Tiesību teorija

Tiesību teorija kā atsevišķa nozare radās 17. gadsimtā. 19. gadsimtā Vācijas universitātēs sāka pasniegt šo kursu ar nosaukumu Tiesību zinātnes. Latvijā tiesību teorijas kursu ar nosaukumu Ievads tiesību zinātnē uzsāka pasniegt ievērojamais jurists Augusts Lēbers (August Loeber) 1920. gadu sākumā.

Tiesību teorija jeb vispārīgā mācība par tiesībām pieder pie vispārteorētiskajām zinātnēm. Tā pēta tiesības kā vienotu sistēmu, skaidro kā tiesības radās, kā attīstījās, kā funkcionē šobrīd. Tā formulē tiesību pamatkategorijas, kas kalpo par bāzi, fundamentu citām juridiskajām zinātnēm. Tiesību teorija formulē juridiskos terminus, tā ieņem vadošo vietu tiesību zinātnes struktūrā.

Tiesību jēdziens

Vispāratzītā tiesību definīcija joprojām nav atrasta. Tiesības ir katras sabiedrības nepieciešama sastāvdaļa. Ne tikai tiesības nevar pastāvēt bez sabiedrības, arī sabiedrība nevar eksistēt bez tiesībām.

Struktūra

Tiesību teorija iedalās divos pamatvirzienos pēc sabiedrības izpratnes par tiesībām:

1. pozitīviskā tiesību teorija (dominēja 19. gadsimtā);
2. dabiskā tiesību teorija (parādās 20. gadsimta sākumā kā kritika dogmatiskajām pozitīvajām tiesībām). Ejot laikam, mainās arī tiesiskā apziņa- priekšstati par tiesiskumu.