Aleksandrs Dauge

Aleksandrs Dauge;
Personīgā informācija
Dzimis	1868. gada 10. augustā ; Saukas pagasts, Jaunjelgavas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miris	1937. gada 11. martā (68 gadi); Rīga, Latvija
Tautība	latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne	pedagoģija
Alma mater	Tērbatas Universitāte

Aleksandrs Dauge (1868—1937) bija latviešu pedagogs un publicists. Latvijas Republikas izglītības ministrs (1921—1923). Latvijas Universitātes filoloģijas profesors, LU goda doktors (1931).

Savos rakstos uzsvēra skolotāja māku bērniem iestāstīt uzdoto vielu samērīgā daudzumā un uztveršanai saprotamā valodā.^[1]

Dzīvesgājums

Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes mācību spēki ap 1924. gadu. 1. rindā no kreisās: Aleksandrs Dauge, Kārlis Balodis, Jēkabs Velme, Jēkabs Lautenbahs, Ernests Felsbergs, Pēteris Šmits, Ludis Bērziņš; vidū: Kārlis Straubergs, Augusts Tentelis; 2. rindā no kreisās: Arnolds Spekke, Juris Plāķis, Ernests Blese, Pauls Jurevičs, Maksis Nusbergers, Pauls Dāle, Rūdolfs Jirgens, Pēteris Zālīte, Francis Balodis, Jānis Kauliņš.

Dzimis 1868. gada 10. augustā Saukas "Kalna krogā" skolotāja Jura Dauges (1835—1908) ģimenē. Viņa jaunākais brālis bija stomatologs un revolucionārs Pauls Dauge (1869—1946). Mācījās pie tēva Saukas pagastskolā, vēlāk Pēterburgas Sv. Annas baznīcas skolā (1882—1886). Palīgskolotājs pie tēva Saukas pagastskolā (1886—1887). Kā eksterns nolika gala eksāmenus Tērbatas guberņas ģimnāzijā (1887) un studēja teoloģiju (1889—1890) un vēsturi (1890—1895) Tartu Universitātē. Piedalījās Tērbatas latviešu studentu literāriski zinātniskajā pulciņā ("Pīpkalonijā"), kur sadraudzējās ar Eduardu Veidenbaumu. 1892. gadā publicēja savus pirmos marksistiskos rakstus par garīgās dzīves atkarību no ekonomiskajiem likumiem.

Pēc universitātes beigšanas strādāja par skolotāju Trefnera ģimnāzijā Tērbatā (1895—1897). 1897. gadā devās uz Poliju, kur strādāja par vācu valodas skolotāju Sedlces ģimnāzijā (1897—1900) un Varšavas 1. ģimnāzijā (1900—1907). Līdztekus bija literatūras un pedagoģijas skolotājs Sieviešu neofiloloģiskajos kursos un vācu valodas un vēstures skolotājs Varšavas Augstākajos komerckursos 1907. gadā pārcēlās uz Krieviju, kur strādāja Maskavas Aleksandra komercskolā (1907—1920), līdztekus lasīja izglītojošas lekcijas dažādos kursos un biedrībās.

1920. gadā viņš atgriezās Latvijā un tika ievēlēts Latvijas Universitātē par pedagoģijas docentu un pedagoģijas nodaļas vadītāju. No 1921. gada 19. jūnija līdz 1923. gada 26. janvārim Aleksandrs Dauge bija Latvijas Republikas izglītības ministrs. No 1927. gada bija žurnāla "Latvijas Jaunatne" redaktors.

1931. gadā A. Daugem piešķīra pedagoģijas goda doktora grādu un ievēlēja par LU profesoru.

Bija studentu korporāciju „Fraternitas Livonica" un "Dzintra" goda filistrs.^[2]

Miris 1937. gada 11. martā Rīgā, apglabāts Lielajos kapos.

Pazīstamākie darbi

"Kultūras ceļi", 1. sējums (1921) un 2. sējums (1925)
"Mūsu lasāmā grāmata" 6 daļās (1923-1926) - kopā ar Plūdoni
"Skolas ideja" (1924)
"Maksla un audzināšana" (1925)
"Šekspīra rakstu antoloģija" ar ievadu (1925)
"Audzināšanas ideāls un īstenība" (1928)
"Manas jaunības zemē" (1928)

Atsauces

↑ Didaktika. Ievērojamākie pedagogi par mācību teoriju.//sast. A. Kopelovoča, L. Žukovs. Rīga: RaKa, 2000.
↑ LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta datubāze

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Longīns Ausējs	Latvijas Izglītības ministrs 1921. gada 19. jūnijs — 1923. gada 26. janvāris	Pēctecis: Pauls Gailītis

[1] Didaktika. Ievērojamākie pedagogi par mācību teoriju.//sast. A. Kopelovoča, L. Žukovs. Rīga: RaKa, 2000.

[2] LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta datubāze

[1]

[2]