autumatus
| autumātus | |
| clásico (AFI) | [aʊ.tʊˈmaː.tʊs] |
| rima | u.ma.tus |
Forma verbal
[editar]1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | autumātus | autumāta | autumātum | autumātī | autumātae | autumāta |
| Vocativo | autumāte | autumāta | autumātum | autumātī | autumātae | autumāta |
| Acusativo | autumātum | autumātam | autumātum | autumātōs | autumātās | autumāta |
| Genitivo | autumātī | autumātae | autumātī | autumātōrum | autumātārum | autumātōrum |
| Dativo | autumātō | autumātae | autumātō | autumātīs | autumātīs | autumātīs |
| Ablativo | autumātō | autumātā | autumātō | autumātīs | autumātīs | autumātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de autumō.