Pāriet uz saturu

Rēzekne

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena Rēzekne nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Rēzekne
Valstspilsēta
Rēzekne
Karogs: Rēzekne
Karogs
Ģerbonis: Rēzekne
Ģerbonis
Logo: Rēzekne
Logo
Rēzekne (Latvija)
Rēzekne
Rēzekne
Koordinātas: 56°30′23″N 27°19′50″E / 56.50639°N 27.33056°E / 56.50639; 27.33056Koordinātas: 56°30′23″N 27°19′50″E / 56.50639°N 27.33056°E / 56.50639; 27.33056
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pirmoreiz minēta 12. gadsimtā
Dibināta 1285. gadā
Pilsētas tiesības no 1773. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
latgaliešu: Rēzekne, Rēzne
vācu: Rositten
poļu: Rzeżyca
krievu: Режица
Administrācija
 • Tips Rēzeknes dome
 • Pagaidu administrācija domes priekšsēdētāja amats īslaicīgi likvidēts
Platība[1]
 • Kopējā 17,5 km2
 • sauszeme 17,1 km2
 • ūdens 0,4 km2
Augstums 158,2 m
Iedzīvotāji (2024)[2]
 • kopā 26 131
 • vieta 7
 • blīvums 1 526,3 iedz./km2
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-46(01-06)
Tālruņu kods (+371) 646
Mājaslapa www.rezekne.lv
Rēzekne Vikikrātuvē

Rēzekne ir viena no desmit Latvijas valstspilsētām. Tā atrodas Rēzeknes upes ielejā Latgales vidienē. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, pilsētas loma rūpniecībā, kultūras un izglītības jomā nosaka Rēzeknes reģionālo un valstisko nozīmību. To mēdz dēvēt arī par "Latgales sirdi" — šī nozīme atspoguļota arī pilsētas ģerbonī, kura pamatā ir Latgales kultūrvēsturiskā novada ģerbonis, bet pie tā sirds — vairogs Latvijas valsts karoga krāsās.

2022. gadā pilsētā dzīvoja 26481 iedzīvotājs.[3] Iedzīvotāju blīvums ir 1 514,9/km2 (otra blīvāk apdzīvotā pilsēta Latvijā pēc Rīgas). Pēdējo simt gadu laikā iedzīvotāju skaits pieauga aptuveni 4 reizes, tomēr kopš 1990. gadiem vērojama tendence iedzīvotāju skaitam samazināties. Ja 1990. gadā pilsētā dzīvoja 43,2 tūkstoši iedzīvotāju, tad 2022. gadā to skaits bija samazinājies vairāk nekā par 16000.

Pamatraksts: Rēzeknes vēsture
1889. gada Rēzeknes pilskalna, nocietinājumu un aizsarggrāvju rekonstrukcija

Visticamāk, ka nosaukumu pilsēta ieguvusi no Rēzeknes upes, kuras līkumainais posms ar tās stāvkrastiem Rēzeknes pilskalna apkārtnē bijis apdzīvots kopš aizvēsturiskiem laikiem. Pirms Livonijas krusta kariem šeit atradās latgaļu pilskalns ar nocietinātu koka pili. Pirmo reizi Rēzekne rakstos minēta 1285. gadā, ar nosaukumu "Rossitten", kad Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms Šurborgs Rēzeknes pilskalnā uzcēla ordeņa cietoksni. 1575. gadā Rēzeknes pils apkārtnē bija 500 iedzīvotāji. Livonijas kara laikā pils tika nopostīta un iedzīvotāji aizvesti gūstā. Pēc kara Rēzekne bija Pārdaugavas Livonijas hercogistes, vēlāk Inflantijas vaivadijas sastāvā. Pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Rēzekne nonāca Krievijas Impērijas sastāvā un 1773. gadā tā ieguva apriņķa pilsētas tiesības.

Pašreizējā Latgales iela 20. gadsimta sākumā

19. gadsimtā strauji pieauga pilsētas iedzīvotāju skaits. Pēc toreizējās tautas skaitīšanas 1897. gadā Rēzeknē dzīvoja 10 795 iedzīvotāji. Šāds pilsētas uzplaukums notika, pateicoties 19. gadsimtā uzbūvētajai Sanktpēterburgas-Varšavas šosejai un Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līnijai. 20. gadsimta sākumā tika uzbūvēta arī dzelzceļa līnija Ventspils-Ribinska. Rezultātā Rēzekne kļuva par svarīgu ceļu krustpunktu un pirms pirmā pasaules kara iedzīvotāju skaits sasniedza 23 tūkstošus. Pirmajos neatkarības gados Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, pateicoties kam Latgale pievienojās pārējai Latvijai. Pēc LSPR valdības spēku atkāpšanās uz Latgali Rēzekne no 1919. gada jūlija līdz Latgales atbrīvošanas operācijas sākumam 1920. gada janvārī bija Padomju Latvijas valdības pagaidu mītne.

Pēc Pirmā pasaules kara Rēzekne kļuva par Latgales izglītības un kultūras centru. 1939. gadā iedzīvotāju skaits tajā sasniedza tikai 13 tūkstošus, taču pakāpeniski pieauga, galvenokārt pateicoties lielajam iedzīvotāju skaitam un blīvumam Rēzeknes apriņķī (158 183 iedzīvotāji 1938. gadā).[4] Zemes trūkuma dēļ laukos daudzi jaunieši pārcēlās uz dzīvi pilsētā, lai iestātos kādā no Rēzeknes augstskolām. Pilsētā darbojās galvenokārt vieglās un pārtikas rūpniecības uzņēmumi, kā arī nelieli metālapstrādes, kokrūpniecības un poligrāfiskās rūpniecības uzņēmumi, tomēr galvenā pilsētas loma bija būt par Latgales kultūras, izglītības un garīdzniecības centru. Šajā laikā pilsētā tika uzcelta komercskola, skolotāju institūta jaunā ēka, pasts, pašreizējais kultūras nams (tolaik — tautas pils) otra katoļu baznīca, luterāņu baznīca, vairākas skolas, atklāts jauns dzelzsbetona tilts, viesnīca un citas sabiedriski nozīmīgas ēkas. 1939. gadā par tautas saziedotiem līdzekļiem tika uzcelts Latgales atbrīvošanas piemineklis "Vienoti Latvijai" (Māras piemineklis), kas ir kļuvis par pilsētas simbolu.

Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Otrajā pasaules karā 1944. gada 6.—7. aprīlī PSRS kara aviācija iznīcināja apmēram 65% no visām pilsētas ēkām,[5] turklāt īpaši smagus postījumus piedzīvoja dzīvojamie rajoni, tajā skaitā tika sagrautas sabiedriskās ēkas, piemēram, pilsētas valdes ēka, kultūras nams, pasts, skolotāju institūts, slimnīca u.c. Kara postījumos nodega veseli kvartāli, kuros dominēja koka privātmājas. Tika sagrauti visi tilti pāri Rēzeknes upei.

Pēckara gados kopējais aprēķinātais zaudējums bija 450 miljoni rubļu. Pilsētas atjaunošanas darbos iesaistījās vietējie iedzīvotāji, tika noorganizēts celtniecības kantoris, bet strādnieki, kādreizējie amatnieki un būvnieki tika meklēti pat laukos. Pirmajos pēckara gados no gruvešu paliekām atjaunoja tikai dažas sagrautās ēkas. Jau pilsētas atjaunošanas darbos tika ievests darbaspēks no citām PSRS republikām, kas pēc tam palika uz vietas — jaunajiem Rēzeknes iedzīvotājiem bija nepieciešami dzīvokļi, tādēl nācās celt jaunus daudzdzīvokļu namus. Tikai sešus gadus pēc kara beigām Rīgas — Maskavas dzelzceļa otrā pusē tika izveidotas iekšdedzes dzinēju remonta darbnīcas, kas 1963. gadā tika pārveidotas par slaukšanas iekārtu rūpnīcu, kurā strādāja vairāk nekā 2000 cilvēki. Netālu no tās 1957. gadā uzcēla tam laikam modernāko piena konservu kombinātu Baltijā. Tas viss radīja apstākļus, ka bija nepieciešams aizvien jauns darbaspēks, kas atkal tika meklēts visā PSRS teritorijā. Savukārt strādniekiem bija nepieciešama dzīvesvieta. Līdz ar to uzcelto rūpnīcu tuvumā cēla jaunus daudzdzīvokļu namus. Tā neilgā laikā otrpus dzelzceļam radās pilnīgi jauns pilsētas rajons, kas tika nosaukts par Ziemeļu rajonu. Lai līdz tam nokļūtu, bija jāšķērso dzelzceļa pārbrauktuve. Lai būtu iespējama jaunu ēku celtniecība, blakus Piena konservu kombinātam sāka ražot dzelzsbetona konstrukcijas, bet pie Ančupānu kalnu karjeriem 1959. gadā tika uzcelta silikātķieģeļu rūpnīca. Tādējādi 1960. gados radās visi nosacījumi, lai veiksmīgi uzsāktu piecstāvu silikātķieģeļu daudzdzīvokļu namu būvniecību (pirmās tika celtas 316 un 318 sērijas Hruščovkas), kurām būvmateriāli tika saražoti turpat pilsētā un tās tuvumā. Tā bija centralizēti izplānota "slēpta" pamatnācijas asimilēšana, vispirms radot nosacījumus pēc darbaspēka nepieciešamības, tad to ievedot, tādējādi padarot iedzīvotāju nacionālo sastāvu daudzveidīgāku. Šāda politika tika veikta arī citās LPSR pilsētās, sevišķi lielajās, bet Rēzeknē tā īstenojās visspilgtāk. 1972. gadā aiz Piena konservu kombināta tika uzcelti PSKP XXIV kongresa elektrisko būvinstrumentu ražošanas cehi (vēlāk rūpnīca REBIR), aiz tās uzcēla augstāko Rēzeknes celtni — Labības produktu kombinātu, bet starp abām rūpnīcām pēc neilga laika tapa Iekštelpu transporta elektromotoru rūpnīca. Paralēli rūpnīcu celtniecībai notika arī visplašākā Rēzeknes dzīvojamo namu rajona (Ziemeļu rajons) būvniecība.

