Mācīšanās traucējumi

Mācīšanās traucējumi ir pasliktināta rakstpratība un/vai spēja veikt matemātiskus aprēķinus, mazāk izplatīti neverbālo iemaņu traucējumi, kas saistīti ar motoriku. Mācīšanās traucējumu pamatā ir atšķirīga informācijas uztvere un apstrāde smadzenēs. Daudzu šo bērnu inteliģence svārstās robežās no vidējas līdz pat izcilai un parasti viņi ir ļoti spējīgi kādā konkrētā jomā. Mācīšanās traucējumi tiek definēti dažādi, tomēr par visprecīzāko formulējumu tiek uzskatīts šis: “Mācīšanās traucējumi ir neirobioloģiskas izcelsmes problēma, kuras gadījumā cilvēka smadzenes darbojas vai arī to struktūra ir atšķirīga. Tas ietekmē vienu vai vairākus pamata procesus, kas iesaistīti runātās vai rakstītās valodas sapratnē vai lietošanā. Šī problēma var izpausties klausīšanās, domāšanas, runāšanas, rakstīšanas, pareizrakstības vai aritmētikas traucējumos. Eksperti uzskata, ka bērniem ar mācīšanās traucējumiem ir problēmas ar to, kādā veidā smadzenes apstrādā informāciju, kas savukārt rada grūtības mācību procesā”.

Vēsture

1877. gadā vācu neirologs Adolfs Kussamauls (Adolf Kussamaul) nespēju saprast tekstu raksturoja kā "vārdu aklumu"

Līdz 19. gadsimtam mācīšanās problēmas tika noliegtas vispār. Izpratne par šiem mācīšanās traucējumiem veidojusies tikai 20. gadsimta beigās. Tomēr jau 1877. gadā vācu neirologs Adolfs Kussamauls (Adolf Kussamaul) nespēju saprast tekstu raksturoja kā "vārdu aklumu". Desmit gadus vēlāk vācu ārsts Rūdolfs Berlins (Rudolf Berlin) lasīšanas problēmas nodēvēja par disleksiju, kas raksturoja ļoti lielas grūtības interpretēt rakstiskus un drukātus simbolus. Sākot ar 1895. gadu, speciālisti arvien vairāk pievērsās un sāka ievietot medicīnas žurnālos rakstus par personām, kurām ir "vārdu aklums". Speciālisti norādīja, ka neraugoties uz grūtībām rakstīšanā un lasīšanā, šo personu intelekts un spējas citās jomās bija līdzvērtīgas personām, kurām traucējumu nebija.

1905. gadā oftamologs W.E.Bruners (W.E.Bruner) publicēja pirmo ASV ziņojumu par bērnu lasīšans grūtībām, bet 1963. gadā konferencē Čikāgā pirmo reiz tika lietots termins "mācīšanās spēja". 1969. gadā ASV Kongress izdeva "Bērnu ar īpašām mācīšanās grūtībām" likumu, kas tika iekļauts likumā par invalīdu izglītību. Šis bija pirmais federālais likums, kas atbalstīja pakalpojumu sniegšanu skolēniem ar mācīšanās traucējumiem.

1975. gadā spēkā stājās likums "Izglītība visiem bērniem ar invaliditāti", kas noteica, ka visi bērni var brīvi iegūt izglītību. Vēlāk (1990. gadā) šis likums tika pārdēvēts par IDEA. 1985. gadā dziedātāja/aktrise Šēra Sarkisiana (Cherilyn Sarkisian) paziņoja, ka viņai ir “matemātikas disleksija”, ko vēlāk pārdēvē par diskalkuliju, savukārt, aktieris Henrijs Vinklers (Henry Winkler) 2003. gadā uzrakstīja grāmatu, kurā galvenajam personāžam ir disleksija. Grāmatas autors, kuram pašam ir disleksija, šādi vēlējās bērniem ar mācīšanās un uzmanības grūtībām izveidot personāžu, ar kuru bērni varētu sevi identificēt. 

