Kilikijas province

Kilikijas provinces izvietojums Romas impērijā 117. gadā

Kilikija bija Senās Romas province, kas atradās mūsdienu Turcijas dienvidu piekrastē Vidusjūras ziemeļaustrumos. Romas Republikai Kilikiju pievienoja 64. gadā pr.Kr. pēc Pompeja uzvaras pār kilikiešu pirātiem un Trešā Mitridata kara. Ap 117. gadu rietumos tā robežojās ar Līkiju un Pamfīliju, ziemeļrietumos ar Galatiju, ziemeļos ar Kapadokiju, austrumos ar Sīriju. Dienvidos to apskaloja Vidusjūra, un pretī atradās Kipras romiešu province. Diokletiāna laikā 297. gadā provinci sadalīja un tā palika Romas kontrolē vairākus gadsimtus līdz to ieņēma musulmaņu iekarotāji.

Pirmie kontakti un provinces dibināšana

Šis rajons bija pirātu patvēruma vieta, kas iedzīvojās uz vergu tirdzniecības rēķina ar romiešiem. Kad kilikiešu pirāti sāka uzbrukt romiešu kuģiem un pilsētām, Romas senāts izlēma sūtīt uz turieni dažādus komandierus cīņai ar šiem draudiem. Tieši šo intervenču gaitā arī izveidojās Kilikijas province.

Pediadas Kilikijas daļas kļuva par romiešu teritoriju 103. gadā pr.Kr. Marka Antonija kampaņas laikā pret pirātiem. Kaut arī visa Kilikijas teritorija bija viņa "province" (jeb, precīzāk, viņa impērijas apgabals) viņa propretorija valdīšanas laikā, tikai neliela šī reģiona daļa kļuva par Romas provinci.

96. gadā pr.Kr. Lūcijs Kornēlijs Sulla bija nozīmēts par Kilikijas propretora vietvaldi, un pa šo laiku viņš apturēja Mitridata II iebrukumu Partā. 80. gadā pr.Kr. Kilikijas vietvaldis bija Gnejs Kornēlijs Dolabella, kuru vēlāk notiesāja par nelikumīgu provinces izlaupīšanu. 78. gadā pr.Kr. viņu nomainīja Publijs Servilijs Vatijs Izauriks. Viņam uzdeva likvidēt pirātus, un šajā amatā viņš palika līdz 74. gadam pr.Kr. No 77. līdz 76. gadam pr.Kr. viņš guva uzvaru vairākās jūras kaujās ar pirātiem Kilikijas piekrastē, kā arī iekaroja Līkijas un Pamfilijas piekrasti. Pēc tam, kad pirāti patvērās savos cietokšņos, Vatijs Izauriks sāka uzbrukt viņu piekrastes cietokšņiem. Viņš ieņēma Olimpas pilsētu, bet pēc tam Faselisu un Korikusu, kā arī virkni mazāku pirātu cietokšņu.

75. gadā pr.Kr. Vatijs Izauriks pirmo reizi ar romiešu armiju devās pāri Tauru kalniem un viņam izdevās ziemeļu nogāzēs sakaut izaurus. Viņš aplenca viņu galveno pilsētu Izauru un spēja to ieņemt, izmainot upes tecējumu, atņemot pilsētas aizstāvjiem vienīgo dzeramā ūdens avotu, un drīz pēc tam viņi padevās. 74. gadā pr.Kr. Vatijs Izauriks reformēja savu iekaroto teritoriju un iekļāva to Kilikijas provinces sastāvā. Neskatoties uz to, liela Pediadas Kilikijas daļa vēl piederēja Tigranam Lielajam un Armēnijai, bet Trahejas Kilikija joprojām atradās pirātu varā.

Kilikijas prokonsula amatā Vatiju Izauriku nomainīja Lūcijs Licīnijs Lukulls, kurš izmantoja Izaurika veterānus un floti karā pret Pontas Mitridatu IV (Trešais Mitridata karš). Tā kā Tigrans bija Mitridata sabiedrotais, Lukulls beigās uzbruka viņa valdījumiem Pediadas Kilikijā un pievienoja tos Kilikijas romiešu provincei.

Tikai pēc tam, kad 67. gadā pr.Kr. Pompejs saņēma norīkojumu cīnīties pret pirātiem, un izšķirošajā Korakesjones kaujā (pie mūsdienu Alanjas) tos uzvarēja, pirātus galīgi padzina vai pakļāva, bet Trahejas Kilikija nonāca Romas kontrolē. Kad Pompejs sāka komandēt romiešu spēkus Trešajā Mitridata karā, viņš piespieda valdnieku Tigranu padoties un atņēma tam Pediasas Kilikijas daļas, kuras viņam vēl piederēja. 64. gadā pr.Kr. savos vispārējo Austrumu apdzīvošanas plānu ietvaros Pompejs izveidoja jaunu provinci, pievienojot pie sākotnējās Kilikijas provinces visus savus nesenos iekarojumus, un pasludināja Tarsu par jaunās provinces galvaspilsētu.

Pompeja reorganizēto Kilikiju veidoja sešas daļas: Kampestras Kilikija, Asperas Kilikija, Pamfīlija, Pizīdija, Izaurija un Likaonija ar lielu Frīģijas daļu, ieskaitot Laodiķejas, Apamejas un Sinnadas Conventus iuridicus. Kampestras Kilikijas austrumos Pompejs atstāja vietējās dinastijas valdniekam Tarkondimotam I kontroli pār Anazarbu un Amanusa kalnu. Tarkondimotīdu dinastija turpināja valdīt pār šo reģionu kā uzticams Romas sabiedrotais līdz Tibērija valdīšanas laikam.