1981. gadā Ziemeļu rajonu ar pārējo pilsētu savienoja viadukts.[6] Arī Centra rajonā ap viadukta estakādēm tika uzcelti daudzstāvu namu kvartāli. Rēzekne izveidojās par lielu rūpniecības pilsētu, lielākajās rūpnīcās strādājošo skaits sasniedza 3000.

Pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas, PSRS radītie rūpniecības uzņēmumi, nespējot izturēt konkurenci un Krievijas krīzes laikā zaudējot NVS tirgu, tika likvidēti. Iedzīvotāju skaits strauji saruka no 41 tūkstoša 1991. gadā līdz 32 tūkstošiem 2012. gadā. 21. gadsimta sākumā pilsēta sāka saimnieciski atkopties, veidojās jauni rūpniecības uzņēmumi un ar Eiropas Savienības fondu līdzekļiem tika rekonstruēta vai pilnīgi no jauna izbūvēta infrastruktūra un sabiedriskās ēkas.

Rēzekne atrodas Latvijas austrumu daļā, Latgales kultūrvēsturiskā novada centrā, fizioģeogrāfiski Latgales Augstienes ziemeļu nogāzē, Rēzeknes pazeminājumā, divu starptautisku transporta maģistrāļu (dzelzceļa un autoceļa) — SanktpēterburgasVaršavas un RīgasMaskavas — krustojumā. Rēzekne atrodas 242 km attālumā no galvaspilsētas Rīgas, kā arī 450 km attālumā no Sanktpēterburgas, 685 km no Maskavas un 860 km no Varšavas.

Administratīvi tā ir viena no desmit valstspilsētām, un, lai gan pilsēta atrodas pašā Rēzeknes novada centrā, tomēr administratīvi tā neatrodas novada pakļautībā, bet ir vienā līmenī ar to. Rēzeknes pilsētas platība ir 1748,0 ha jeb aptuveni 18 km². No tiem apbūvētās zemes aizņem 1211,0 ha, zaļie apstādījumi un meži — 214 ha, lauksaimnieciskās zemes — 232,0 ha, bet ūdeņi — 74,0 ha.

Kvartāra nogulumu biezums zem pilsētas ir no 50 – 100 m, bet pamatiežu virsas augstums pārsniedz 100 m. Augstākā vieta Rēzeknē sasniedz aptuveni 160 m, bet zemākā — 130 m virs Baltijas jūras līmeņa. Tradicionāli uzskata, ka Rēzekne ir izvietojusies uz 7 pakalniem.[nepieciešama atsauce]

Pilsēta atrodas Latvijas mitrā kontinentālā agroklimatiskā rajona siltajā apakšrajonā ar hidrotermisko koeficentu 1,5-1,7. Šajos apstākļos veidojas mēreni mitrās augsnes ar smilts un smilšmāla litoloģisko sastāvu.[7]

Gada vidējā gaisa temperatūra Rēzeknē ir 4,7 grādi, janvārī līdz -7 grādiem, jūlijā līdz +17 grādiem. Absolūtais temperatūras minimums novērots janvārī, februārī -39 °C, absolūtais maksimums — jūlijā +34 °C. Atkušņa iestāšanās vidējais datums pavasarī ir 30. marts, rudenī pirmās salnas parasti tiek novērotas sākot no 15. novembra. Dienu skaits ar diennakts vidējo temperatūru virs 0 grādiem ir 230. Gada vidējais nokrišņu daudzums ir 639 mm. Ziemā biežas dabas parādības ir migla, putenis un kailsals.

Cauri pilsētai virzienā no austrumiem uz rietumiem tek Rēzeknes upe, veidojot izteiktu ieleju Rēzeknes pazeminājumā, tā apmet loku apkārt pilsētas centram. Upes platākais posms ir lejpus Stacijas ielas tiltam līdz Dzirnavu ielas tiltam, kur agrāk bijusi aizsprosta ūdenskrātuve. Pilsētas teritorijā Rēzeknes upē ietek Kovšupe, kas Rēzeknes upi savieno ar Kovšu ezeru, lielāko pilsētas ūdenstilpi (22 ha).

Pavasara palu laikos upes palienes mēdz pārplūst, appludinot tuvējos zemes īpašumus un mājas. 2011. gadā pilsētas centrā tika veikta upes krastu labiekārtošana un nostiprināšana.

Skats uz Rēzeknes katedrāli no Dārzu ielas tilta. 20. gadsimta 20. gadi. Glezna, akvarelis

XX gadsimtā ar rūpniecības attīstību Latvijā, tāpat kā visās citās zemēs, auga pilsētnieku skaits, ar lauku iedzīvotāju ieceļošanu pilsētās. 1920. gadā pilsētās dzīvoja 24 % Latvijas iedzīvotāju, taču 2018. gada sākumā — 68 %.[8]

Kopš 1991. gada iedzīvotāju skaits Rēzeknē turpina samazināties. Negatīvās iedzīvotāju skaita bilances galvenais iemesls ir negatīvais dabiskais pieaugums, ko pastiprina arī negatīvais migrācijas saldo. Šie abi faktori rada izmaiņas arī iedzīvotāju vecumsastāvā. Lai gan pēdējos 20 gados pārliecinošais vairākums ir darbaspējas vecumā, tomēr darbaspējas vecumu nesasniegušo iedzīvotāju skaits ir mazāks par pensijas vecumu sasniegušo. Darbaspējas vecumā esošo iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Tas palielina konkurenci uz darba vietām un samazina demogrāfiskās slodzes līmeni.

Pēdējos gados nozīmīgs faktors, kas ietekmējis iedzīvotāju skaita izmaiņas pilsētā, ir migrācija. Kopš 1990. gadu vidus emigrācija pārsniedz imigrāciju un, tā kā šo negatīvo bilanci nespēj labot dzimstības rādītāji, iedzīvotāju skaits pilsētā kopš 1991. gada samazinās. Tā kā emigranti galvenokārt ir iedzīvotāji darbaspējas vecumā, tas palielina arī demogrāfiskās slodzes līmeni pilsētā.

2013. gadā Rēzeknē bija 4558 iedzīvotāji līdz darbaspējas vecumam (15 gadiem), no kuriem 2347 bija vīrieši un 2211 sievietes. Šajā pašā gadā darbaspējas vecumā bija 21 471 iedzīvotājs, no kuriem 10 265 bija vīrieši un 11 206 sievietes. Savukārt 7013 iedzīvotāji bija pārsnieguši darbaspējas vecumu (virs 62 gadiem) — no tiem 2253 vīrieši un 4760 sievietes.[9] Tātad darbaspējas vecumā bija 65% pilsētas iedzīvotāju. Demogrāfiskās slodzes līmenis Rēzeknē 2013. gadā bija apmēram 649,8 darbaspējas vecuma iedzīvotāji uz 1000 iedzīvotājiem.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±% g.p.
1800754—    
18401 100+0.95%
18521 340+1.66%
18633 400+8.83%
189710 795+3.46%
190516 842+5.72%
191422 800+3.42%
192512 620−5.24%
193513 139+0.40%
GadsIedz.±% g.p.
194311 649−1.49%
19479 541−4.87%
195921 429+6.98%
197030 803+3.35%
197937 225+2.13%
198942 477+1.33%
199143 156+0.80%
199741 464−0.66%
199940 557−1.10%
GadsIedz.±% g.p.
200536 800−1.61%
200835 126−1.54%
201033 456−2.41%
201231 401−3.12%
201529 317−2.26%
201728 174−1.97%
201927 820−0.63%
202126 839−1.78%
Avots:[10][11]
Skvērs pie pareizticīgo baznīcas

Etniskais sastāvs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1897. gada Krievijas Impērijas pirmās tautas skaitīšanas datiem, kad Rēzeknē bija tikai desmit tūkstoši iedzīvotāju, ebreju bija vairāk kā puse (60%) no visiem iedzīvotājiem.

1925. gadā pilsētā gandrīz vienlīdzīgās proporcijās iedzīvotāju etniskajā sastāvā dominēja trīs tautības — latvieši (4348), krievi (3034) un ebreji (3911), turklāt ceturtās lielākās tautības īpatsvars pārāk neatpalika no pārējām — poļu skaits pilsētā sastādīja gandrīz 10% (1112) no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Tātad šajā laikā nevienas tautības pārstāvji nesastādīja pat pusi no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Lielākā etniskā grupa — latvieši — sastādīja tikai 34% no visiem iedzīvotājiem. Pirms Otrā pasaules kara Rēzekni tiešām varēja raksturot kā multietnisku un multikulturālu pilsētu.

