Peripters (sengrieķu: περίπτερος — kolonnu ieskauts; no περί — apkārt un πτερόν — spārns, sānu kolonāde) ir arhaikas un klasikas perioda sengrieķutempļu pamattips. Tā ir plāna taisnstūrveida celtne, no četrām pusēm apjozta ar kolonādi. Attālums no kolonādes līdz naosa sienām ir viens interkolumnijs.[1] Apkārt no visām pusēm visbiežāk tika pielietots doriskais orderis, kolonnas stāvēja vienā rindā.
Iekšpusē peripters sastāvēja no pronaosa un naosa (latīņu: cella). Naosa aizmugurē parasti tika izveidots opistodoms. Kā tempļu lielākajā daļā ieeja tradicionāli atradās austrumu pusē. Peripters noformējās 7. gadsimta pr.Kr. sākumā un kļuva par izplatītāko arhaiskā perioda tempļu tipu.
Pats pazīstamākais līdz mūsdienām nonākušais peripters ir Atēnu akropolesPartenons (447.—438. gads pr.Kr.). Periptera ārējās formas savos darbos izmantoja 17.-19. gadsimta klasicisma, neoklasicisma un ampīra arhitekti.