58. gadā pr.Kr. provincei pievienoja Kipru, kuru romieši atņēma Ēģiptes valdniekam. Šāda bija Kilikijas romiešu province, kad Cicerons bija Kilikijas prokonsuls 51—50. gados pr.Kr. Līdz tam romieši sadalīja to astoņos konventos (jeb Forās): Tarsas Konvents, kur dzīvoja pārvalnieks, Ikonijas Fora Likaonijā, Izaurikas Fora, iespējams, Filorneliumā, Pamfilijas Fora, kuras atrašanās nav zināma, Kibiras Fora Laodiķejā, Apamejas Fora, Sinnadas Fora un Kipra.

Provinces izmaiņas

47. gadā pr.Kr. Jūlijs Cēzars provinci reorganizēja. Kibiras Foru (jeb Konventu) pievienoja Āzijas provincei kopā ar lielu Pizīdijas un Pamfilijas daļu, kā arī, iespējams, Apamejas un Sinnadas Konventiem. Tālākas izmaiņas 36. gadā pr.Kr. veica Marks Antonijs, kad viņš nodeva Kipru un Asperas Kilikiju Kleopatrai VII, bet Frīģijas austrumu daļu ar Likaoniju, Izauriju un Pizīdiju Galatijas valdniekam Amintam.

27. gadā pr.Kr. imperators Augusts Oktaviāns veica korekcijas, vēl vairāk samazinot Kilikijas provinci. Kipra kļuva par atsevišķu provinci, bet Pamfīlija, Izaurija un Pizīdija pēc Amintas nāves 25. gadā pr.Kr. arī apvienoja atsevišķā provincē (Galatijas province), kurai pievienoja arī Likaonija. Rezultātā Kilikiju samazināja līdz sākotnējām Kampestras un Asperas daļām un pārdēvēja par Sīrijas-Kilikijas Feniķiju. Augusta laikā Kilikija bija imperatora province, kuru pārvaldīja konsula Legatus Augusti pro praetore.

Saskaņā ar vēlās republikas un agrīnās impērijas provinču pārvaldes metodēm Kilikijas rietumu kalnu apgabali, kurus vietvalžiem bija grūti kontrolēt, atstāja vietējiem ķēniņiem. Kopumā bija trīs tādas neatkarīgas vietējās dinastijas. Tā priesteri-dinasti pārvaldīja Olbas pilsētu, kas atradās kalnos starp Soli un Kindu. Otra bija Asperas Kilikija, kuru Marks Antonijs sākotnēji uzdāvināja Kleopatrai. Augusts šo teritoriju 25. gadā pr.Kr. nodeva pārvaldīt Kapadoķijas ķēniņam Arhelajam. Tarkondimota dēls Kilikijas austrumos zaudēja savu troni 30. gadā pr.Kr., jo nešaubīgi atbalstīja Marku Antoniju no sava tēva puses, taču 20. gadā pr.Kr. troni viņam atdeva. Tas turpinājās vēl 37 gadus, kad Tibērijs galīgi likvidēja šo valdījumu un pārveidoja to pilnvērtīgā provincē.

Principāta laiks

72. gadā, Vespasiāna valdīšanas laikā, visus trīs dinastiskos valdījumus, kurus ieviesa Augusts, likvidēja un to teritorijas iekļāva Kilikijas imperatora provincē. Karakallas valdīšanas laikā prokonsula pārvaldnieku pārsauca par konsulu, un viņa valdījumā bija 47 zināmas pilsētas.

Vēlās impērijas periods

Kaut kad Diokletiāna un Tetrarhijas valdīšanas laikā (iespējams, ap 297. gadu) Kilikiju sadalīja trijās daļās: Primārā Kilikija ar konsulātu un galvaspilsētu Tarsu, Sekundārā Kilikija ar prezidu un galvaspilsētu Anazarbu un Izaurija (sākotnēji Asperas Kilikija) ar prezidu un galvaspilsētu Seleukiju. Šīs trīs Kilikijas provinces, kā arī Sīrijas, Mezopotāmijas, Ēģiptes un Lībijas provinces veidoja Austrumu diacēzi (4. gadsimta beigās Āfrikas daļu nodalīja Ēgiptes diacēzē). Tā bija Austrumu pretoriāņu prefektūras daļa, Austrumromas impērijas bagātā daļa.

Būtībā Kilikija palika Austrumromas impērijas (Bizantijas) kontrolē līdz 8. gadsimta sākumam, kad to iekaroja Umajādu kalifāts un tā kļuva par islāmisko pierobežas zonu (tuguru) romiešu pamatiedzīvotājiem. Taču jau no 7. gadsimta vidus šis reģions bija gandrīz pilnībā pamests un veidoja neitrālo zonu starp romiešiem un kalifātu. Kilikijas senās provinces rietumu apgabali palika romiešu varā un kļuva par Kibirreotas fēmas daļu. Status quo palika nemainīgs vairāk kā 260 gadus, līdz beidzot 950-960. gados romieši to atkaroja Nikifora Fokas un Cimishas Johanna vadībā.

Kilikijas pilsētas

• 
  Romiešu ceļš Tarsā
• 
  Izaurijas (Diocēzarejas) nimfejs
• 
  Zeva tempļa drupas Seleukijā
• 
  Anemorijas termas
• 
  Eleusas Sebastas agora
• 
  Anazarbas triumfa arka
• 
  Kastabalas romiešu teātris
• 
  Adanas romiešu tilts
• 
  Solu kolonāde