Jaunlatvieši
Jaunlatvieši ir jēdziens, ko attiecina uz pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļiem, kas darbojās 19. gadsimta 50.—80. gados. Jaunlatvieši deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās kultūras attīstībā, literārās valodas izkopšanā, folkloras vākšanā, nacionālās literatūras veidošanā u.c.
Priekšvēsture
labot šo sadaļuApgaismības laikmeta ideju izplatīšanai 1802. gadā mācītājs Liborijs fon Bergmanis nodibināja "Rīgas literāri praktisko pilsoņu savienību" (Literärisch-Praktische Bürgerverbindung). Drīz pēc dzimtbūšanas atcelšanas Johans Gotfrīds Ageluts kopā ar 12 Vidzemes un diviem Kurzemes un Zemgales mācītājiem 1824. gadā nodibināja Latviešu literāro biedrību (Lettisch-literärische Gesellschaft) latviešu valodas, folkloras un kultūras izpētei un popularizēšanai. Vēlāk biedrībā iestājās arī latviešu sabiedriskie darbinieki Juris Bārs, Ansis Līventāls, Juris Neikens un citi.
Kustības veidošanās
labot šo sadaļu19. gadsimta vidū, pateicoties ekonomiskajām pārmaiņām un dzimtbūšanas atcelšanai, notika straujāka izglītības un kultūras attīstība. Tika atvērtas vairākas pagastskolas un arī draudzes skolas. 1856. gada februārī Tērbatas Universitātes latviešu studenti izveidoja "Tērbatas latviešu vakaru" kopu, kuras loceklis Juris Alunāns 1856. gadā izdeva dzejoļu krājumu "Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas". Nosaukumu "jaunlatvieši" pirmo reizi laikrakstā Das Inland lietoja vācbaltiešu mācītājs Gustavs Braše,[1] kurš, izlasot J. Alunāna dzejoļu krājumu, autoram piedēvēja jaunlatvieša vārdu, ar to domājot nemiernieku, dumpinieku. Sākotnēji šis jēdziens tika lietots nievājošā, ironiskā nozīmē, taču konotācija mainījās, pašiem jaunlatviešiem to pieņemot un lietojot.
Tērbatas latviešu vakaru kopa 1857. gadā kļuva par studentu korporācijas Fraternitas Academica Dorpatensis kodolu, tās vadībā tika ievēlēti Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, E. Grīnhofs un Jānis Zakranovičs.[2] 1860. gadā Juris Alunāns Tērbatā izdeva trīs grāmatas ar nosaukumu "Sēta, daba un pasaule". Pirmās grāmatas moto bija "Pats lielais spēks pie cilvēka ir prāts Un zināšanas; kas tos ienīst, tāds Jo drīzi bojā ies." Visās trijās burtnīcās bija ievietoti Alunāna priekšvārdi, pirmajā grāmatā publicēts atdzejots čehu rakstnieka Čelakovska dzejolis „Nevis slinkojot un pūstot”, kas kļuva par vienu no jaunlatviešu kustības simboliem. 1909. gadā Jurjānu Andrejs himnai sacerēja mūziku.
Darbība
labot šo sadaļuPēc studiju beigšanas Tērbatā Juris Alunāns, Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur izdeva laikrakstu "Pēterburgas Avīzes" (1862-1865). Laikraksta redakcijā darbojās arī Indriķis Alunāns, Jēkabs Zvaigznīte, Ernests Dinsbergs, Kaspars Biezbārdis, Bernhards Dīriķis u.c.
