concelo

From Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search

Latin

[edit]

Etymology

[edit]

From con- +‎ cēlō (I hide). Compare Old Irish con·ceil (to hide, conceal).

Pronunciation

[edit]

Verb

[edit]

concēlō (present infinitive concēlāre, perfect active concēlāvī, supine concēlātum); first conjugation

  1. to conceal (keep secret) carefully

Conjugation

[edit]
   Conjugation of concēlō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present concēlō concēlās concēlat concēlāmus concēlātis concēlant
imperfect concēlābam concēlābās concēlābat concēlābāmus concēlābātis concēlābant
future concēlābō concēlābis concēlābit concēlābimus concēlābitis concēlābunt
perfect concēlāvī concēlāvistī concēlāvit concēlāvimus concēlāvistis concēlāvērunt,
concēlāvēre
pluperfect concēlāveram concēlāverās concēlāverat concēlāverāmus concēlāverātis concēlāverant
future perfect concēlāverō concēlāveris concēlāverit concēlāverimus concēlāveritis concēlāverint
passive present concēlor concēlāris,
concēlāre
concēlātur concēlāmur concēlāminī concēlantur
imperfect concēlābar concēlābāris,
concēlābāre
concēlābātur concēlābāmur concēlābāminī concēlābantur
future concēlābor concēlāberis,
concēlābere
concēlābitur concēlābimur concēlābiminī concēlābuntur
perfect concēlātus + present active indicative of sum
pluperfect concēlātus + imperfect active indicative of sum
future perfect concēlātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present concēlem concēlēs concēlet concēlēmus concēlētis concēlent
imperfect concēlārem concēlārēs concēlāret concēlārēmus concēlārētis concēlārent
perfect concēlāverim concēlāverīs concēlāverit concēlāverīmus concēlāverītis concēlāverint
pluperfect concēlāvissem concēlāvissēs concēlāvisset concēlāvissēmus concēlāvissētis concēlāvissent
passive present concēler concēlēris,
concēlēre
concēlētur concēlēmur concēlēminī concēlentur
imperfect concēlārer concēlārēris,
concēlārēre
concēlārētur concēlārēmur concēlārēminī concēlārentur
perfect concēlātus + present active subjunctive of sum
pluperfect concēlātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present concēlā concēlāte
future concēlātō concēlātō concēlātōte concēlantō
passive present concēlāre concēlāminī
future concēlātor concēlātor concēlantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives concēlāre concēlāvisse concēlātūrum esse concēlārī concēlātum esse concēlātum īrī
participles concēlāns concēlātūrus concēlātus concēlandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
concēlandī concēlandō concēlandum concēlandō concēlātum concēlātū

Descendants

[edit]
  • Old French: conceler

References

[edit]
  • concelo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • concelo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.