Augusts Bīlenšteins

Augusts Bīlenšteins; August Bielenstein
Personīgā informācija
Dzimis	1826. gada 4. martā ; Jelgava, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miris	1907. gada 6. jūlijā (81 gads); Jelgava, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija
Tautība	vācbaltietis
Zinātniskā darbība
Zinātne	valodniecība, folklora, teoloģija, arheoloģija
Alma mater	Halles Universitāte, Tērbatas Universitāte

Augusts Johans Gotfrīds Bīlenšteins (vācu: August Johann Gottfried Bielenstein; 1826. gada 4. marts — 1907. gada 6. jūlijs) bija vācbaltiešu cilmes luterāņu mācītājs un valodnieks. Viens no latviešu etnogrāfijas, folkloras pētniecības un arheoloģijas aizsācējiem Latvijā. No 1866. līdz 1899. gadam viņš aprakstījis daudzus Latvijas un Lietuvas pilskalnus, mēģinādams tos identificēt ar senajās hronikās minētajām baltu pilīm.

Latviešu literārās biedrības prezidents un goda prezidents (1864—1895). 1870. gada Kurzemes latviešu dziesmu dienas organizētājs. Laikraksta "Latviešu Avīzes" izdevējs un redaktors (1867—1903), Rīgas Latviešu biedrības goda biedrs (1893). Pēterburgas Zinātņu akadēmijas loceklis.

Dzīvesgājums

Dzimis 1826. gadā Jelgavā skolotāja un luterāņu mācītāja palīga Johana Gotfrīda Bīlenšteina un viņa sievas Emīlijas, dzimušas fon Klebekas, ģimenē.^[1] Bērnībā dzīvoja Jaunauces mācītājmuižā, mācījās Šulpfortes ģimnāzijā (tagadējā Saksijas-Anhaltes zemē) un studēja teoloģiju Halles un Tērbatas Universitātē (1846—1850), kur ieguva teoloģijas doktora grādu.

Pēc tēva nāves 1852. gadā A. Bīlenšteins pārņēma mācītāja amatu Jaunaucē, bet no 1867. gada viņš bija mācītājs Dobelē. No 1864. līdz 1895. gadam bija Latviešu literārās biedrības prezidents un goda prezidents. 1863. gadā Bīlenšteins izdeva "Latviešu gramatiku", bet 1863. un 1864. gadā Berlīnē publicēja apjomīgu divsējumu pētījumu "Latviešu valoda, tās izloksnes un formas". 1883. gadā ieguva goda doktora grādu Kēnigsbergas Universitātē. 1892. gadā Pēterburgā iznāca fundamentāls pētījums "Latviešu tautas robežas" ar latviešu etnoloģiskās ģeogrāfijas atlantu 13. un 19. gadsimtā. 1893. gadā viņš kļuva par Rīgas Latviešu biedrības goda biedru.

Sabiedriskā darbība

Dobeles baznīca, kurā sprediķoja Augusts Bīlenšteins (1907. gada attēls).

Piemiņas zīme Augustam Bīlenšteinam Dobelē.

Laikā no 1867. līdz 1903. gadam laikraksta "Latviešu Avīzes" izdevējs un redaktors, daudzu nozīmīgu lingvistisku un etnogrāfisku darbu autors.

Aizsācis latviešu tautas dziesmu vākšanu un pilskalnu apsekošanu, pats nopietni pētījis latviešu valodu un etnogrāfiju, folkloru. Vairāku atzinīgi novērtētu latviešu valodas gramatikas pētījumu autors, viņa zinātnisko darbu lokā minami arī pētījumi par latviešu tautas dzīves telpas robežām, koka būvēm, amatniecības piederumiem, latviešu tautas dziesmām, mīklām.

Aizsācis bibliotēku ar grāmatām latviešu valodā izveidošanu pagastos.^[2] Veicis Bībeles latviešu izdevuma valodisko modernizāciju (1877.).

Bijis jaunlatviešu oponents jautājumā par vācbaltiešu lomu kultūras tradīcijās. Stingri iestājās pret latviešu politisko nacionālismu. Pēc Manaseina revīzijas, kad 1885. gadā Baltijas guberņu tautskolas nodeva Krievijas Impērijas izglītības ministrijas pārziņā, ar ko tika ievadīta skolu Baltijas pārkrievošana. Arveds Švābe šai sakarā rakstīja: "Tas deva iemeslu Latviešu draugu biedrības priekšniekam A.Bīlenšteinam 1885. gada sapulcē ļaunpriecīgi apgalvot, ka tagad jāgulda kapā visas latviešu cerības spēlēt kādu politisku lomu".^[3]

Pēc tam, kad 1905. gada revolūcijas laikā Dobelē latviešu revolucionāri, kurus vadīja Dāvids Beika (1885—1946), sadedzināja Augusta Bīlenšteina bibliotēku un arhīvu (baznīcas grāmatas un vēstules, visu mācītāja personīgo korespondenci kopš 1840. gada, kā arī zinātniskas izpētes priekšmetu kolekciju), viņš atteicies no mācītāja amata un mūža pēdējos gadus dzīvojis Jelgavā, nepiedaloties sabiedriskajā dzīvē. Miris 1907. gada 6. jūlijā Jelgavā, apglabāts Dobeles pilsētas kapos. Viņa dēli bija luterāņu mācītājs Ansis Bīlenšteins (1863—1919) un arhitekts Bernhards Bīlenšteins (1877–1959).