1868. gada 22. novembrī Rīgas latvieši Jānis Frīdrihs Baumanis, Bernhards Dīriķis un Rihards Tomsons izveidoja Rīgas Latviešu biedrību (RLB), tās dibināšanas sapulcē piedalījās vairāk nekā 100 biedru, kas ievēlēja 36 runas vīrus. Biedrības galvenie mērķi sākotnēji bija palīdzība trūkumcietējiem un derīgu zināšanu, "godīgas kārtības" un "gara apgaismošanas" izplatīšana starp Rīgas latviešiem. RLB deva milzīgu ieguldījumu latviešu izglītības un kultūras attīstībā, tostarp Latviešu Vispārējo Dziesmu svētku organizēšanā 1873. gadā un vēlāk. RLB karogā tika ierakstīti vārdi "stāvi stipri, strādā droši".[3] Biedrībā jau 1868. gadā sāka darboties pirmais latviešu teātris, pie RLB Zinību komisijas darbojās Derīgo grāmatu nodaļa.
1870. gada februārī Tērbatas Universitātes students Kronvaldu Atis ar saviem divdesmit domu biedriem nosūtīja apsveikuma telegrammu Rīgas Latviešu biedrības jaunā nama iesvētīšanas reizē. Visi telegrammas parakstītāji nolēma atjaunot regulāras vakarnieku sanāksmes, kas tika nodēvētas par "Tērbatas latviešu studentu rakstniecības vakariem". Savu iekšējo uzbūvi un organizāciju T.L.R.V. draugi gandrīz pilnībā veidoja uz studentu korporāciju principiem. Vakaru dibinātāji bija Atis Kronvalds, Frīdrihs Grosvalds, Atis Grīnbergs, Eižens Zemmers un citi. 1881. gada 3. decembrī draugu organizācijai tika pieņemts nosaukums "Fraternitas Lettonica", kas 1882. gada 20. februārī tika mainīts ar nosaukumu "Lettonia".[4] 1888. gada 10. novembrī Lettoniju pametušais Kārlis Kasparsons[5] kopā ar saviem domubiedriem Jāni Kauliņu, Jēkabu Ozoliņu, Augustu Krumbergu, Jāni Ērmani nodibināja "Literāri zinātnisko latviešu studentu biedrību", kurai vēlāk pievienojas Andrejs Skuja, Aleksandrs Dauge, Pēteris Pīpkalējs, Konstantīns Ūders, Eduards Veidenbaums, Jēkabs Alksnis, Ernests Ekšteins, Eduards Pavasars, Jānis Lasmanis un citi.[6] Biedrība sapulcējās reizi nedēļā sestdienu vakaros, uz kuru vienam no tās locekļiem bija jāsagatavo referāts.[7] Pēc tās locekļa Pētera Pīpkalēja uzvārda šo studentu biedrību sāka dēvēt par Pīpkaloniju.
Pēc Krišjāņa Valdemāra ierosinājuma Maskavas latviešu inteliģence 1870. gada 20. oktobrī nodibināja Maskavas latviešu lasāmos vakarus. Friča Brīvzemnieka vadītajos vakaros sanāca Maskavas latviešu inteliģence (Krišjānis Kalniņš, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs u.c.) un gandrīz visi latviešu studenti. Ar laiku starp "vakaru" vadītāju Frici Brīvzemnieku un studentiem radās vairākas nesaskaņas. Kopā ar 15 domubiedriem Jānis Čakste 1883. gada 19. (31.) oktobrī sarīkoja mielastu un nodibināja Maskavas latvju studentu biedrību, kas pārtapa par biedrību "Fraternitas Moscoviensis" (1902), biedrību "Orients" (1914), ko kuras nosaukumu vēlāk latviskoja uz "Austrums".
1880. gadā Māteru Jura vadībā tika nodibināta Jelgavas Latviešu biedrība, par kuras priekšnieku 1887. gadā ievēlēja advokātu Jāni Čaksti, kurš jau bija pazīstams ar rosmi Maskavas latviešu vakaros. Viņa vadības laikā Jelgavas latviešu biedrība kļuva par nozīmīgāko latviešu sabiedrisko organizāciju visā Kurzemes guberņā.