Mācīšanās traucējumu starpnozaru komisija 1987. gadā aicināja izveidot izpētes centrus, kuru mērķis būtu pētīt personu mācības un uzmanību. Dr. Guinevere Edena (Guinevere Eden) kopā ar Garīgās veselības Nacionālā Institūta pētnieku komandu 1996. gadā izmantoja funkcionālu magnētiskās rezonanses attēlu, kas ļāva novērot aktivitāti dzīvās smadzenēs. Tas ļāva identificēt smadzeņu reģionus, kas personām ar disleksiju darbojas atšķirīgi. Šajā laikā skolotājiem un vecākiem pirmo reizi tika piedāvāti resursi internetā, lai palīdzētu bērniem ar mācīšanās traucējumiem. 2004. gadā skolām tika piešķirtas lielākas pilnvaras lēmumos, kas saistījās ar speciālo izglītību. Pēc gada (2005. gadā) Dr. Džefrijs Gruens (Jeffrey Gruen) un Jēlas pētnieku komanda identificēja gēna modeļus un variācijas, kas bija cieši saistītas ar disleksiju. Savukārt, 2007. gadā pētnieki Londonā izmantoja smadzeņu attēlus, lai identificētu smadzeņu daļas, kuras pilnvērtīgi nedarbojas personām ar diskalkuliju.

Veidi

Mācīšanās traucējumi var izpausties akadēmiskās un sociālās situācijās — adekvātas izpratnes, mutvārdu valodas vai komunikācijas simbolu izmantošanā. Tādējādi parādās atšķirība starp bērna intelektuālajām spējām un akadēmiskajiem sasniegumiem. Nav konkrētas pazīmes, kas noteiktu, ka bērnam ir mācīšanās traucējumi. Tos parasti pamana galvenajās mācību jomās – lasīšanā, rakstīšanā un matemātikā, tomēr mācīšanās traucējumu izpausmes skar arī citas jomas, kā, piemēram, kognitīvos procesus, sociālo un emocionālo jomu.

Mācīšanās traucējumi iedalās vairākos veidos. Viens no tiem ir disleksija. Tas ir traucējumu veids, kas bērniem traucē iemācīties lasīt un rakstīt, arī klausīties, runāt un rada problēmas ar pareizrakstību. Savukārt, bērniem, kuriem ir disgrāfija, nepadodas tieši rakstīšana. Vēl viens mācīšanās traucējumu veids ir saistīts ar matemātisku darbību veikšanu, un tas saucas diskalkulija. Ne visiem bērniem, kuri nelasa vai kuriem ir grūtības matemātikā, vai kādas problēmas, ir mācīšanās traucējumi.

Pazīmes

Nereti bērni, kuriem ir mācīšanās traucējumi, tiek noniecināti un dēvēti par slinkiem vai neapķērīgiem, jo nediagnosticēto mācīšanās traucējumu dēļ, skolā nemācās tik labi, kā varētu gaidīt. Nereti mācīšanās traucējumi ir diezgan nemanāmi.

Mācīšanās traucējumu pazīmes ir līdzīgas un sasaistās ar dažādiem cita veida traucējumiem, kam ir citādāki cēloņi. Tie ir klasificējami atsevišķi no konkrētām slimībām vai cita veida traucējumiem (autisms, garīgās attīstības traucējumi), jo tie ne vienmēr ir šo slimību un citu traucējumu cēlonis un ne visos gadījumos mācīšanās traucējumi ir obligāts faktors, kuram jābūt, ja bērnam ir problēmas ar uztveri, fizisko un verbālo komunikāciju.

Mācīšanās traucējumu jomā ir vairākas dažādas profesionālu organizāciju veidotas definīcijas, kuras kopumā ietver četras galvenās pamatpazīmes:

• Viena vai vairāku psihisko pamatprocesu traucējumi, kas saistīti ar centrālās nervu sistēmas disfunkciju,
• Grūtības mācīšanās norisēs – runāšanā, dzirdētā uztverē, rakstīšanās, lasīšanā un/vai matemātikā,
• Viņa problēmai nav cita primāra cēloņa, piemēram, garīgas atpalicības, emocionālu traucējumu vai kultūrvides kavēkļu,
• Krasa neatbilstība starp šķietamo izziņas potenciālu un faktisko mācību sasniegumu līmeni.

Noteikšanu, kādai personu ar īpašām vajadzībām grupai pieder personas ar mācīšanās traucējumiem, sarežģītāku padara tas, ka līdz šīm nav izveidota viena kopīga definīcija tam, kas ir mācīšanās traucējumi un kādi sindromi, slimības klasificējamas šo traucējumu ietvaros. Ņemot vērā, ka tie ir definēti, kā trūkums, kas traucē apgūt mācību pamatiemaņas, formāli šos traucējumus var novērot brīdī, kad bērnam rodas problēmas skolā. Jo ilgāk šie traucējumi netiek atpazīti un diagnosticēti, jo lielāks risks, ka bērna problēmas kļūs arvien sarežģītākas.