Galvenie darbi

Mācītājmāja pie Jaunauces, kurā dzīvojis Bīlenšteins

Die lettische Sprache, nach ihren Lauten und Formen 2 sējumos, Dümmler, Berlīne, 1863-64, (atkārtots izdevums — Leipzig: Zentralantiquariat der DDR)
Lettische Grammatik, 1863, (atkārtots izdevums — Leipzig: Zentralantiquariat der DDR, 1972)
Handbuch der lettischen Sprache, (atkārtots izdevums — Leipzig: Zentralantiquariat der DDR)
Elemente der lettischen Sprache, 1866,
Lettische Wörterbuch, Ulmann, Rīga 1872, 1. sēj.,
1000 Lettische Rätsel, 1881,
Über Expedition nach Rakten und Sagare und über Burgberge an der Düna zwischen Stockmanshof und Friedrichstadt. Magazin Lettischen literarischen Gesellschaft. Rīga, 1885. T. 17, d. 2, S. 291—292.
Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert^{[novecojusi saite]}, Eggers, Pēterburga, 1892. (atkārtoti izdevumi — Hannover-Döhren: v. Hirschheydt, 1973, Elibron Classics 2006)
Die Lettischen Burgberge. In: Труды X Съезда в Риге (1896). Т. 2. Рига: Общество Истории и Древностей Прибалтийских губерний, 1899. S. 26.
Die Holzbauten und Holzgeräte der Letten: ein Beitrag zur Ethnographie, Kulturgeschichte und Archaeologie der Völker Russlands im Westgebiet, 1.—2. sējumi, Pēterburga, 1907-1918, (atkārtots izdevums — Hannover-Döhren: v. Hirschheydt, 1969)
Ein glückliches Leben: Selbstbiographie, Jonck u. Poliewsky, Rīga, 1904. (atkārtoti izdevumi — Michelstadt: Neuthor-Verlag, 1982, 1986, 2002),
Kāda laimīga dzīve. Rīga: Rīgas Multimediju Centrs, 1995., (tulkojums latviski)
Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti. 1. daļa: Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti. 2. daļa: Latviešu koka iedzīves priekšmeti. Rīgā: Jumava, 2007. (tulkojums latviski)

Atsauces

↑ «geni.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 9. maijā. Skatīts: 2020. gada 25. aprīlī.
↑ "Es savā mazajā draudzē nodibināju latviešu grāmatu bibliotēku. Pēc latviešu Literārās biedrības ierosinājuma, tādas sāka parādīties daudzās draudzēs. Svētdienās grāmatas sakristejā tika mainītas. Es nebiju vienīgais, kas šādā veidā veicināja garīgo dzīvi savā draudzē." — Bīlenšteins Augusts. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A.Bīlenšteina autobiogrāfija. — Rīgas multimēdiju centra apgāds: Rīga, 1995. — 89. lpp.
↑ Švābe Arveds. Latvijas Vēsture 1800 — 1914. 2. izdevums. — Daugava: Upsala, 1962. — 450. lpp.

Literatūra

Beika Dāvids. Mežabrāļu gads: Memuāri: Cīņas un cilvēki piektā gada revolūcijā. — Latvijas Valsts izdevniecība: Rīga, 1956., 29.-33. lpp.
Bīlenšteins, Augusts. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A.Bīlenšteina autobiogrāfija. — Rīgas multimēdiju centra apgāds: Rīga, 1995. — 414 lpp.
Stradiņš, Jānis. Augusta Bīlenšteina devumu un likteni latvieša acīm XX gadsimta nogalē pārlūkojot. // Bīlenšteins, Augusts. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A.Bīlenšteina autobiogrāfija. — Rīgas multimēdiju centra apgāds: Rīga, 1995. — 372.-387. lpp.
Dobeles evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcas grāmata. — Dobeles novadpētniecības muzejs, mācītāja Augusta Bīlenšteina rokraksts, 1905. gads.
Starptautiskās zinātniskās konferences "Dr. Augusts Bīlenšteins par latviešu kultūras pamatvērtībām — arī Eiropā" referātu krājums. — Rīga: LAB, 2007. — 259 lpp. (teksts paralēli latviešu un vācu valodā).

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Augusts Bīlenšteins.

[1] «geni.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 9. maijā. Skatīts: 2020. gada 25. aprīlī.

[2] "Es savā mazajā draudzē nodibināju latviešu grāmatu bibliotēku. Pēc latviešu Literārās biedrības ierosinājuma, tādas sāka parādīties daudzās draudzēs. Svētdienās grāmatas sakristejā tika mainītas. Es nebiju vienīgais, kas šādā veidā veicināja garīgo dzīvi savā draudzē." — Bīlenšteins Augusts. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A.Bīlenšteina autobiogrāfija. — Rīgas multimēdiju centra apgāds: Rīga, 1995. — 89. lpp.

[3] Švābe Arveds. Latvijas Vēsture 1800 — 1914. 2. izdevums. — Daugava: Upsala, 1962. — 450. lpp.

[1]

[2]

[3]