Ne rokām darinātais
“Ne rokām darinātais” ir ikona, kas tiek uzskatīta par ikonogrāfijas pirmsākumu. Baznīcas tradīcija vēsta, ka pašu pirmo ikonu “Ne rokām darinātais” "uzgleznoja" pats Kristus savas zemes dzīves laikā, atstājot savas sejas nospiedumu uz audekla. Rietumu un Austrumu Baznīcu tradīcijā pastāv atšķirīgas versijas.
“Ne rokām darinātais” tēls Austrumu kristietībā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pareizticīgās Baznīcas mantojums vēsta stāstu par Edesas ķēniņu Abgaru, kurš, sirgdams ar spitālību, sūtīja savu rakstvedi Ananiju pēc Kristus, cerot uz dziedināšanu.
"Ananija bija mākslinieks, un Abgars uzdeva viņam uzgleznot Glābēja tēlu, ja gadījumā Viņš nevarēs atnākt, un atnest to viņam. Ananija atrada Kristu, liela ļaužu pūļa ielenktu; viņš pakāpās uz akmens, no kura varēja labāk redzēt, un mēģināja uzgleznot Glābēju. Redzot, ka Ananija grib uzgleznot Viņa portretu, Kristus pavēlēja atnest ūdeni, nomazgājās, noslaucīja savu vaigu audeklā un uz šī audekla palika Viņa attēls. Kristus deva šo audeklu Ananijam, pavēlot to aiznest ar atbildes vēsti tam, kurš viņu sūtījis. Šajā vēstī Kristus atsakās iet uz Edesu pats, sakot, ka Viņam jāpiepilda tas, kā dēļ Viņš ir sūtīts. Pēc sava darba piepildījuma Viņš apsolīja nosūtīt pie Abgara vienu no saviem mācekļiem. Saņēmis portretu, Abgars kļuva vesels no savas slimības, taču viņa seja joprojām bija sakropļota. Pēc Svētā gara izliešanās svētais apustulis Tadejs, viens no septiņdesmit, devās uz Edesu, pabeidza Abgara izdziedināšanu un pievērsa viņu kristietībai. Abgars piestiprināja Kristus tēlu pie dēļa un novietoja to nišā virs pilsētas vārtiem, noņemot tur iepriekš novietoto elku..."[1]
944. gadā svētlieta tika svinīgi pārnesta no Edesas uz Konstantinopoli, kur tā glabājās līdz XII gs. Kad krustneši 1204. gadā nopostīja Konstantinopoli, ikona pazuda. Saistībā ar šo stāstu, Austrumu kristīgajā mākslā Kristus seja “Ne rokām darinātajā” ikonā reizēm tiek attēlota arī uz auduma, dvieļa (ikonas nosaukums krievu val. "Спас на убрусе") vai uz akmens plāksnes, flīzes (ikonas nosaukums krievu val."Спас на чрепии").
Par vienu no pirmajām “Ne rokām darinātā” ikonām tiek uzskatīta freska Komodilas katakombās (VI gs.) Romā. Krievu mākslā klasisks piemērs ir Novgorodas XII gs. Ikona.
“Ne rokām darinātais” tēls Rietumu kristietībā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Katoļu tradīcija vēsta par svēto Veroniku:
“Svētā Veronika atradās Jeruzalemē, kad krusta nāvei tika sodīts Jēzus Kristus. Viņa bija tā sieviete, kas slimoja ar asiņošanu, un kļuva vesela, pieskaroties Kristus drēbju vīlei (Mat.9:20-22).Jūdu pūlī iejaukusies, Veronika sekoja Kristum , kad Viņš nesa krustu uz Golgātu. Redzēdama Kristu pakritušu no krusta smaguma, Veronika pieskrēja klāt un padzirdīja Kungu ar ūdeni. To darot, viņa ar audumu noslaucīja Kristus asiņaino seju, vēlāk atklājusi, ka uz auduma ir palicis Jēzus Kristus sejas nospiedums.”[2]
Svētās Veronikas sviedrauts ar laiku nonāca Romā ar nosaukumu “Ne rokām darinātais attēls”. No Austrumu Baznīcas “Ne rokām darinātā” attēla tas atšķiras ar to, ka uz Pestītāja pieres ir attēlots arī ērkšķu vainags.
XVII gadsimtā šis ikonogrāfijas veids izplatījās arī Krievijas pareizticīgajā ikonogrāfijā.
Attēlošanas veidi abās tradīcijās arī ir atšķirīgi. Pareizticībā Kristus seja ir mierīga, acis atvērtas,skatiens vērsts uz priekšu. Katoļu svētbildēs Pestītāja sejā ir ciešanu izteiksme, acis reizēm ir aizvērtas un galva noliekta uz sāniem. Zem ērkšķu vainaga redzamas asinis.
Gan Rietumu, gan Austrumu Baznīcas tradīcija piemin arī līdz mūsdienām saglabājušos, plašās diskusijās iesaistīto, leģendām apvīto Turīnas līķautu - audumu, kurā brīnumainā veidā palicis Jēzus Kristus mirušā ķermeņa atveids.