varico

Latin

Etymology

From vāricus.

Verb

vāricō (present infinitive vāricāre, perfect active vāricāvī, supine vāricātum); first conjugation, no passive

1. to straddle

Conjugation

Conjugation of vāricō (first conjugation, active only)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	vāricō	vāricās	vāricat	vāricāmus	vāricātis	vāricant
	imperfect	vāricābam	vāricābās	vāricābat	vāricābāmus	vāricābātis	vāricābant
	future	vāricābō	vāricābis	vāricābit	vāricābimus	vāricābitis	vāricābunt
	perfect	vāricāvī	vāricāvistī	vāricāvit	vāricāvimus	vāricāvistis	vāricāvērunt, vāricāvēre
	pluperfect	vāricāveram	vāricāverās	vāricāverat	vāricāverāmus	vāricāverātis	vāricāverant
	future perfect	vāricāverō	vāricāveris	vāricāverit	vāricāverimus	vāricāveritis	vāricāverint
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	vāricem	vāricēs	vāricet	vāricēmus	vāricētis	vāricent
	imperfect	vāricārem	vāricārēs	vāricāret	vāricārēmus	vāricārētis	vāricārent
	perfect	vāricāverim	vāricāverīs	vāricāverit	vāricāverīmus	vāricāverītis	vāricāverint
	pluperfect	vāricāvissem	vāricāvissēs	vāricāvisset	vāricāvissēmus	vāricāvissētis	vāricāvissent
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	vāricā	—	—	vāricāte	—
	future	—	vāricātō	vāricātō	—	vāricātōte	vāricantō
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		vāricāre	vāricāvisse	vāricātūrum esse	—	—	—
participles		vāricāns	—	vāricātūrus	—	—	—
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		vāricandī	vāricandō	vāricandum	vāricandō	vāricātum	vāricātū

Descendants

• Friulian: varcâ
• Italian: valicare, varcare
• Sardinian: barigai, barigare

References

• “varico”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• varico in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.