Otrā pasaules kara laikā vāciešus pārvietoja uz Vācijas okupēto Poliju, Rēzeknes ebrejus gandrīz pilnīgi iznīcināja. Rēzeknes atbrīvošanas operācijā aizgāja bojā ap 100 vietējo iedzīvotāju. PSRS veiktajā 1949.g. 25. marta deportācijā tika izsūtīti 23 pilsētas iedzīvotāji.[12]

Lai gan bieži vien arī mūsdienās Rēzekni raksturo kā multietnisku pilsētu, tomēr jau kopš 1950. gadiem Rēzeknē ir latviešu un krievu pārsvars pār pārējām etniskajām grupām.

Pēc PMLP iedzīvotāju reģistra datiem 2019. gadā latviešu skaits (13 791) Rēzeknē nedaudz pārsniedza krievu skaitu (13 181), pārējie bija poļi (654), baltkrievi (443) un ukraiņi (369). 448 iedzīvotāji piederēja citai etniskajai grupai, bet 1356 iedzīvotāji savu piederību konkrētai tautībai nenorādīja.[13]

Iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas no 1897. līdz 2023. gadam[14][15] Līkņu diagrammā redzams, kā laika periodā no 1897. līdz 2020. gadam mainījies attiecīgajai etniskajai grupai piederīgo skaits.
Gads Iedzīvotāju skaits latvieši krievi baltkrievi ukraiņi poļi lietuvieši ebreji čigāni igauņi vācieši tatāri un citi
1897. 10795 828 2444 100 3 895 4 6442 7 1 66 0 5
1920. 9997 1924 2469 126 nez. 1231 38 4148 nez. 5 30 nez. 26
1925. 12620 4348 3034 38 nez. 1112 32 3911 nez. 9 94 nez. 42
1930. 12680 4603 2977 181 nez. 1209 8 3577 nez. 9 84 nez. 32
1989 42477 15839 23379 862 673 1166 102 211 14 16 35 32 148
2000. 39233 16710 19873 680 494 1056 84 107 17 19 37 27 129
2011 33422 14793 14891 510 413 801 71 nez. 27 14 25 nez. 877
2015 29317 13486 13027 451 364 692 60 nez. 29 7 22 nez. 1179
2019 27820 13086 11815 400 334 608 51 nez. 34 5 21 nez. 156
2023 26378 12504 10772 386 474 524 48 23 25 8 nez nez 1614
Iedzīvotāju etniskais sastāvs Rēzeknē 2023. gadā.[15]
Latvieši: 12 504 (47.4%)Poļi: 524 (2.0%)Ukraiņi: 474 (1.8%)Baltkrievi: 386 (1.5%)Lietuvieši: 48 (0.2%)Romi (čigāni): 25 (0.1%)Ebreji: 23 (0.1%)Igauņi: 8 (0.0%)Cita un neizvēlēta: 1 614 (6.1%)Krievi: 10 772 (40.8%)

kopā 26 378

  Latvieši
  Krievi
  Poļi
  Ukraiņi
  Baltkrievi
  Lietuvieši
  Romi (čigāni)
  Ebreji
  Igauņi
  Cita un neizvēlēta
Tautība Procenti Iedz. skaits
Latvieši 47,4% 12 504
Krievi 40,8% 10 772
Poļi 2,0% 524
Ukraiņi 1,8% 474
Baltkrievi 1,5% 386
Lietuvieši 0,2% 48
Romi (čigāni) 0,1% 25
Ebreji 0,1% 23
Igauņi 0,0% 8
Cita un neizvēlēta 6,1% 1 614

Dažādās Rēzeknes apkaimēs vēsturiski veidojās atšķirīgs etniskais sastāvs. Tā pilsētas Dienvidu rajons, kas 19. gadsimta beigās bija pilsētas centrs un kurā daļēji saglabājusies vēsturiskā mūra ēku apbūve, līdz Pirmajam pasaules karam bija galvenokārt ebreju apdzīvots, sevišķi gar Latgales ielu, kur ebrejiem piederēja daudz veikalu. Šeit atradās sinagogas (mūsdienās saglabājusies tikai viena — Zaļā sinagoga).

Tajā laikā Centra rajons bija galvenokārt kristiešu apdzīvots, t. i. katoļi un pareizticīgie, respektīvi — latvieši un krievi, bet Ziemeļu rajons un Vipinga bija ārpus pilsētas administratīvajām robežām un tajos pat nebija blīvas apbūves, bet gan apstrādāti zemnieku lauki.

Mūsdienās Rēzeknes Ziemeļu rajons ir tipisks daudzdzīvokļu namu un rūpniecības rajons (dzīvojamo apbūvi no rūpnieciskās atdala Atbrīvošanas aleja). Lielāko daļu no Ziemeļu rajona iedzīvotājiem veido krievi, kas dalēji tika ievesti no citām Padomju Sociālistiskajām republikām, dalēji kopā ar latviešiem un latgaliešiem pārcēlās no laukiem kā rūpnīcu darbinieki[8] un tika izmitināti jaunuzceltajos daudzdzīvokļu namos. Šeit atrodas arī otra lielākā mazākumtautību skola pilsētā — Rēzeknes 6. vidusskola.

Pilsētas Centra rajons pēc etniskā sastāva ir viens no "krāsainākajiem". Daudzdzīvokļu namos lielu īpatsvaru sastāda krievi, bet tajos dzīvo arī latviešu ģimenes, kas dzīvokļus ieguvušas privatizācijas rezultātā pēc 1990. gada. Centra rajonā uz austrumiem no Dārzu ielas ir galvenokārt privātmāju apbūve. Šie zemesgabali jau pirms Otrā pasaules kara piederējuši latviešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas atguvuši savas likumīgās tiesības uz mājām. Daļa privātmāju pieder krieviem, kuri paši vai viņu vecāki šeit dzīvojuši jau pirms Otrā pasaules kara.

Dienvidu rajona lielāko daļu aizņem pirms Pirmā pasaules kara būvētās privātmājas, pašreizējie privātmāju iedzīvotāji ir pirmskara (pirms Otrā pasaules kara) rēzekniešu pēcteči, kas īpašumus mantojuši. Pavisam neliela daļa ir pārpirktu īpašumu. Šeit ir liels skaits latviešu, bet dzīvo arī krievi un ir vēl saglabājusies skaitliski neliela vēsturiskā ebreju kopiena. Mikrorajona dienvidu daļā, pie Vecticībnieku lūgšanas nama ap to esošajās ieliņās dzīvo krievu vecticībnieku kopiena.

Vipingā daudzdzīvokļu namos ir līdzīgs latviešu un krievu skaits. Izteikts latviešu īpatsvars ir Zilupes ielas un Parka ielas rajonā. Šo var uzskatīt par vienu no latviskākajiem pilsētas rajoniem.

Pilsētbūvniecība un arhitektūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāle ir viena no Rēzeknes atpazīstamākajām ēkām un augstākais dievnams pilsētā
Lielā Ludzas iela ar katoļu katedrāles torņiem tālumā 19./20. gadsimta mijā
Rēzeknes komercskola (1928), sagrauta Otrā pasaules kara laikā
Sarkanā Krusta slimnīca Rēzeknē (pirms 1940).

Arhitektoniski Rēzeknes pilsētā izteikti dominē PSRS laikā celtās hruščovkas, ko ieskauj privātmāju rajoni. Tam par iemeslu ir fakts, ka Otrajā pasaules karā pilsēta tika gandrīz pilnībā nopostīta. Rēzeknes Dienvidu daļā daļēji saglabājusies 19. gadsimta sākuma vēsturiskā apbūve gar Latgales ielu. Ievērojami apskates objekti ir piecas vēsturiskās Rēzeknes baznīcas, pilskalns, piemineklis Vienoti Latvijai. Modernisma stilā ieturētas jaunākās pilsētas būves — Rēzeknes koncertzāle Gors un skolēnu interešu izglītības centrs Zeimuļs.

Vecākā pilsētas daļa atrodas uz dienvidiem no ordeņa pilsdrupām, kur Latgales ielā saglabājušās atsevišķas 18. gadsimta vēsturiskās celtnes. Līdzās Jēzus Sirds katedrālei atrodas 1780. gadā būvētā bijusī valsts iestāžu ēka. Mūsdienās celtne pieder Rēzeknes—Aglonas diecēzei un tajā atrodas Rēzeknes Katoļu vidusskola.

Rēzeknes jaunās daļas (no Rēzeknes upes uz ziemeļiem — tagadējais pilsētas centrs) izbūve attiecas galvenokārt uz 19. gadsimta 2. pusi. Pēc Polijas dalīšanas un Novembra sacelšanās apspiešanas Krievijas Impērijas valdība nolēma veicināt anektēto zemju ātrāku integrāciju impērijas sastāvā, tādēļ var teikt, ka Rēzeknes pārbūvi 19. gadsimta vidū drīzāk noteica politiski ideoloģiski apsvērumi nekā ekonomiska nepieciešamība. 1835. gadā Vitebskas guberņas mērnieks A. Mazalovskis izstrādāja Rēzeknes ģenerālplānu. Augstienē uz ziemeļiem no vecās pilsētas tika projektēta pilnīgi jauna apbūve ar regulāri taisnstūrainu ielu tīklu. Šīs t.s. Augšpilsētas ģeometriskajā centrā paredzēja novietot Vissvētākās Dievmātes piedzimšanas pareizticīgo baznīcu (pie tagadējā "Vienoti Latvijai" pieminekļa), dažādas sabiedriskās ēkas un izmitināt vienīgi kristiešus, ebrejus atstājot vecajās dzīvesvietās. Viens no projekta mērķiem bija veicināt pareizticīgo baznīcas ietekmi uz vecticībniekiem, kurus paredzēja novietot jaunajā pilsētas daļā, pārceļot tos "no attālām, policijas uzraudzībai nepieejamām vietām".

