munitus
| mūnītus | |
| clásico (AFI) | [muːˈniː.tʊs] |
| variantes | moenītus |
| rima | u.ni.tus |
Forma verbal
[editar]1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | mūnītus | mūnīta | mūnītum | mūnītī | mūnītae | mūnīta |
| Vocativo | mūnīte | mūnīta | mūnītum | mūnītī | mūnītae | mūnīta |
| Acusativo | mūnītum | mūnītam | mūnītum | mūnītōs | mūnītās | mūnīta |
| Genitivo | mūnītī | mūnītae | mūnītī | mūnītōrum | mūnītārum | mūnītōrum |
| Dativo | mūnītō | mūnītae | mūnītō | mūnītīs | mūnītīs | mūnītīs |
| Ablativo | mūnītō | mūnītā | mūnītō | mūnītīs | mūnītīs | mūnītīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de mūniō.