Ādolfs Hitlers

Ādolfs Hitlers (vācu: Adolf Hitler; dzimis 1889. gada 20. aprīlī, miris 1945. gada 30. aprīlī) bija NSDAP līderis, no 1933. līdz 1945. gadam Vācijas kanclers, valdības galva, valsts galva un diktators.

Ādolfs Hitlers Adolf Hitler
Vācijas fīrers
Amatā 1934. gada 2. augusts — 1945. gada 30. aprīlis
Priekštecis	Pauls fon Hindenburgs (kā prezidents)
Pēctecis	Karls Dēnics (kā prezidents)
Vācijas kanclers
Amatā 1933. gada 30. janvāris — 1945. gada 30. aprīlis
Priekštecis	Kurts fon Šleihers
Pēctecis	Jozefs Gebelss
Dzimšanas dati	1889. gada 20. aprīlī Braunava pie Innas, Austroungārija
Miršanas dati	1945. gada 30. aprīlī (56 gadu vecumā) Berlīne, Vācija
Tautība	līdz 1925. gadam austrietis; pēc 1932. gada vācietis
Politiskā partija	Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (NSDAP)
Tēvs	Aloizs Hitlers
Māte	Klāra Hitlere
Dzīvesbiedrs(-e)	Eva Brauna (apprecējās 1945. gada 29. aprīlī)
Profesija	aģitators, aktīvists, rakstnieks, politiķis
Paraksts

Vadīja Vāciju laikā, kad tā atguvās no sakāves Pirmajā pasaules karā un Lielās ekonomiskās krīzes, īsā laikā atjaunoja ekonomiku un karaspēku, tādējādi ļaujot Vācijai kļūt par vienu no varenākajām un kareivīgākajām Eiropas valstīm.

Hitlera centieni izveidot Lielvāciju, anektējot Austriju un iebrūkot Čehoslovākijā un Polijā, bija viens no Otrā pasaules kara izcelšanās iemesliem. Totālā kara taktikas izmantošana gan no ass valstu, gan sabiedroto puses noveda pie lielas Eiropas daļas iznīcināšanas. Hitleru bieži min kā atbildīgu par tā laika Vācijas rasu politiku, holokaustu, kā arī miljonu civiliedzīvotāju nāvi un piespiedu pārvietošanu. Lai gan viņš cerēja izveidot tūkstošgadu Reihu, savu dzīvi beidza izdarot pašnāvību kopā ar savu sievu Evu Braunu bunkurā Berlīnē.

Dzīvesgājums

Dzimis 1889. gada 20. aprīlī Braunavā pie Innas pie Austrijas un Vācijas robežas, kas tolaik ietilpa Austroungārijas valstī. Hitlera tēvs bija dzimis ārlaulībā un kristīts mātes uzvārdā kā Aloizs Šiklgrūbers.

Skolas pirmajās klasēs Hitleram bija labas sekmes, taču tās pasliktinājās 6. klasē, kad viņš mācījās Lincas reālskolā. Pats Hitlers sapņoja kļūt par gleznotāju, taču viņa tēvs vēlējās, lai dēls iet viņa pēdās un kļūst par ierēdni. 1903. gada 3. janvārī viņa tēvs nomira un 16 gadu vecumā Ādolfs Hitlers pameta skolu un devās uz Vīni ar mērķi kļūt par mākslas studentu.

1907. un 1908. gadā Hitleru divreiz neuzņēma Vīnes Mākslas akadēmijā "talanta trūkuma" dēļ, ko viņš smagi pārdzīvoja. Hitleram ieteica kļūt par arhitektu, jo viņam labi padevās arhitektoniskas skices un zīmējumi.

1913. gadā, 24 gadu vecumā, Hitlers atstāja Vīni un devās uz Vāciju. Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš brīvprātīgi pieteicās dienestam Vācijas Impērijas armijā un tika nosūtīts uz fronti, kurā pildīja ziņneša pienākumus, aktīvi neiesaistoties karadarbībā. Viņš uzdienēja līdz kaprāļa pakāpei (augstāku pakāpi viņš nevarēja saņemt pēc reglamenta, jo nebija Vācijas pilsonis) un par varonību kaujas laukā saņēma Dzelzs krustu. 1918. gadā viņš saindējās gāzu uzbrukuma laikā un kara beigas sagaidīja Pāzevalkas slimnīcā.

1919. gadā Hitlers iestājās nelielā politiskā partijā ar nosaukumu Vācu strādnieku partija. Tur viņš sevi parādīja kā talantīgu oratoru un ātri vien iekaroja popularitāti. 1921. gadā viņš kļuva par partijas līderi. Partija nomainīja nosaukumu uz Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (NSDAP, vācu: Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei).

