lasis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 21. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 4. maijā.
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 Salmo salar (L.)
- ↑ 4,0 4,1 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 1. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 19.-20. lpp. ISBN 978-9934-11-935-4
- ↑ «Atlantic salmon (Salmo salar)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 5. maijā. Arhivēts 2012. gada 28. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 6,0 6,1 Shearer, W. (1992). The Atlantic Salmon. Halstead Press
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 «Lasis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. februārī. Skatīts: 2012. gada 5. maijā.
- ↑ Klemetsen A, Amundsen P-A, Dempson JB, Jonsson B, Jonsson N, O’Connell MF, Mortensen E (2003). "Atlantic salmon Salmo salar L., brown trout Salmo trutta L. and Arctic charr Salvelinus alpinus (L.): a review of aspects of their life histories". Ecology of Freshwater Fish. doi:10.1034/j.1600-0633.2003.00010.x
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lasis |