1836. gadā Krievijas Impērijas valdība Rēzeknes pārbūves projektu apstiprināja un veicināja tā īstenošanu. 1846. gadā Rēzekni apmeklēja imperators Nikolajs I un "atrada par nepieciešamu dod šai pilsētai celtnieciskā ziņā pienācīgu izskatu". Saskaņā ar nolikumu par Rēzeknes pilsētas izbūvi tika izveidota īpaša Rēzeknes pilsētas izbūves komiteja. Komitejas darba sākumā tika izstrādāts arī jauns pilsētas ģenerālais plāns, ko apstiprināja 1847. gadā. No iepriekšējā 1836. gada plāna tas atšķīrās vienīgi ar to, ka bija detalizēta apbūve ap centrālo laukumu, paredzot tur vietu tiesu iestādēm, veikaliņiem u.c. būvēm, kā arī publiskam dārzam starp ordeņa pilsdrupām un upīti. Ik gadus Rēzeknē uzcēla ne vairāk kā 4—5 dzīvojamās mājas. Sākumā jaunajā pilsētas daļā aizliedza dzīvot ebrejiem, bet viņi drīkstēja tur celt ēkas un tās izīrēt. 1851. gadā viņiem atļāva arī dzīvot savās ēkās, izņemot laukumā ap pareizticīgo baznīcu. 19. un 20. gadsimta mijā jaunā apbūve sāka pakāpeniski un stihiski izplesties aiz plānā norādītajām robežām. Guberņas mērnieks Svirskis 1901. gadā izstrādāja jauno ģenerālo plānu, kurā apbūves areāls bija pietiekami paplašināts, saglabājot jau izveidojušos Augšpilsētas regulāri taisnstūraino sistēmu. Rēzeknes pilsētbūvnieciskās attīstības vēsturē ļoti skaidri jūtama organiska pēctecība un konsekvence pieņemto risinājumu īstenošanā. 19. gadsimta radītā pilsētas plānojuma struktūra tās centrālajā daļā saglabājusies līdz mūsdienām bez būtiskām izmaiņām. 19.20. gadsimta mijā tapa raksturīgas būves no sarkanajiem ķieģeļiem. Daļa no tām saglabājusies, piemēram, pilsētas senākā aptieka "Ērgļa aptieka", kas atrodas Latgales ielā 41 (būvēta 1882. gadā), divstāvu māja Latgales ielā 28 (Rēzeknes vecticībnieku kapu draudzes īpašums) un mājas Atbrīvošanas alejā 92 un 94, kā arī dažas citas.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētas teritoriju nolēma paplašināt un 1927. gadā pievienoja tai daļu no Pleikšņu sādžas, Rēzeknes ezeru, dzelzceļa stacijas Rēzekne I un Rēzekne II, Slobodu, daļu Podgorodes un Kļovu sādžas un karantīnas rajonu. Pilsētas platība 1935. gadā bija 8,06 km2. 1936. gadā Rēzeknē bija 1 958 dzīvojamās ēkas, no tām 201 mūra, 1 678 koka, 79 jaukta materiāla, 1 793 vienstāva, 159 divstāvu, 4 trīsstāvu un 2 vairākstāvu ēkas. Neatkarīgās Latvijas laikā tika uzcelta Valsts skolotāju institūta ēka (1927., arhit. P. Kundziņš), kas bija pirmā un lielākā sabiedriskā ēka Rēzeknē, kura uzcelta pēc Latgales atbrīvošanas. Uzcēla latviešu pamatskolu (1928., arhit. A. Briedis), Valsts komercskolu (1928., arhit. I. Blankenburgs; četrstāvu celtne, kas nopostīta Otrajā pasaules karā.), viesnīcas ēku (1939., arhit. S. Barbals). Uzcēla arī dzelzsbetona Lielo tiltu pār Rēzeknes upi (1926—1927) un infekciju slimnīcas ēku (1933., arhit. A. Klinklāvs). Rēzeknes Latviešu biedrība uzcēla Latgales tautas pili (1928.-1929., arhit. P. Pavlovs).[16]

Otrā pasaules kara laikā lielākā daļa (aptuveni divas trešdaļas) sabiedrisko un dzīvojamo ēku Rēzeknē tika nopostītas, tāpēc pēc kara beigām kara sagrauto pilsētu nācās gandrīz pilnībā atjaunot. PSRS laikā tika celtas galvenokārt rūpnīcas un arhitektoniski neizteiksmīgi un vienveidīgi daudzdzīvokļu nami to strādniekiem. 20. gadsimta 60. gados tapušās hruščovkas, būvētas no silikātķieģeļiem, atrodas galvenokārt pilsētas centra rajonā, kvartālos Atbrīvošanas alejas un Dārzu ielu, kā arī pilsētas Ziemeļu rajonā, gar Atbrīvošanas alejas labo pusi (virzienā no centra) un netālu no dzelzceļa stacijas Rēzekne I, Viļānu un Brīvības ielā. Nedaudz izteiksmīgāki — 103. sērijas daudzdzīvokļu nami atrodas dzelzceļa stacijas Rēzekne II tuvumā, pilsētas Ziemeļu rajonā un Vipingā. 1982. gadā tika uzcelts pirmais deviņstāvu daudzdzīvokļu nams. Kr. Valdemāra ielā atrodas četras deviņu stāvu 104. sērijas daudzdzīvokļu mājas, bet Ziemeļu rajonā — trīs.

Piemineklis "Vienoti Latvijai"

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētas tēla spilgtākais simbols ir piemineklis Latgales atbrīvotājiem "Vienoti Latvijai", tautā saukts par Latgales Māru. Pieminekli veidojis tēlnieks Kārlis Jansons pēc toreizējā Mākslas akadēmijas studenta Leona Tomašicka meta.[17]

Tas ne tikai pilsētas, bet visas Latgales vienojošais simbols. Bronzā atlietie tēli ir latviešu meitene ("Latgales Māra"), kas savā labajā rokā tur uz augšu paceltu zelta krustu. Pie viņas kājām — Atbrīvošanas cīņu karavīri. Piemineklis uzstādīts par godu Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem un vēsturiskajai Latgales atbrīvošanai 1920. gadā, kā arī svinot Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas novadiem — Vidzemi, Zemgali un Kurzemi. Piemineklim ir dziļi kristīga nozīme, kas ataino visas Latgales toreizējo — katolisko identitāti. Nosaukums "Latgales Māra" savā ziņā liecina par Latgali kā Māras zemi, kas latīniski ir Terra Mariana. Šāds veltījums tika izdarīts pēc Livonijas valsts izveidošanas — toreizējais Romas pāvests Livoniju kopā ar visu toreizējo Latvijas teritoriju veltīja Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Latgale kā katoļticīga zeme šo titulu arī sirdī paglabāja līdz pat 20. gadsimtam, tādēļ sievietes ar krustu rokās zemteksts bieži tiek tulkots kā "Marijas, kas savā rokā tur sava dēla Jēzus Krustu". Pieminekļa pamatakmens ielikts 1930. gada 8. jūlijā. Piemineklis celts par tautas saziedotiem līdzekļiem un atklāts 1939. gada 8. septembrī — to iesvētīja bīskaps Jāzeps Rancāns. 1940. gada novembrī tas tika nogāzts, bet kara laikā — 1943. gada 22. augustā atjaunots. 1950. gadā padomju varas iestādes to atkal nogāza. Pieminekļa vietā tika uzstādīts Ļenina piemineklis. "Latgales Māras" piemineklis tagad ir atjaunots. Tas atklāts 1992. gada 13. augustā Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienā, ko ikgadu svin Latgales svētvietā — Aglonā. Pieminekli veidojis Kārļa Jansona dēls — Andrejs Jansons. "Latgales Māra" parādās uz daudzu izdevumu vākiem par Rēzekni, kā arī atklātnēm, tūrisma bukletiem un suvenīriem.

Kultūras darbinieku pieminekļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionāli patriotiskie pieminekļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Piemineklis "Latgales kongresam — 100" un laukums par godu Latgales kongresa simtgadei Atbrīvošanas alejā 61.[20]
  • Piemineklis 115 kritušajiem Latvijas armijas karavīriem Rēzeknes brāļu kapos Miera ielā.
  • Piemiņas akmens pie dzelzceļa stacijas Rēzekne II 1941. un 1949. gada uz Sibīriju deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.
  • Piemiņas akmens Atbrīvošanas alejā pie ēkas Nr. 67, vietā, kur 1941. gada jūnijā čekistu nomocīti tika 39 cilvēki.[21]
  • Kārļa Ulmaņa, Jāņa Baloža un Krišjāņa Berķa 1937. gadā stādītie ozoli Atbrīvošanas alejā pie Rēzeknes upes tilta un lielveikala "Rimi".

Padomju varas pieminekļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Piemiņas plāksne tirgus laukumā, Latgales ielā pie bijušā cietuma sienas, kur 1942. gada 4. janvārī tika publiski nošauti 30 Audriņu ciema iedzīvotāji.
  • Piemiņas vieta skvērā pie Atmodas ielas, kur no 1941. līdz 1944. gadam atradās padomju karagūstekņu nometne.
  • Piemineklis Afganistānas karā kritušajiem karavīriem
  • Otrā pasaules karā kritušo Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi Miera ielā, Upes ielā un Dārzu ielā.