1923. gadā Hitlers neveiksmīgi mēģināja izdarīt valsts apvērsumu, kas iegāja vēsturē kā Alus pučs. Viņu tiesāja par valsts nodevību un viņam piesprieda 5 gadu ieslodzījumu Landsbergas cietumā, taču vēlāk sodu samazināja un viņu atbrīvoja jau pēc nepilna gada. Ieslodzījuma laikā Hitlers sarakstīja grāmatu "Mana cīņa". Hitleram iznākot no cietuma, viņa partija bija nožēlojamā stāvoklī, un viņam vajadzēja pielikt daudz pūļu, lai to atjaunotu. Par pagrieziena punktu viņa ceļā uz varu kļuva Lielā depresija, kas aizsākās ar Ņujorkas fondu biržas krahu 1929. gadā.

Ar katrām nākamajām Reihstāga vēlēšanām Hitlera partijas ietekme pieauga un 1933. gada 30. janvārī prezidents Pauls fon Hindenburgs uzticēja Hitleram veidot Vācijas valdību. Drīz vien Hitlers ar dažādiem līdzekļiem palielināja savu varu, līdz kļuva par absolūtu diktatoru.

Hitlera apspriede Vērmahta Ziemeļu armijas štābā bijušajā Malnavas muižā 1941. gada 21. jūlijā

1939. gada septembrī Hitlera vadītā Vācijas armija iebruka Polijā, aizsākot Otro pasaules karu. 1944. gada 20. jūlijā Hitlera galvenajā mītnē Wolfsschanze Austrumprūsijā pret viņu izdarīja neveiksmīgu atentātu. Neilgi pirms kara beigām 1945. gada 30. aprīlī Hitlers ar savu sievu Evu Hitleri izdarīja pašnāvību Fīrera bunkurā Berlīnē. PSRS pārstāvji deklarēja, ka atraduši Hitlera mirstīgās atliekas, kuras atpazina pēc žokļa, taču tiešu pierādījumu tam nav.

Uzskati

Pēc tām fragmentārajām ziņām, kādas ir pieejamas, Hitlers Vīnes periodā daudz lasījis (kā bezdarbniekam viņam bija daudz brīva laika), taču visai haotiski, kas raksturīgi neizglītotiem autodidaktiem: senā Roma, Austrumu reliģijas, joga, okultisms, hipnoze, astroloģija, Karla Maja piedzīvojumu romāni, teozofija, aizrautīgi vācis puslegālus žurnālus un brošūras, ko Vīnē izdeva dažādas visam opozīcijā esošas organizācijas. Lielu ietekmi uz viņa retoriku atstāja antisemītiskas ievirzes izdevums "Ostara", kuru izdeva Georgs Lancs.

Privātajā dzīvē izteikts atturībnieks: nesmēķēja (Trešais reihs ir pirmā valsts, kurā dzima kampaņa par smēķēšanas ierobežošanu ar ideju nākotnē šo parādību izskaust pavisam), praktiski nelietoja alkoholu, pārliecināts veģetārietis.

Hitlera domas par sabiedrību šajā laikā izveidojās un tā arī palika diezgan primitīva sociāldarvinisma līmenī, bet viņa uzskati ārpolitikas jomā veidojās stiprā ģeopolitikas teoriju iespaidā. (Par ģeopolitikas pamatlicējiem uzskata F. Ratcelu un R. Čellenu. Pirmais savus galvenos darbus izdeva jau 19. gadsimta beigās: 1887. gadā "Politiskā ģeogrāfija" un 1891. gadā "Antropoģeogrāfija". Čellena galvenais darbs - "Mūsdienu lielvalstis" - iznāca 1914. gadā. 20. gadsimta sākumā un pirmajos gados pēc kara šīs grāmatas vāciešu nacionāli noskaņotajās aprindās bija visai populāras.) Biogrāfi liecina, ka Hitlers jaunībā ļoti aizrāvies ar ģeopolitiku, tiesa, lasot nevis oriģinālizdevumus, bet gan pārstāstus ģeopolitikas epigoņu brošūrās, kas bija visai izplatītas Vīnē un Minhenē.

Līdz ar rasistiskajām teorijām, Hitlera pasaules uzskata izveidē liela loma bija vācu nacionālismam, kas Austrijā strauji pieņēmās spēkā pēc 1907. gada vēlēšanu likuma, kas tā paplašināja vēlētāju loku, ka vācu minoritāte strauji zaudēja savas pozīcijas. Vācu nacionālistus Vīnē tai laikā pārstāvēja panģermāņu partija, kuru vadīja Georgs fon Šēnerers. Acīmredzot sagrābstītās rasu teoriju druskas un sevis identifikācija ar apspiesto vācu nāciju likās jaunajam Hitleram aktuālas un viņu ietekmēja, citādi viņš visdrīzāk būtu pievienojies sociāldemokrātiem vai komunistu kustībai. Taču "Mein Kampf" viņš raksta: „Visvairāk mani no viņiem attālināja to naidīgā pozīcija attiecībā uz cīņu par vācu gara saglabāšanu un pretīgie centieni panākt slāvu biedru labvēlību.“

Tā kā ebreji bija plaši pārstāvēti Eiropas kreiso partiju vadībā, tad Hitlers asociēja ebrejus ar sev naidīgo komunistisko ideoloģiju. Tā, piemēram, sarunā ar Nobela prēmijas laureātu Maksu Planku viņš teicis: "Man nav nekas pret ebrejiem kā tādiem. Diemžēl liela viņu daļa ir komunisti, bet komunisti ir mani ienaidnieki, ar kuriem es cīnos... Tas ir atkarīgs no pašiem ebrejiem - norobežoties no komunistiem. Taču viņi to nedara. Tāpēc man neatliek nekas cits kā cīnīties pret viņiem visiem."

