Dānijas vēsture

Dānija vikingu laikos.

Dānijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Dānijas teritorijā.

Agrie viduslaiki

Virkne vēsturnieku uzskata, ka ģermāņu tauta — dāņi, Jitlandes pussalā un tuvākajās salās ieradušies no Skandināvijas pussalas dienvidu daļas 5.—6. gadsimtā, izspiežot no šejienes citus ģermāņus, tās pamatiedzīvotājus — kimrus, jitus, angļus, sakšus u.c., kuri bijuši spiesti meklēt patvērumu Britu salās. Vēsturiskas pazīmes liecina, ka Dānijā pietiekami autoritatīva centrālā vara sākusi veidoties ne vēlāk kā 8. gadsimtā, tātad vēl pirms vikingu laikiem.

Dānijas paplašināšanās

Dānijas lielvalsts Valdemāra II valdīšanas laikā. Nav iezīmētas Livonijas bīskapija, kas bija pakļauta Valdemāram II 1220.—1222. gadā.

Ziemeļvalstu karte 13.—15. gadsimtā (no Cosmographia Ptolemaei, Nicolai Donis, 1482). Dānijas karaļvalsts sastāvā parādītas vairākas daļas: Dacia, Feonia, Lalant, Selandia, Bernholn, Scania et Dacia, Hallaudia.

Kalmāras ūnijas teritorija ap 1500. gadu.

10. gadsimtā, līdz ar kristietības ieviešanu, Dānijā tika pabeigta politiskā konsolidācija. Dāņu karalis Sveins I 1013.—1014. gadā iekaroja gandrīz visu Angliju. Arī viņa dēls Knuts, jeb Kanuts II pārvaldīja Angliju (1016—1035), Dāniju (1018—1035) un Norvēģiju (1028—1035). Dāņu vikingu laiki Anglijā izbeidzās 1066. gadā, kad Viljams I Iekarotājs Heistingsas kaujā sakāva anglosakšus un nodibināja Anglijā spēcīgu, centralizētu valsti.

12. gadsimtā dāņi arvien vairāk sāka pievērst uzmanību austrumu virzienā, kur spēcīgas valstis vēl nebija paspējušas izveidoties. Dāņu paplašināšanās uz austrumiem sākās 12. gadsimta beigās un turpinājās 13. gadsimtā. 1168. gadā Valdemārs I Lielais iekaroja Rīgenes salu. Valdemāra II valdīšanas laikā dāņu rokās nonāca liela daļa Igaunijas un Livonijas, taču 1227. gadā pēc zaudējuma vācu firstiem kaujā pie Bornhēvedas, Valdemārs II bija spiests atteikties no iekarojumiem, paturot vienīgi Rīgenes salu un Ziemeļigauniju. Viduslaikos uzplauka Dānijas saimnieciskā dzīve — attīstījās zvejniecība un lauksaimniecība, galvenokārt, lopkopība. Pateicoties progresam abās šajās nozarēs, aktivizējās amatniecība un tirdzniecība, sāka veidoties dažādas ģildes. Tai pat laikā veiksmīgā saimnieciskā attīstība Dānijā vienlaicīgi bija arī faktors, kas radīja sarežģījumus iekšējā politiskā dzīvē. Dānijas aristokrātija, kuri bija arī lieli zemes īpašnieki, bija nostiprinājuši savu ekonomisko neatkarību un nebija ieinteresēti pieļaut pārāk lielu varas koncentrāciju karaļa rokās. Starp Dānijas karaļnamu un aristokrātiju cīņa par varu ieilga. Beidzot dāņu augstmaņiem 1282. gadā izdevās piespiest karali Eriku V parakstīt hartu, kas iegājusi vēsturē kā Dāņu ''Magna Carta''. Saskaņā ar šo hartu Dānijas karalim bija jāpakļaujas likumam, bet lordu asambleja kļuva par svarīgu administratīvās sistēmas elementu. Tā bija ievērojama atšķirība no Rietumeiropas, tai skaitā Svētās Romas impērijas un Francijas, kur vara bija daudz centralizētāka gan karaļa, gan baznīcas rokās.

Kalmāras ūnijas sastāvā

Dānijai, neskatoties uz tās sekmīgo saimniecisko attīstību, tomēr neizdevās kļūt par noteicošo spēku Baltijas jūras reģionā. Dānijas militāro paplašināšanos Baltijas zemēs drīz apturēja vācu krustneši, bet ekonomisko ietekmi vēlāk ierobežoja vācu tirgotāji, kas izveidoja Hanzas savienību. Tādēļ Dānijai nācās aprobežoties ar tā sauktās Kalmāras ūnijas izveidošanu 1397. gadā, kas aptvēra Dāniju, Norvēģiju un Zviedriju. Dānija šajā savienībā spēlēja vadošo lomu un Zviedrijai tikai pēc sacelšanās 1523. gadā izdevās iegūt politisko neatkarību. Livonijas kara laikā Dānija uz laiku ieguva kontroli pār Kurzemes bīskapiju (1560—1585) un Sāmsalu (1560—1645), tomēr dāņu prinča Magnusa mēģinājums kļūt par Livonijas karali bija neveiksmīgs.

Teritoriālie zaudējumi

Dānija pirms Skones un Gotlandes zaudēšanas (1645).

Reformācijas laikā kopš 1520. gadiem Dānijā strauji izplatījās luterisms, līdz 1536. gada 30. oktobrī tas kļuva par Dānijas valsts reliģiju. 17. gadsimtā Dānija iesaistījās Trīsdesmitgadu karā un pēc Otrā Ziemeļu kara ar Zviedriju 1658. gadā bija spiesta atdot tai Skones provinci. 19. gadsimta sākumā Dānija iesaistījās Napoleona karos Francijas pusē un 1814. gadā kā zaudētāja bija spiesta atdot Zviedrijai Norvēģiju. 1848. gada revolūcijas laikā, kad Eiropu pārņēma nacionāli revolucionāra kustība, nomira karalis Kristiāns VIII un Dānijas opozīcija izdarīja spiedienu uz jauno valdnieku Frederiku VII, līdz tas sasauca nacionālo sapulci, lai izstrādātu jaunu konstitūciju. Līdz ar jauno konstitūciju, kas tika apstiprināta 1849. gada 5. jūnijā, Dānijā tika izveidots divpalātu tautas pārstāvniecības parlaments, un valsts kļuva par konstitucionālu monarhiju. 1864. gadā pēc Otrā Šlēsvigas kara Dānija bija spiesta atdot Šlēsvigu un Holšteinu Prūsijai.

20. gadsimtā

Pirmajā pasaules karā Dānija bija neitrāla, bet pēc kara beigām notikušā plebiscīta saņēma Šlēsvigas ziemeļu daļu (tagad — Dienvidjitlande). 1915. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, saskaņā ar kuru stājās spēkā vispārējas balsstiesības vīriešiem un sievietēm. Arī sākoties Otrajam pasaules karam Dānija pasludināja neitralitāti, tomēr 1940. gada 9. aprīlī Vācija okupēja Dāniju, sastopoties tikai ar nelielu pretestību. 1945. gada maijā Dānijā ienāca Lielbritānijas karaspēks feldmaršala Bernarda Montgomerija vadībā, izbeidzot vācu okupāciju.

1949. gadā Dānija kļuva par vienu no NATO dibinātājvalstīm un 1973. gada 1. janvārī tā kļuva par Eiropas kopienas (Eiropas savienības priekšteces) dalībvalsti.