Jānis Staņislavs Roze

Jānis Staņislavs Roze (dzimis 1823. gada 3. aprīlī Kocēnu pagastā, miris 1897. gada 30. novembrī Rīgā) bija viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu gleznotājiem. Roze pārsvarā gleznojis portretus; tiem raksturīga vienkārša kompozīcija un ļoti precīzas detaļas. Viņš bija pirmais latviešu mākslinieks, kurš Pēterburgas Mākslas akadēmijā ieguva akadēmiķa nosaukumu.

Jānis Staņislavs Roze Pašportrets (1854.g.) Personīgā informācija Dzimis 1823. gada 3. aprīlī Ķieģeļu pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Latvija) Miris 1897. gada 30. novembrī (74 gadi) Rīga (tagad Latvija) Tautība latvietis

Dzīvesgājums

Jānis Staņislavs Roze dzimis krodzinieka ģimenē 1823. gada 3. aprīlī Valmieras apriņķa Ķieģeļu pagasta (tagad Kocēnu pagasts) Caurumu krogā. Mācījās Palsmanes draudzes skolā, vēlāk kļuva par mācekli pie Rīgas daiļkrāsotāja un kariešu lakotāju meistara. Bija Palsmanes muižas pārvaldnieka māceklis, vēlāk strādāja par Sinoles muižas pārvaldnieku. 1842. gadā Roze izkrāsoja Palsmanes pili un ieguva zeļļa tiesības. Pēc 1851. gada viņš pārcēlās uz Pēterburgu, pelnījās ar zīmēšanas stundām, 1854. gadā iesniedza Mākslas akadēmijas padomei divus portretus (viens no tiem bija “Pašportrets”) un ieguva akadēmiska brīvmākslinieka grādu. 1856. vai 1857. gadā Roze devās uz Drēzdeni, Parīzi un Minheni, kur strādāja par Bavārijas galma portretista Jozefa Bernharta palīgu un mācekli.

Pēc atgriešanās Pēterburgā ieguva lielu popularitāti kā portretists, 1861. gadā Mākslas akadēmijas padome Rozem piešķīra akadēmiķa grādu. 1860. gadu sākumā tapa lielkņaza Aleksandra (nākamā cara Aleksandra III), galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga, ģenerāļa Eduarda Totlēbena portreti. Šajā laikā Roze sastapās ar jaunlatviešiem un kļuva par atmodas ideju dedzīgu piekritēju (viņš gleznoja Kr. Valdemāra un K. Biezbārža portretus).

1860. gadu otrajā pusē Roze pārcēlās uz Rīgu, kur portretēja turīgos tās pilsoņus. 1874. gadā viņš Rīgā atvēra savu viesnīcu tagadējā Aspazijas bulvārī. 1878. gadā Rīgas Latviešu biedrība uzdeva Rozem uzgleznot bijušos biedrības priekšniekus. Pēc pasūtījuma viņš gleznoja arī vēsturiskas gleznas ("Pirmie vācu tirgotāji Daugavmalā", "Latviešu kristīšana").

1879. gadā viņš zaudēja savu namu, nokļuva finansiālās grūtībās un 1884. vai 1885. gadā devās uz Nicu, kur gleznojis Krievijas galma locekļus. 1895. gadā Roze atgriezās Rīgā, kur dzīvoja trūkumā un mira 1897. gada 30. novembrī, apbedīts Lielajos kapos.

Daiļrades raksturojums

No Rozes darbiem saglabājušies galvenokārt portreti, kam raksturīgs reālisms un stingrs zīmējums, silti toņi, tumšs kolorīts. Viens no Rozes izcilākajiem portretiem ir arī agrīnākais zināmais viņa darbs — "Helēnas Cimzes portrets" (1851). Roze tomēr gleznojis arī darbus ar vēsturiskiem sižetiem, piemēram, "Rīgas dibināšana" (1883—4), kas darināti pēc Frīdriha Ludviga Maidela vara grebumiem. Rozes portretiem raksturīgs atturīgs kolorīts ar melniem, pelēkiem, brūnganiem, olīvkrāsas kostīmiem, ar kuriem kontrastē balto kreklu un gaišie miesas krāsas toņi. Dokumentālā reālisma darbi gleznoti pēc fotogrāfijām. Rozes portretu vidū izceļama Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupa un tās goda biedra Kr.Valdemāra portrets, kas sākotnēji atradās biedrības zālē, tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Pazīstamākās gleznas

• 
  H. Cimzes portrets (1851).
• 
  Filipa Johana Šulca portrets(1851).
• 
  Jāņa Baumaņa portrets (pēc 1878).
• 
  Krišjāņa Valdemāra portrets (pēc 1878).