Ja starpkaru periodā Rēzekne bija reģiona vietējās izejvielās (kokapstrāde, pārtikas rūpniecība, vieglā rūpniecība) balstīts ražošanas centrs, kas bija vismaz sekundāra pilsētas saimniecības nozare (būtiskākā bija tirdzniecība un pakalpojumi), tad pēc Otrā pasaules kara pilsēta kļuva par lielu rūpniecības centru, gan ignorējot objektīvus ekonomikas likumus, kas pēc PSRS sabrukuma noveda pie šo uzņēmumu bankrota.[22] Tam par iemeslu bija PSRS komandekonomikas veidā realizētā tautsaimniecības politika — pilsētā tika uzcelti lielrūpniecības uzņēmumi, kas prasīja lielus darbaspēka resursus, kurus ieveda no citām PSRS republikām. Tāpat arī liela daļa no izejvielām, kas bija nepieciešamas mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumiem, tika ievesta no attālākiem KPFSR reģioniem un citām PSRS republikām. Pēc PSRS sabrukuma lielākā daļa Rēzeknes rūpniecības uzņēmumu nespēja konkurēt ar daudz kvalitatīvākiem Rietumeiropas ražojumiem, turklāt mākslīgi uzturētā rūpniecība komandekonomikas tautsaimniecībā tirgus ekonomikā bija nerentabla. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ražošanu Rēzeknē vajadzēja uzsākt gandrīz no jauna, mūsdienās tā balstās vietējo izejvielu un bijušo metālapstrādes uzņēmumu darbaspēka pieredzes konglomerātā. Galvenās ražošanas nozares pilsētā šodien ir kokapstrāde, metālapstrāde un pārtikas rūpniecība.

1944. gadā tika likti pamati graudu pieņemšanas punktam, kas pēc dažiem gadiem tika pārveidots par lielu rūpnīcu — “Rēzeknes labības produktu kombinātu”. Vairāk kā trīsdesmit metru augstais, baltais elevators ir augstākā ēka Rēzeknē. 1991. gadā tika dibināts Latvijas valsts uzņēmums “Rēzeknes dzirnavnieks”, bet 1992.g. sākās tā privatizācija. 1999. gadā par “Rēzeknes dzirnavnieka” galveno akcionāru kļuva Zviedrijas kompānija “Nord Mills”.[23] Pašlaik uzņēmums pēc apgrozījuma ir viens no lielākajiem Latgalē.

1952. gada 25. martā atbilstoši Latvijas PSR Nedzirdīgo biedrības Centrālās pārvaldes prezidija lēmumam Nr. 366 tika izveidotas mācību un ražošanas darbnīcas pie dažām republikas neredzīgo biedrībām, tajā skaitā Rēzeknes mācību un ražošanas darbnīcas (Pionieru ielā 5a). 1976. gada 1. jūlijā darbnīcas tika pārdēvētas par Rēzeknes mācību un ražošanas uzņēmumu, kas ražoja ādas apavus un šūšanas izstrādājumus (palagus, sporta bikses, sporta cepurītes, kuras pamatā gatavoja no Rīgas manufaktūras ražošanas atlikumiem). 1970. gadā uzņēmumā bija 58 darbinieki, tajā skaitā 2 mācekļi, jo darbaspēka apmācības notika uz vietas. 1999. gadā palika 23 darbinieki, no kuriem 17 bija dzirdes invalīdi. 2000. gadā tie bija 19 cilvēki, no tiem 13 dzirdes invalīdi. 1991. gada 8. oktobrī uzņēmums ieguva valsts sabiedriskas organizācijas statusu ar nosaukumu „Latvijas Nedzirdīgo Savienības Rēzeknes mācību un ražošanas uzņēmums”. Uzņēmums sastāvēja no šūšanas ceha/noliktavas un veikala darbnīcas. Tas ražoja plaša patēriņa preces (gultas veļu) un piedāvāja apavu remonta pakalpojumus. 2000. gadu uzņēmums noslēdza ar zaudējumiem, līdz 2001. gada nogalē tas bija spiests apturēt ražošanu un samazināt strādājošo skaitu. 2002. gadā tika uzsākts likvidācijas process, kuru noslēdza 2003. gada 16. oktobrī.[24]

1957. gada 1. februārī tika izveidota Dzelzbetonu konstrukciju rūpnīca ar pamatkapitālu 2 043 700 rubļu apmērā (pirmais nosaukums Latvijas PSR Celtniecības ministrijas Rēzeknes vispārējās celtniecības tresta „Rēzeknes ražošanas kombināts”). Kombinātu izveidoja uz Rēzeknes vispārējās celtniecības tresta palīgsaimniecību ražošanas bāzes, lai ražotu dzelzsbetona izstrādājumus, ķieģeļus, dolomīta miltus, podiņu krāsnis. 1963. gada 15. septembrī „Rēzeknes ražošanas kombināts” pārgāja Tautas saimniecības padomes Celtniecības materiālu rūpniecības pārvaldes pakļautībā un tika pārdēvēts par „Rēzeknes dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu”. Rūpnīcā turpināja ražot dzelzsbetona konstrukcijas un detaļas, metālkonstrukcijas, zāģmateriālus, ķieģeļus, dolomīta miltus un flīzes piecos dažādos cehos: silikāta cehs, māla cehs podiņu krāsns cehs, cehs „Elste”, rūpnīca „Roģi”. 1967. gada 1. janvārī rūpnīcai pievienoja „Rēzeknes celtniecības materiālu rūpnīcu”. No 1974. gada sākās rūpnīcas mehanizācija un automatizācija, bet 1980. gadā tika veikti vērienīgi remontdarbi rūpnīcas silikāta cehā. 1989. gada 1. martā rūpnīca kļuva par „Rēzeknes celtniecības materiālu un konstrukciju kombinātu”. 1991. gada 3. oktobrī kombināts tika reģistrēts kā valsts uzņēmums, kas 1996. gada 15. maijā tika pārdots SIA „Rēzeknes būvmateriāli”, bet likvidēts 2011. gada 6. janvārī.[25]

1957. g. 6. novembrī tika pabeigta 1952. g. uzsākta modernākā Baltijā Rēzeknes Piena konservu kombināta būvniecība. Drīz kombināts kļuva par lielāko darbojošos uzņēmumu Rēzeknes pilsētā, kā arī ievērojamāko piena pārstrādes ražotni visā Latvijas teritorijā. Kombināta produkcija bija iecienīta ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī tālu aiz tās robežām PSRS un ārzemēs (40 pasaules valstīs). 2001. g. finansiālu problēmu dēļ ražotnes darbība tika apstādināta.[26]

1959. gadā pie Ančupānu kalnu karjeriem tika uzcelta silikātķieģeļu rūpnīca, kas nodrošināja piecstāvu silikātķieģeļu daudzdzīvokļu namu būvniecību pilsētā un rajonā no pašu ražotājiem materiāliem.

1961. gada 27. janvārī tika izveidots Rēzeknes kokapstrādes kombināts. 1967. gadā kombinātā darbojās kokzāģētava (ar 25 strādniekiem), gateris (ar 3 strādniekiem), galdniecības un taras cehs (ar 25 strādniekiem), kā arī sagataves un krāsošanas cehs (ar 8 strādniekiem). Uzņēmuma darbības sfēra bija ļoti plaša — tas nespecializējās vienveidīgas produkcijas ražošanā. Galvenie produkcijas veidi sākumā bija tara, bišu stropi, skolas soli, mācību klašu tāfeles, kamanas un citi izstrādājumi. Kombinātam sākumā bija četri iecirkņi — trīs Rēzeknē un viens Maltā. 1968. gadā uzņēmuma darbība bija jau koncentrēta divos iecirkņos — pa vienam Rēzeknē un Maltā. Uzņēmums darbojās līdz 1990. gada 2. aprīlim, kad tas tika likvidēts. Tā materiālās vērtības tika nodotas lietošanā kopējai saimniecībai „Latvijas-Zviedrijas serviss”.[27]

1963. gadā uzsāka darbu Slaukšanas iekārtu rūpnīca, kas nodrošināja ar savu produkciju visu Padomju Savienību. Rūpnīcā strādāja vairāk nekā 2000 cilvēku.

1965. gadā uzsāka darbu Rēzeknes maizes produktu kombināts.

1972. gadā pilsētas Ziemeļu rajonā tika uzcelti PSKP XXIV kongresa elektrisko būvinstrumentu ražošanas cehi.

1981. gadā sāka darboties Iekštelpu transporta elektromotoru rūpnīca — RER filiāle.[28]

2001. gadā dibināts "Rēzeknes gaļas kombināts", kas mūsdienās pēc gatavās produkcijas ražošanas apjomiem ieņem vienu no līderpozīcijām Latvijas tirgū.[29]

2002. gadā bijušā Rēzeknes piena konservu kombināta ēkās darbu sāka tekstilistrādājumu (virvju, tauvu) ražotājs — "Magistr-Fiskevegn Group.MFG", SIA.