Tas netraucēja Hitleram vēlāk, jau aktīvi darbojoties politikā un pārveidojot Vācu strādnieku partiju par Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju (NSDAP), aktīvi meklēt rūpnieku un baņķieru (no kuriem liela daļa bija ebreji) finansiālo atbalstu. Viņš bija visai biežs viesis Minhenes fabrikantu Behšteinu ģimenē, saņēma finansiālu palīdzību no Bavārijas izdevējiem Hanfštengliem (Ernsts Hanfštengls vienu brīdi pat bija NSDAP preses sekretārs, Hitlera tuvs draugs, 30. gados emigrēja uz ASV, kur kara gados bija Baltajā namā konsultants nacisma jautājumos).

Caurskatot Hitlera 30. gadu runas, nekur neredz kādu konsekvenci, bija tikai divi pamatlozungi: antikomunisms un vispasaules ebreju sazvērestība, kas tika mainīti atkarībā no situācijas. Viņš gan idejās, gan valsts pārvaldē visu laiku improvizēja, atkarībā no laika, vietas, apstākļiem un auditorijas. "Mein Kampf" viņš ne tikai nerūpējās par grāmatas satura loģiku, bet arī par to, lai viņa izteikumi vienā lappusē nebūtu pretrunā ar izteikumiem citā lappusē. Lai pievilinātu strādnieku masu, nācās izmantot antikapitālistiskus lozungus; vidusslānim (skolotājiem, ierēdņiem, amatniekiem, sīktirgotājiem), kuri krīzes gados visai spēcīgi izjuta ebreju konkurenci, imponēja antisemītisms; uzņēmējiem patika tēzes par nacionālā kapitāla attīstību un ārvalstu kapitāla ietekmes samazināšanu. Tie, kas lepojās ar savu izcelsmi, pieķērās aristokrātisma slavinājumiem šajā darbā, strādnieki priecājās par atbalstu "sabiedrības sāls — darbaļaužu" interesēm, nacionālisti bija sajūsmā par klajo nacionālismu, itālieši citēja fašisma virsnacionālajai kopībai veltītās rindas, uzņēmēji un baņķieri ar gandarījumu pievērsa uzmanību Hitlera uzslavām "radošajam kapitālam". Katrs varēja atrast sev, ko vēlējās.

Par galveno nacisma ideoloģijā Hitlers izvirzīja tēzi: "rase pāri visam!" "Humānistisko pasaules uzskatu šodien uzvar asiņu un rases izpratne." Tā kā par "kungu rasi" tika postulēti ģermāņi, bet "indoģermāņu rases" centrs ir Vācija, tad tai esot tiesības pretendēt uz īpašu lomu pasaulē. Augstākajai rasei vienmēr ir taisnība attiecībā pret zemāku rasi. "Augstākā rase pilda zināmu vēsturisko misiju, pakļaujot citu rasu apdzīvotās teritorijas un vēstures gaitā iznīcinot šīs rases kā nepilnvērtīgas. Turpretim, ja augstākā rase aizmirsīs savu pienākumu, izvairīsies no savas misijas, tad tā pati tiks iznīcināta. ... Vienā jautājumā es esmu ciets un auksts kā ledus - ja vācu tauta par savu pastāvēšanu nav gatava cīnīties līdz galam, lai tā pazūd no zemes virsas."

Bibliogrāfija

• Hitlers Ā. Mana Cīņa. - Vizītkarte, Rīga, 1995. ISBN 9986-670-00-4
• Meļņikovs D., L.Čornaja, Noziedznieks numur 1. - Rīga, 1985.
• Duhanovs M., Nacisms 1919-1933., - Rīga, 1989.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ādolfs Hitlers.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Antons Drekslers	NSDAP līderis 1921—1945	Pēctecis: neviens
Priekštecis: Francs Pfeifers fon Solomons	SA līderis 1930—1945	Pēctecis: neviens
Priekštecis: Kurts fon Šleihers	Vācijas kanclers 1933—1945	Pēctecis: Jozefs Gebelss
Priekštecis: Pauls fon Hindenburgs (kā prezidents)	Vācijas fīrers 1934—1945	Pēctecis: Karls Dēnics (kā prezidents)