Francijas revolucionārie kari

Francijas revolucionārie kari (franču: Guerres de la Révolution française) bija virkne Eiropā notiekošu bruņotu konfliktu, kuros iesaistījās Francijas Pirmā Republika un kuri norisinājās no 1792. gada, kad Francijas revolucionārā valdība pieteica karu Austrijas erchercogistei, līdz 1802. gadam, kad noslēgts Amjēnas miers.

Kara sākums

1789. gada Franču revolūcija spēcīgi ietekmēja arī kaimiņvalstis, mudinot tās veikt izlēmīgus pasākumus pret draudošajām briesmām. Svētās Romas impērijas imperators Leopolds II un Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II personīgā tikšanās reizē Pilnicā vienojās apturēt revolucionāro ideju izplatīšanos. Uz to mudināja arī franču emigranti, kas Koblencā bija izveidojuši karaspēka korpusu prinča Kondē vadībā (franču: Armée de Condé).

Tika uzsākti militārie sagatavošanās darbi, taču monarhi ilgi vilcinājās uzsākt naidīgu rīcību. Iniciatīva nāca no Francijas, kas 1792. gada 20. aprīlī pieteica karu Austrijai par tās naidīgo rīcību pret Franciju. Austrija un Prūsija noslēdza aizsardzības un uzbrukuma aliansi, kurai pakāpeniski pievienojās gandrīz visas pārējās vācu valstis, kā arī Spānija un Sardīnijas un Neapoles karaļi.

Pirmās koalīcijas karš

Pirmās koalīcijas karš (1792—1797) bija konflikts starp revolucionāro Franciju un Eiropas lielvaru koalīciju, kuras mērķis bija vērsties pret revolucionāro ideju izplatīšanos. Koalīcijas sastāvā bija Austrija, Prūsija, Spānija, Lielbritānija un Nīderlandes Republika. Neraugoties uz koalīcijas sākotnējiem panākumiem, iekšējās nesaskaņas un Francijas militārās uzvaras noveda pie tās galīgās izjukšanas, no kuras Francija izcīnīja uzvaru un paplašināja savu teritoriju.

Otrās koalīcijas karš

Pamatraksts: Otrās koalīcijas karš

Otrās koalīcijas karš (1798—1802) bija konflikts starp Eiropas lielvaru koalīciju un Franciju Napoleona Bonaparta vadībā. Franču pusē karoja tās vasaļvalstis Batāvijas Republika, Helvētijas Republika un Cisalpīnā Republika. Pretfranču koalīcijas mērķis bija apturēt Francijas paplašināšanos, tomēr galu galā koalīcija sabruka, un 1802. gadā tika panākts miers, kas sagatavoja augsni turpmākajiem kariem.

Prūsijas Karaliste saglabāja neitralitāti. 1799. gada septembrī sakāves kaujā pie Cīrihes Krievijas Impērija izstājās no koalīcijas. Pēc sakāves 1801. gadā arī Svētās Romas impērijas ķeizars parakstīja miera līgumu ar Franciju. 1802. gadā arī Apvienotā Karaliste parakstīja Amjēnas miera līgumu.

1804. gadā izveidoja Francijas impēriju, par kuras ķeizaru 1804. gada 2. decembrī kronēja Napoleonu.