2009. gadā Rēzeknes pierobežā tika uzbūvēta pirmā nerūsējošo tērauda cauruļu rūpnīca Baltijā — Latvijas—Šveices kopuzņēmums RIGAMET.[30]

2010. gadā Rēzeknes Speciālajā Ekonomiskajā zonā darbojas lielākā kokskaidu granulu ražotne Latvijā — SIA „NewFuels” RSEZ — ar ražošanas kapacitāti virs 260 000 tonnām gadā. Blakus, 2015. gadā uzcelta Latgalē lielākā biomasas koģenerācijas stacija ar elektrisko jaudu ir 3.1 MWt, bet siltuma jaudu — 10.7 MWt.[31]

Pilsētas pievārtē darbojas viens no lielākā, vecākā un tradīcijām bagātākā (kopš 1873. gada) uzņēmuma AS "Latvijas finieris" meitasuzņēmumiem, RSEZ "Verems", nodarbinot vairāk nekā 300 darbinieku, galvenokārt no Rēzeknes pilsētas.[32]

Izglītība un kultūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rēzeknes koncertzāle — Latgales vēstniecība "Gors" 2015. gada augustā
Rēzeknes Centrālā Bibliotēka pēc rekonstrukcijas 2015. gadā

Rēzekne ir nozīmīgs Latgales kultūras centrs. To mēdz dēvēt arī par "Latgales sirdi". Kopš 1959. gada te darbojas novadpētniecības muzejs. Tas dibināts kā Ludzas Novadpētniecības muzeja filiāle. 1990. gadā tas tika pārdēvēts par Latgales Kultūrvēstures muzeju. Muzejā apskatāma arī Latgales keramikas ekspozīcija. Rēzekne vienmēr bijusi Latgales keramikas šūpulis. Šeit aplūkojami novada keramiķu darinātie māla izstrādājumi. Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Mākslas namā atrodas Latgales glezniecības ekspozīcija no Kultūrvēstures muzeja fondiem, kur glabājas F. Varslavāna, A. Egles, J. Bekatova, N. Breikša, S. Kreiča un V. Kalvāna darbi. Rēzeknē darbojas Rēzeknes Kultūras nams un Nacionālo biedrību kultūras nams. 2013. gada maijā, iepretim Kultūras namam, festivāla parka otrajā pusē tika pabeigta Rēzeknes koncertzāle — Latgales vēstniecība GORS, kas ir pirmā modernā, akustiskā koncertzāle Latvijā un vērienīgākais projekts Rēzeknē šī gadsimta laikā. Koncertzāles lielā zāle ar 1000 sēdvietām, pieciem balkoniem, plašu parteri un skatuvi ar orķestra bedri ir vienīgā šāda tipa koncertzāle Latgalē un pēc mūziķu un ekspertu vērtējuma tajā ir ļoti laba akustika. Rēzeknē darbojas trīs bibliotēkas — centrālā ar divām filiālēm — bērnu bibliotēku un Rēzeknes 2. bibliotēku.[33]

Rēzeknē darbojas pūtēju orķestris, seši kori, seši deju kolektīvi, trīs folkloras kopas, seši vokālie ansambļi, horeogrāfijas ansamblis, instrumentālais ansamblis, kā arī trīs teātra trupas. Nopelniem bagāti ir kori "Ezerzeme" ("Treikola"), deju kolektīvs "Dziga". 20. gadsimta 80. gados lielus panākumus Latvijas PSR guva Rēzeknes tautas teātris un tā kolektīvs.

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas inženieru fakultāte 2015. g. augustā.

2019. gadā Rēzeknē darbojās divas ģimnāzijas, septiņas vidusskolas, sākumskola, internātpamatskola — attīstības centrs, mākslas un mūzikas skolas, 12 pirmsskolas izglītības iestādes, trīs izglītības centri pieaugušajiem, bērnu — jaunatnes sporta skola un radošo pakalpojumu centrs, kā arī viena privātā mūzikas skola. 2020. gadā tika plānots vienu no vidusskolām slēgt un divas — pārveidot par pamatskolām.[34] 2022. gadā pārveide par pamatskolām bija notikusi.

Kopš 2012. gada Rēzeknē darbojas Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs, kas ir interešu izglītības iestāde bērniem un jauniešiem.

Vispārizglītojošās skolas
Mūzikas un mākslas skolas

Rēzeknē kopš 1993. gada darbojas Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija — tā ir augstākā izglītības iestāde pilsētā. Rēzeknē atrodas Valsts robežsardzes koledža un Valsts robežsardzes koledžas robežsargu skola. Kopš 2007. gada Rēzeknē darbojas Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas Rēzeknes filiāle. Arhivēts 2018. gada 25. augustā, Wayback Machine vietnē.

Procesija Rēzeknes ielās. 20. gadsimta 30. gadi

Reizē ar Rēzeknes pili 1285. gadā tika uzceltas divas ķieģeļu baznīcas: viena pils kalnā — Vācu bruņinieku ordeņa locekļiem un otra — pilsētas draudzei. 16. gadsimta dokumentos ir minētas divas baznīcas. Neskaidrību tomēr rada izteiciens, ka viena baznīca esot bijusi pagastā, bet otra, celta no mūra, pils tuvumā. 1577. gada Livonijas kara laikā Rēzeknes baznīca tika sagrauta. 1599. gadā Rēzeknes pils īpašnieki uzbūvēja mazu koka baznīciņu. 1685. gadā Rēzeknē uzbūvēja jaunu koka baznīcu, to iesvētīja un nodeva jezuītu aprūpei. 1887. gadā baznīcā iespēra pērkons un tā nodega. Tagadējo mūra baznīcu sāka celt 1888. gadā (tag. Rēzeknes katedrāle, kas veltīta Vissvētākās Jēzus sirds godam). Līdz mūsdienām saglabājušais vecākais Rēzeknes dievnams ir vecticībnieku lūgšanu nams pilsētas dienvidu daļā.

No visām reliģijām Rēzeknē ilgstoši ir pārstāvētas galvenokārt divas.

Pašlaik Rēzeknē ir desmit dievnami, no tiem deviņos atrodas kristiešu draudzes, bet viens ir jūdaistu dievnams (Rēzeknes Zaļā sinagoga). No kristiešu dievnamiem trīs ir Romas katoļu baznīcas, pa vienai luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku un Grieķu katoļu baznīcai, viens baptistu lūgšanu nams un Septītās dienas adventistu draudzes nams.

Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca ir viena no četriem Katoļu dievnamiem pilsētā

Romas katoļu Baznīca Rēzeknē institucionāli ir nozīmīgākā kristīgā konfesija, jo kopš 1995. gada šeit atrodas Rēzeknes — Aglonas diecēzes bīskapa sēdeklis un kūrija. Pašlaik diecēzes bīskaps ir Jānis Bulis. Katoļus var uzskatīt par vecāko kristīgo konfesiju Rēzeknes apvidū, kas šeit dzīvoja vēl pirms pilsētas dibināšanas. Pirmsākumus var meklēt līdz ar Livonijas ordeņa pils būvniecības laiku un tai sekojošo lūgšanas namu izveidi. Šodien Rēzeknē darbojas trīs katoļu dievnami. Divi no tiem ir Romas katoļu baznīcas dievnami, bet trešais — Grieķu katoļu baznīca, tā veltīta Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija godam. Vienīgā katedrāle Rēzeknē ir Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāle. Baznīcu iesvētīja 1900. gada novembrī un tajā pašā gadā tajā noturēja pirmos dievkalpojumus. 1914. gadā baznīcu konsekrēja Vissvētākās Jēzus Sirds godam. 1997. gadā Rēzeknē izveidota Romas katoļu baznīcas diecēze. Rēzeknes — Aglonas diecēzes bīskaps pašlaik ir Jānis Bulis. Savas darbības laikā Rēzeknes katedrālē viņš uzcēlis diecēzes kūriju, kā arī Rēzeknes katoļu vidusskolu, kura atrodas Latgales ielā 82, atjaunotajā pirmajā Rēzeknes mūra ēkā. 1935. — 1939. gadā Rēzeknē uzkalnā aiz Rēzeknes upes, blakus piemineklim Vienoti Latvijai uzcēla vēl vienu katoļu baznīcu (arh. P. Pavlovs). 1937 gadā baznīcu iesvētīja par Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcu. Dievnams celts neoromantisma stilā, tam ir divi 27 m augsti torņi, starp tiem zelminis ar loga rozi un Jaunavas Marijas statuju. Nesen pēc diecēzes iniciatīvas tika pabeigta Dieva žēlsirdības Romas katoļu baznīcas būvniecība pilsētas ziemeļu rajonā. Tas ir trešais katoļu dievnams pilsētā. Ap Jēzus Sirds katedrāli un Sāpju Dievmātes baznīcu ir izveidojušās divas lielas katoļu draudzes, kas katra gada augustā organizē svētceļnieku grupas no Rēzeknes uz Aglonu. Pilsētā ir dzimuši, mācījušies, strādājuši vai dzīvojuši nozīmīgi Latvijas Katoļu Baznīcas klēra locekļi, piemēram, kardināls Julijans Vaivods, kardināls Jānis Pujats, vairāki bīskapi — Boļeslavs Sloskāns, Pēteris Strods, Kazimirs Duļbinskis, arhibīskaps Antonijs Springovičs, kā arī pašreizējais bīskaps Jānis Bulis, un citi.

Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams ir vienīgais šīs konfesijas dievnams pilsētā

Šīs konfesijas pārstāvji ir vieni no senākajiem Rēzeknes pilsētā. Visstraujāk vecticībnieki Rēzeknē parādījās XVII gs. otrajā pusē, pēc gadsimtiem ilgām ticības vajāšanām Krievijā. Tie galvenokārt bēga uz teritorijām, kuras bija no vajāšanām brīvas, tai skaitā mūsdienu Latvijas teritoriju, it īpaši Latgali, kurai ir tuva Krievijas robeža. Lai gan vecticībnieki tipiski apmetās sādžās, tomēr laika gaitā to pēcteči pārcēlās arī uz Rēzekni. Vecticībnieku skaits pilsētā būtiski pieauga pēc vecticībnieku kopienas un vēlāk draudzes pakāpeniskas izveidošanās. Saknes meklējamas 1859. gadā, kad I. Siņicina ielas rajonā izveidojās Rēzeknes vecticībnieku kapsēta, kura mūsdienās vecticībnieku kapu apbedījuma vietu saglabātības un pieminekļu skaita ziņā ieņem vienu no vadošajām vietām Latvijā. Šeit var apskatīt gandrīz visus vecticībnieku apbedījumu virszemes pieminekļu tipus, kādi zināmi no 19. gadsimta otrās puses. Latvijā tikai šajā kapsētā var ieraudzīt Ziemeļkrievijā — Baltijas jūras krastos kā arī Baltkrievijā un Austrumlietuvā esošās koka kapenes (krievu val. domoviki, Krievijā golbci).

Rēzeknes Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams celts 1895. gadā. 1905. gadā tam piebūvēja zvanu torni. Baznīcas lielais zvans sver 4948,76 kilogramus, bet zvana mēle 200 kilogramus. Tiek uzskatīts, ka šis zvans ir lielākais Baltijā. Tika atlieti vēl divi zvani, tie visi ir darināti Gaščinā. Šeit atrodas Latvijas vienīgais vecticībnieku muzejs. Tas ir Latgalē lielākais koka dievnams.

19. un 20. gadsimta mijā pie Lūgšanu nama uzcēla arī nabagmāju, mājas ekonomam un skolotājam, kā arī saimniecības ēkas.[35] 1920. gada 4. novembrī Rēzeknē notika 1. Latvijas vecticībnieku kongress.[36]

Vissvētākās Dievdzemdētājas piedzimšanas pareizticīgo baznīca

Pareizticīgie Rēzeknē ienāca līdz ar pilsētas dibināšanu, iepriekš šeit apmetušies iedzīvotāji bija piederīgi katoļiem un vecticībniekiem, kā arī no citām reliģijām — jūdaistiem (galvenokārt ebreji).

Lēmums par pareizticīgo baznīcas celšanu Rēzeknē pieņemts 1834. gadā. Pēc sešiem gadiem sākās tās celtniecība pēc Pēterburgas arhitektu Dāvida Viskonti un Šarlemana Bodē II izstrādātā projekta. Dievnama celtniecībai tā laika pilsētas jaunajā daļā bija arī politisks raksturs, jo Rēzeknes pilsētas jaunās daļas plānā bija paredzēts kristiešu pārsvars (pareizticība tajā laikā bija valstiski nozīmīga). 1846. gadā, reizē ar Nikolaja I viesošanos Rēzeknē, baznīca tika iesvētīta Vissvētākās Dievdzemdētājas godam. Rēzeknes Vissvētākās Dievdzemdētājas piedzimšanas pareizticīgo baznīca ir vecākais saglabājušais dievnams pilsētā. Pa kreisi no baznīcas ieejas atrodas 1867. gadā celtā mūra kapliča — Sv. Ņevas Aleksandra kapela, kas veltīta toreizējā imperatora Aleksandra II veiksmīgajai izglābšanai no vilciena katastrofas 1866. gada 4. aprīlī. Pa labi no baznīcas ieejas atrodas Pēterburgā gatavots stikla mauzolejs, kur apbedīts baznīcas mecenāts, Adamovas muižas īpašnieks ģenerālis Karaulovs ar sievu Helēnu.

Svētās Trīsvienības evaņģēliski luteriskā baznīca

Sākotnēji Rēzeknes luterāņu kopa ietilpa 1870. gadā dibinātajā Strūžānu-Stirnienes draudzē, bet ar 1891. gadu kļuva par patstāvīgu draudzi. Rēzeknes draudze ietilpst Viļņas prāvesta iecirknī un ir pakļauta Kurzemes konsistorijai. 1888. gadā pie pilsētas parādes laukuma tika uzcelta koka baznīca ar 150 sēdvietām, to iesvētīja Polockas mācītājs Būtners. Līdz 1889. gadam draudzi apkalpoja Lazdonas mācītājs, kopš 1905. gada — Rēzeknē dzīvojošais Strūžānu mācītājs. 1913. gadā baznīcai ieejas daļā tiek uzcelts koka tornis. Baznīca ir apjumta ar betona kārniņiem. 1919. gadā lielinieki izdemolēja baznīcu un iznīcināja arhīvu. 1920. gadā draudze atjaunoja baznīcu un iegādājās jaunu zvanu. Mazās ietilpības un vecuma dēļ koka baznīca 1931. gadā tika nojaukta. Tās vietā pēc būvinženiera J. Cīruļa projekta neogotiskā stilā no sarkaniem ķiegeļiem tika uzcelta Svētās Vienības baznīca ar 312 sēdvietām. 1938. gada 1. janvārī bija reģistrēti 555 draudzes locekļi. Pēc otrā pasaules kara draudzes darbība panīka un PSRS laikā dievnams tika izmantots kā kino nomas un demonstrēšanas zāle. Draudzes darbības atjaunošana tika aizsākta 1989. gadā. 1993. gadā baznīcas tornī no jauna tika uzstādīts krusts, bet baznīca draudzei atpakaļ atdota 1994. gadā. 1994. gadā baznīcas nosaukums no Svētās Vienības tika izmainīts uz Svētās Trīsvienības baznīcu. Pēdējos gados ir notikuši šī dievnama atjaunošanas darbi.[37]

skats uz sliežu ceļiem pie stacijas Rēzekne II.

Viens no noteicošajiem faktoriem pilsētas attīstībā ir bijis starptautisku ceļu un dzelzceļu krustpunkts. PēterburgasVaršavas dzelzceļa līnija, kuru uzbūvēja 1860. gadā, bija pirmā dzelzceļa līnija Latvijā, tā gāja caur Rēzekni. Šī un vēlāk, 1904. gadā uzbūvētā Maskavas — Ventspils dzelzceļa līnija, bija vieni no Rēzeknes pilsētas attīstību veicinošākajiem faktoriem, kas būtiski ietekmēja iedzīvotāju skaita pieaugumu pilsētā. Rēzekne atrodas starptautiskas nozīmes autoceļu — E22, E262 krustpunktā un valsts augstākās kategorijas autoceļu A12, A13 un A15. Tā ir arī reģionālas nozīmes autoceļu P36, P54 un P55 krustpunkts. Līdz ar pilsētas apvedceļa izbūvi 20. gadsimta otrajā pusē, liela daļā transporta tika novirzīta pa to, tādējādi atbrīvojot pilsētas centru no tranzītkravām.

Rēzeknē ir 136 ielas.[38] Garākā no tām ir galvenā iela, Atbrīvošanas aleja (5,5 km), kas, izejot cauri visai pilsētai, savieno tās ziemeļu un dienvidrietumu robežu.

Sabiedriskais transports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
SIA „Rēzeknes Satiksme” Ikarus E91 2011. gadā

Pasažieru pārvadājumus Rēzeknes pilsētā veic pašvaldībai piederošais uzņēmums SIA „Rēzeknes satiksme”. No 2012. gada 1. janvāra sabiedriskais transports pa pilsētas ielām kursē 19 maršrutos. Autoparkā ir 27 Ikarus E91 un 2 MAN NL 202 autobusi.[39]

Pilsētā ir autoosta un divas dzelzceļa stacijas — Rēzekne I un Rēzekne II. Pasažieru pārvadājumi notiek tikai no stacijas Rēzekne II. No tās notiek regulāra pasažieru satiksme uz Rīgu un Zilupi, kā arī tā ir starptautiskā vilciena maršruta Maskava—Rīga pieturvieta (starptautiskie vilcieni atcelti kopš 2020. gada). Pasažieru satiksmei tiek izmantota dzelzceļa līnija Krustpils—Rēzekne II un dzelzceļa līnija Rēzekne II—Zilupe.

Rēzekne šodien

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzekne var lepoties ar tādām rūpniecības nozarēm kā mašīnbūve un kokapstrāde. Tā ir nozīmīgs dzelzceļa un autotransporta mezgls, vārti starp Austrumiem un Dienvidiem.

Šodien Rēzekne ir Latgales kultūras un izglītības centrs.

Pašlaik Rēzeknē ir aizsākti vērienīgi projekti.[40] 2013. gada pavasarī ekspluatācijā nodota jaunā Rēzeknes koncertzāle, kas ir pirmā jaunuzvbūvētā akustiskā koncertzāle Latvijā pēc neatkarības atgūšanas.

Rēzeknē dzimusi šķēpmetēja un godalgotā trenere Valentīna Eiduka, šaha lielmeistars Ilmārs Starostīts, Eiropas junioru čempionāta, Eiropas kausa un Eiropas U23 čempionāta zelta medaļu ieguvēja Aiga Grabuste, kura ir piedalījusies arī divās olimpiskajās spēlēs Pekinā un Londonā. Tāpat Rēzeknē dzimis Latvijas izlases futbolists Edgars Gauračs, Latvijas izlases basketbolisti Kaspars Cipruss, Žanis Peiners (šobrīd spēlē Atēnu PAOK) un Artjoms Butjakovs (jauniešu izlase), biatloniste Žanna Juškāne un vieglatlēte Gunta Vaičule.