Var novērot vairākas mācīšanās traucējumu brīdinājuma pazīmes, no kurām dažas pamanāmas jau pirmsskolas vecumā:

• attīstības aizture — var tikt novērota jau agrīnā bērnībā, kad bērns sāk staigāt, runāt vai veikt kādas citas darbības vēlāk nekā citi līdzīga vecuma bērni. Aizture parasti rodas tikai dažās sfērās, bet citās, attīstība ir normāla vai pat paātrināta;
• nevienmērīgas sekmes;
• izteikti novērojams saistībā ar atmiņu. Bērni, kuriem ir mācīšanās traucējumi, bieži vien dažus informācijas paveidus atceras labāk, nekā citus.

Ja pamatskolā mācīšanās traucējumi nebija tik izteikti, tad vēlāk tie arvien vairāk rada bērnam problēmas. Kā priekšvēstnesis gaidāmajām problēmām var būt bērna vispārējas sūdzības par skolu vai atteikšanās runāt par to vispār, kā arī izteikumi, ka uzdevumi ir pārāk grūti vai skolā ir garlaicīgi.

Diagnosticēšana

Mācīšanās traucējumu noteikšana un definēšana ir ļoti sarežģīta. Iespējams, ka kādam no ģimenes locekļiem ir bijušas mācīšanās problēmas, tomēr atšķirībā no saviem priekšgājējiem, šodien bērniem ar mācīšanās traucējumiem ir daudz vairāk priekšrocību, jo speciālisti ir informētāki par mācīšanās traucējumu radītajām sekām.

Konstatēt iespējamos mācīšanās traucējumus nebūt nav viegli. Nepieciešams ilgāks laiks, lai pavērotu bērnu un salīdzinātu mācību sekmes dažādos periodos un priekšmetos. Mācīšanās traucējumu diagnostikā var izmantot rokasgrāmatas, klasifikācijas sistēmas un dažādus testus. Lasīšanas traucējumu diagnostikā būtiski izmantot arī lasīšanas un rakstīšanas kļūdu analīzi, kas vēlāk ļautu izstrādāt kvalitatīvu mācību stratēģiju atbilstoši bērna vajadzībām. Vēl viens veids traucējumu noteikšanai ir diagnostiski terapeitiskā darba modelis, kurā viss darba process ir sadalīts posmos — pirmais posms ir izpēte, kuram seko secinājumi un diagnoze par traucējumu esamību un veidu. Tam seko bērna uzvedības un stāvokļa analīze, pēc kuras tiek plānotas koriģējoši attīstošās darbības un visbeidzot tiek veikta koriģējošā darbība un bērna attīstības novērtējums. Nepieciešams logopēda, psihologa vai pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums. Pamatojoties uz šo atzinumu, skolas vadībai jāiesniedz pieprasījums nodrošināt konkrētajam bērnam speciālās izglītības programmu vai atbalsta pasākumus.

Lai arī dažādās valstīs traucējumu diagnostikas modeļi un paņēmieni atšķiras, tomēr principi to konstatēšanai ir ļoti līdzīgi. Tos izmanto gan skolotāji un atbalsta personāls, gan speciālie pedagogi un vecāki. Šis process ir laikietilpīgs un prasa pacietību, jo nepieciešams veikt bērna ar mācīšanās traucējumiem novērošanu un mācību sekmju salīdzinājumu ilgākā laika periodā. Jāpievērš uzmanība arī bērna sociālajai uzvedībai un attieksmei pret mācībām, konkrētiem mācību priekšmetiem. Šīs var būt vienas no galvenajām pazīmēm, kas ļautu diagnosticēt iespējamo saskarsmi ar mācīšanās traucējumiem.

Specifiskās vajadzības izglītības sistēmā

Mācīšanās traucējumus var mazināt, ja ar bērnu tiek veiktas korekcijas darbības. Atbilstoši traucējumu veidam un pakāpei, skolai ir jāizstrādā bērnam atbilstoša mācību programma. Agrāk skolotājus mudināja pievērst uzmanību bērna disfunkcijas jomām, tomēr pēdējā laikā ieteikts attīstīt un izcelt tieši “stiprās puses”. Bērnu var mudināt vingrināties un pilnveidot mācīšanās traucējumu skartās jomas, tomēr ir iespējams iemācīt, kā ar “stiprajām pusēm” kompensēt “vājās”. Jau sākumskolā ir nepieciešams veikt koriģējoši attīstošās darbības, kuras sevī ietver dažādu speciālistu, piemēram, psihologa, psihiatra, logopēda, iesaisti. Mācīšanās traucējumu mazināšanai var pielietot integratīvo mācību terapiju, kura neietver skolas programmas apguvi un notiek ārpus mācību procesa.