Mērķi
labot šo sadaļuReālajā dzīvē jaunlatvieši centās atrisināt galveno visas tautas kopējo problēmu - atbrīvoties no vācbaltiešu virskundzības. Lai to paveiktu, bija jāveic trīs galvenie uzdevumi: jāizveido sava kultūra, kas būtu brīva no muižnieku un garīdznieku ietekmes, saimnieciski jākļūst neatkarīgiem un jāiegūst juridiskā līdztiesība. Jaunlatvieši uzsvēra, ka latviešiem ir jāmācās. Saistībā ar izglītību jāatzīmē K. Valdemāra nopelns, dibinot Ainažu jūras skolu.
Būtiskākais jaunlatviešu ieguldījums bija kultūras jomā — literatūrā, valodniecībā, teātra un tēlotājā mākslā, folkloristikā un mūzikā. Jaunlatviešu idejas tautā tika nestas ar tā laika preses izdevumiem — "Mājas Viesis", "Baltijas Vēstnesis", "Sēta, Daba, Pasaule" un "Pēterburgas Avīzes".
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latvijas kultūra 19. gs. 1. pusē - 20. gs. sākumā Arhivēts 2011. gada 2. oktobrī, Wayback Machine vietnē., liis.lv
- ↑ Dzirkalis K. “Dorpatensis Fraternitas Academica”. Universitas, 33 (1974), 32. lpp. citēts no [1]
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas XVIII sējums, 35927 sleja. Rīga, 1938.-1939.
- ↑ «Lettonias vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 30. jūlijā. Skatīts: 2017. gada 3. jūnijā.
- ↑ „Ceļa Zīmes” nr. 26, 1955.
- ↑ Indulis Zvirgzdiņš. 1905. gads Lazdonas draudzē Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. Starptautiska konference INFORMĀCIJA, REVOLŪCIJA, REAKCIJA: 1905-2005
- ↑ Latvijas Republikas pirmajam izglītības ministram Kārlim Kasparsonam – 150 Arhivēts 2018. gada 23. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Turaidas muzejrezervāts, 2015. gada 5. oktobrī
Literatūra
labot šo sadaļu- Arnolds Spekke: History of Latvia: An Outline. Stockholm: M. Goppers/Zelta Ābele, 1951.
- Alfred Bilmanis: A History of Latvia. Princeton: Princeton University Press, 1951.
- Arveds Švābe: Latvijas vēsture 1800-1914. Uppsala: Daugava, 1958.
- Arveds Švābe, ed.: Latvju enciklopēdija. Stockholm: Trīs Zvaigznes, 1952-1953.
- Uldis Ģērmanis: Latviešu tautas piedzīvojumi. Ann Arbor: Ceļinieks, 1974.
- Agnis Balodis: Latvijas un latviešu tautas vēsture. Rīga: Kabata, 1991.
- Teodors Zeiferts: Latviešu rakstniecības vēsture. Rīga: 1922
- Ernests Blanks: Latvju tautas ceļš uz neatkarīgu valsti. Västerås: Ziemeļbāzma, 1970.
- Ilga Apine: Latvija 19. gadsimta otrajā pusē Retrieved 23. VI. 2005. (archived at [1])
- Кирчанов М.В. Zemnieki, latvieši, pilsoņi. Идентичность, национализм и модернизация в Латвии / М.В. Кирчанов. – Воронеж: Научная книга, 2009. – 203 с. ISBN 978-5-98222-461-3
- Jānis A. Krēsliņš: Recent Publications on Baltic History. Retrieved 23. VI. 2005.
- Arturs Priedītis: Latvijas kultūras vēsture. Daugavpils: A.K.A., 2000. ISBN 9984-582-11-6 (Includes summaries in Russian and English.)
- Viktors Hausmanis, ed.: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: LZA, 1992.
- Jānis Rozenbergs: "Fricis Brīvzemnieks -- latviešu folkloristikas pamatlicējs." (Includes a brief summary in English.) Retrieved 25. VI. 2005.
- The Latvian Education Informatization System offers extensive information on the Young Latvians and their contributions to linguistics, e.g. "Jaunlatvieši un latviešu valodas attīstība," ("The Young Latvians and the Development of the Latvian Language"). Retrieved 25. VI. 2005.