Rēzeknē dzimis 1980. gada vasaras olimpisko spēļu(Maskavā) emblēmas autors, Vladimirs Arsentjevs

Stadioni, sporta laukumi un zāles[41]

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rēzeknes jaunbūvējamais Olimpiskais centrs ar futbola stadionu un peldbaseinu

Nozīmīgākā sporta infrastruktūra pilsētā ir Rēzeknes Sporta pārvaldes stadions, Olimpiskais centrs Rēzekne, Valsts robežsardzes koledžas sporta mācību centrs, Sporta pārvaldes peldbaseins, Rēzeknes tehnikuma sporta komplekss, Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijas sporta komplekss, Rēzeknes 2. vidusskolas sporta zāle, Rēzeknes 3. vsk., 4. vsk., 5. vsk. un 6. vsk. sporta kompleksi, kā arī Internātvidusskolas un valsts Poļu ģimnāzijas sporta zāle un laukums. Netālu no Olimpiskā centra darbojas boulinga klubs, bet kultūras un atpūtas centrā atrodas skeitparks. Rēzeknes pievārtē, Verēmu pagasta Greivuļos atrodas kartodroms.

Lielākais sporta komplekss pilsētā ir Rēzeknes Sporta pārvaldes stadions — tajā ietilpst vieglatlētikas stadions ar sešiem celiņiem, futbola laukums un tribīnes ar 978 skatītāju sēdvietam, norobežots tenisa korts un minifutbola laukums. Ziemā darbojas hokeja laukums. Pašreiz notiek Daudzfunkcionālā sporta kompleksa būvniecība (skatīt Olimpiskais centrs Rēzekne), kurā ietilps ledus halle, daudzfunkcionāla zāle, futbola laukums ar tribīnēm, atklātais āra peldbaseins, kā arī citas treniņu zāles un viesnīca. Olimpiskā centra būvniecība uzsākta 2013. gadā ar realizāciju trīs kārtās — vispirms futbola stadions ar tribīnēm, tad viesnīca un peldbaseins (25m garš ar 5 celiņiem), bet pēdējā kārtā — daudzfunkcionāla zāle (ar tribīnēm 727 vietām) un hokeja halle (tribīnes ar 586 vietām). Pēc ledus halles pabeigšanas Rēzeknē atradīsies otrā ledus halle Latgales reģionā.

Komandu sporta veidi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No komandu sporta veidiem Rēzeknē ir pārstāvēts basketbols, futbols, florbols, hokejs un volejbols, bet augstākā līmenī spēlē vien futbola klubs Rēzeknes FA/BJSS (Nākotnes līga, jeb otrā augstākā divīzija Latvijā, agrāk 1. līga), kā arī basketbola klubs Ezerzeme/Rēzekne, kas spēlē LBL 2. divīzijā, kā arī volejbola Baltijas līgas un Optibet Latvijas čempionāta klubs VK Ezerzeme/Daugavpils Universitāte (2022/23. g. sezonas Latvijas čempioni). Savukārt florbola klubs Rēzeknes BJSS spēlē pēc spēka otrajā spēcīgākajā florbola līgā valstī. Augstākajās līgās (Latvijas Telpu futbola Virslīgas čempionāts) pašlaik spēlē tikai telpu futbola klubs Rēzekne. Pēdējo reizi Latvijas futbola virslīgā spēlēja toreizējais FK "Dižvanagi" (vēlāk - "Blāzma"). Hokeju Rēzeknē spēlē tikai amatieru komandas, turklāt līdz ledus halles atklāšanai visas sacīkstes norisinājušās uz atklāta ledus laukuma un ir stipri atkarīgas no laika apstākļiem. Pēc ledus halles uzcelšanas, Rēzeknē aktīvi, visas sezonas garumā darbojas BJSS hokeja sekcija, kā arī amatieru hokeja komandas. Rēzeknē infrastruktūra ļauj nodarboties ar basketbolu, volejbolu, rokas bumbu, telpu futbolu, florbolu, tenisu, šahu, vieglatlētiku, peldēšanu, hokeju, daiļslidošanu un mākslas vingrošanu, kā arī citiem sporta veidiem, ko nodrošina galvenokārt pilsētas Sporta pārvalde ar tās saistošo infrastruktūru un Olimpiskais centrs.

Sadraudzības pilsētas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknei ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:[42]

Rēzeknē dzimušas ievērojamas personības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. 1,0 1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 31 jūlijs 2024.
  2. 2,0 2,1 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 19 jūnijs 2024.
  3. 3,0 3,1 «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
  4. Turlajs, J. 2005. Latvijas Vēstures Atlants. Rīga, "Jāņa Sēta". 47. lpp.
  5. No «Latgales sirds» līdz drupu kalniem: Kā padomju aviācija 1944. gadā sabombardēja Rēzekni lsm.lv 2022. gada 18. aprīlī
  6. Kūkojs, A. 1985. Septiņkalne. Rēzeknei — 700. Rīga, Avots. 104 — 108. lpp.
  7. Rudovics, A. Rudovica, T. 1993. Latvijas fiziskā ģeogrāfija. Zvaigzne ABC.
  8. 8,0 8,1 «Iedzīvotāji pilsētās un uz laukiem | Centrālā statistikas pārvalde». www.csb.gov.lv. Skatīts: 2020-09-14.
  9. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 29. martā. Skatīts: 2014. gada 12. janvārī.
  10. Enciklopēdija "Latvijas pilsētas". Rīga 1999.
  11. http://www.rezekne.lv/skaitli-un-fakti/
  12. «Latvijas iedzīvotāju 1949.g. 25. marta deportācija. Rēzeknes apriņķis, Rēzekne». Skatīts: 2020-09-14.
  13. pmlp.gov.lv Arhivēts 2019. gada 20. augustā, Wayback Machine vietnē. Iedzīvotāju skaits pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.07.2019
  14. Iedzīvotāju skaits pēc tautības Rēzeknē 2011., 2015. un 2019. gada sākumā. Centrālā Statistikas Pārvalde. https://data1.csb.gov.lv:443/sq/33227
  15. 15,0 15,1 Oficiālās statistikas portāls. «IRE031. Iedzīvotāju skaits un īpatsvars pēc tautības reģionos, valstspilsētās un novados gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā) 2021 - 2023». Skatīts: 18.11.2023.
  16. Iltnere, A. Placēns, U. 1999. Latvijas pilsētas. Rīga, Preses nams.
  17. LSM. Rēzeknē atzīmē Latgales atbrīvošanas pieminekļa «Vienoti Latvijai» 80. gadadienu
  18. Sirokez. «Rēzeknē uzstādīts piemineklis latgaliešu māksliniekam Antonam Kūkojam». delfi.lv (latviešu), 2012-08-10. Skatīts: 2020-09-13.
  19. http://www.rezekne.lv/rezeknes-zinas/zina/browse/1/_/visas-zinas/-/atklata-rakstnieka-jurija-tinanova-biste/[novecojusi saite]
  20. «Atklāja Latgales kongresa simtgadei veltītu pieminekli». rezekneszinas.lv (latviešu). 2017-05-05. Skatīts: 2020-09-13.
  21. «Rēzeknes pilsētas integrētās attīstības programma 2007. - 2013. gadam». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 27. janvārī. Skatīts: 2012. gada 13. oktobrī.
  22. Roberts Škapars. «Ekonomikas būtība un priekšmets. Teorija.», bez dat.. Skatīts: 07.04.2021..
  23. Juris Bārtulis. «Dzirnas uzņem apgriezienus - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu), 2004-07-16. Skatīts: 2020-09-13.
  24. LNA Rēzeknes zonālais valsts arhīvs, 924.fonds.
  25. LNA RZVA, 26.fonds
  26. «Rēzeknes Piena konservu kombinātam – 60». Latgales plānošanas reģions (latviešu). 2017-11-14. Skatīts: 2020-09-13.
  27. LNA RZVA, 170.fonds.
  28. J. Ivanovs. «RŪPNĪCAS JUBILEJA». www.periodika.lv, 1991-01-31. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-05-15. Skatīts: 2020-09-13.
  29. «RGK. Vēsture». bez dat. Skatīts: 07.04.2021..
  30. «Pirmā Baltijā – nerūsējošā tērauda cauruļu ražotne Rēzeknē». abc.lv (latviešu). 2010-06-15. Skatīts: 2020-09-13.
  31. «Par uzņēmumu.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 11.04.2021. Skatīts: 07.04.2021..
  32. «Par mums. Latvijas finieris.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 23. maijā. Skatīts: 2021. gada 7. aprīlī.
  33. «Rēzeknes Centrālā bibliotēka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 18. novembrī. Skatīts: 2012. gada 5. oktobrī.
  34. «Rēzeknē divas vidusskolas kļūs par pamatskolām, bet vienu plāno slēgt». Latgales plānošanas reģions (latviešu). Skatīts: 2022-08-08.
  35. Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams || Rēzeknes nov., Rēzekne[novecojusi saite]
  36. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 19. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 14. maijā.
  37. Rēzeknes svētā trīsvienības draudze
  38. www.kadastrs.lv
  39. «Rēzeknē kursēs no SIA "Rīgas satiksme" nomātie autobusi». i-rezekne.lv. 15.11.2011. Skatīts: 2011. gada 18. novembrī.
  40. Projekti — Rēzeknes pilsētas portāls
  41. http://www.rezekne.lv/sports/bazes/ Arhivēts 2014. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. Rēzeknes sporta bāzes
  42. Rēzeknes sadraudzības pilsētas un starptautiskā sadarbība

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]