Pireneju ģemze
| Pireneju ģemze Rupicapra pyrenaica (Bonaparte, 1845) | |
|---|---|
 Kantabrijas ģemzes (R. p. parva) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Dzimta | Dobradži (Bovidae) |
| Apakšdzimta | Kazu apakšdzimta (Caprinae) |
| Ģints | Ģemzes (Rupicapra) |
| Suga | Pireneju ģemze (Rupicapra pyrenaica) |
 Pireneju ģemze Vikikrātuvē | |
Pireneju ģemze (Rupicapra pyrenaica) ir dobradžu dzimtas (Bovidae) suga, kurai ir 3 pasugas un kurām savstarpēji ir izolēta izplatība.[1] Pireneju ģemze mājo Eiropas dienvidrietumu un dienviddaļas kalnu masīvos (Pirenejos Francijas, Spānijas robežas reģionā, Andoru ieskaitot, Karntabrijas kalnos Spānijas ziemeļos un Apenīnos Itālijas centrālajā daļā).[2][3]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pireneju ģemze ir vidēji liels dobradzis un ārēji ļoti līdzīga Eiropas ģemzei. Tās ķermeņa garums ir 90—130 cm, augstums skaustā 76—81 cm, astes garums 3—4 cm, svars 24—50 kg.[3] Abiem dzimumiem ir nelieli, slaidi, melni ragi, sasniedzot apmēram 20 cm garumu. Tie aug stāvus gaisā un tikai pašos galos atliecas nelielā lokā uz atpakaļu. Turklāt tie aug salīdzinoši tuvu viens otram blakus.[3] Tēviņu ragi, salīdzinot ar mātītēm, ir biezāki un nedaudz masīvāki.
Matojums vasarā Pireneju ģemzei ir īss un gluds, sarkanbrūnā krāsā. Toties ziemā tai uzaug biezs, garš (10—15 cm[4]) ziemas kažoks tumši brūnā, gandrīz melnā krāsā ar koši baltām pazīmēm uz zoda, pakakles, vaigiem un deguna kaula virspusē,[4] kakla un pleciem.[3] Vasarā baltās pazīmes uz sejas zaudē košumu, bet uz kakla un pleciem gandrīz izzūd. Pēdām apakšā ir nedaudz iedobti, elastīgi spilventiņi, kas ģemzei palīdz pārvietoties pa stāvajām klintīm.[3]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pireneju ģemze uzturas 400—2800 metru augstumā virs jūras līmeņa.[2] Vasarā augstāk kalnos, bet ziemā zemāk. Mātītes kopā ar pēcnācējiem veido ģimeņu barus, kuros ir 15—30 īpatņi. Pieauguši tēviņi visa gada garumā pamatā ir vientuļnieki, baram pievienojoties vasaras beigās un pavada rudeni kopā ar baru, apaugļojot mātītes. Jaunie tēviņi mātes barā dzīvo līdz 2—3 gadu vecumam, tad tos dominantais tēviņš padzen no ģimenes. Reizēm vajāšana beidzas ar jaunuļa nāvi. Līdz 8—9 gadu vecumam tie vienatnē klejo apvidū. Sasniedzot briedumu, tēviņš nostiprina savu teritoriju, kurā uzturas arī mātīšu bars.[3] Pireneju ģemze ir ļoti ātra, atlētiska un vienlaicīgi gracizoca. Tā piemērojusies dzīvei kalnos, veikli pārvietojoties pa stāvajām nogāzēm un klintīm. Pireneju ģemze spēj lēkt 2 metru augstumā un 6 metru tālumā, turklāt klinšainā apvidū attīstīt ātrumu līdz 50 km/h.[3]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vasaras mēnešos Pireneju ģemze galvenokārt barojas ar zāli un lakstaugiem, bet ziemas mēnešos tā barojas arī ar ķērpjiem, sūnām un priežu jaunajiem dzinumiem. Ja ziemā apstākļi kļūst īpaši smagi un barību atrast ir grūti, ģemze spēj badoties līdz 2 nedēļām, sagaidot labvēlīgākus apstākļus.[3]
Reprodukcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimumbriedumu Pireneju ģemzes sasniedz samērā vēlu, mātītes 2,5 gadu vecumā, tēviņi 3,5—4 gadu vecumā.[5] Tomēr spēka gadus un spēju konkurēt uz tiesībām pāroties tēviņi sasniedz tikai 8—9 gadu vecumā. Riesta laiks Pireneju ģemzēm ir rudenī, bet mazuļi dzimst pavasarī. Grūsnības periods ilgst 170 dienas. Pirms dzemdībām mātīte nošķiras no bara un mazulis dzimst vientuļā, labi pasargātā vietā. Parasti piedzimst viens mazulis, bet retos gadījumos var piedzimt dvīnīši vai trīnīši. Uzreiz pēc piedzimšanas mazuļi spēj sekot savai mātei un samērā drīz kļūst tikpat veikli stāvajās nogāzēs kā pieaugušās ģemzes.[3] Pireneju ģemze savvaļā dzīvo līdz 14—22 gadu vecumam.[3][5]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pireneju ģemzei ir 3 pasugas:[6]
- Apenīnu ģemze (R. p. ornata) — sastopama Apenīnos;
- Kantabrijas ģemze (R. p. parva) — sastopama Kantabrijas kalnos;
- Pireneju ģemze, nominālpasuga (R. p. pyrenaica) — sastopama Pirenejos.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ The Genetic Impact of Translocations and Habitat Fragmentation in Chamois (Rupicapra) spp.
- ↑ 2,0 2,1 IUCN: Rupicapra pyrenaica
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 ADW: Rupicapra pyrenaica
- ↑ 4,0 4,1 «Fact sheet: Pyrenean Chamois - Rupicapra pyrenaica». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 23. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 15. aprīlī.
- ↑ 5,0 5,1 «Factsheet: Pyrenean Chamois - Rupicapra pyrenaica». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 23. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 15. aprīlī.
- ↑ «Mitochondrial DNA differentiation in chamois (genus Rupicapra): implications for taxonomy, conservation, and management». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 14. augustā. Skatīts: 2014. gada 14. aprīlī.