Cefalokarīdas

Cefalokarīdas
Hutchinsoniella macracantha
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Klase	Cefalokarīdas (Cephalocarida)
Iedalījums
Chiltoniella Hampsonellus Hutchinsoniella Lightiella Sandersiella
Cefalokarīdas Vikikrātuvē

Cefalokarīdas (Cephalocarida) ir sīku un primitīvu jūras vēžveidīgo klase, kurai pašlaik ir zināmas 12 sugas. Pirmo reizi tās 1955. gadā aprakstīja ASV zoologs Hovards Laurenss Sanderss no ASV Longailendas līča dūņainās grunts, taču vēlāk šīs klases pārstāvji tika atrasti arī Klusā okeāna ziemeļu un dienvidu reģionos, bet nesen pat Vidusjūrā. Šie vēžveidīgie ir konstatēti dziļumos no sublitorāles līdz batiālei. Fosilās formas nav konstatētas.

Morfoloģija

Cefalokarīdas ir ļoti sīki (2—3 mm gari) vēžveidīgie ar izstieptu ķermeni. Galva ir liela un nav saaugusi ar krūšu segmentiem. Tās aizmugurējā mala no mugurpuses sedz pirmo krūšu segmentu. Pēc galvas uzbūves cefalokarīdas veido starpposmu starp žaunkājvēžiem, kuriem galva nesaaug, un citiem vēžveidīgajiem (piemēram, airkājvēžiem), kuriem galva ir saaugusi ar pirmo krūšu segmentu. Uz galvas ir divi antenu pāri, mandibulas un divi ekstremitāšu pāri, līdzīgi kā krūšu segmentiem. Acu nav. Krūšu nodalījumu veido vienveidīgi segmenti ar tipiskām daudzfunkcionālām ekstremitātēm. Šī īpašība cefalokarīdas tuvina žaunkājvēžiem. Taču cefalokarīdu ekstremitātes, acīmredzot, ir tuvas vēžveidīgo ekstremitāšu sākotnējam tipam, jo tām ir labi attīstīti posmotie ekzopodīts un endopodīts, bet žaunu izaugums ir neliels. Tikai divos pēdējos krūšu dzimumsegmentos kājiņas ir reducētas. Primitīvisms cefalokarīdām parādās arī antenu izvietojumā (aizmugurējās antenas atrodas aiz mutes) un žokļu uzbūves līdzībā ar krūšu kājām. Visiem citiem vēžveidīgajiem pēdējās divas galvas ekstremitātes parasti pārveidojas apakšžokļos jeb maksillās. Un pirmie krūšu kāju pāri nav pārveidojušies žokļkājās. Proporcionāli ir attīstītas krūtis (10 segmenti) un vēders (9 segmenti un telsons ar gariem furkālajiem zariem). Tādējādi cefalokarīdas ir saglabājušas daudzas pazīmes, kas būtu raksturīgas vēžveidīgo senčiem.

Ekoloģija

Cefalokarīdas ir sastopamas no plūdmaiņu zonas līdz 1500 m dziļumam visu veidu nogulumos. Tās barojas ar jūras detrītu. Lai piegādātu barības daļiņas, tās ar krūšu kājiņām ģenerē ūdens plūsmu, līdzīgi kā žaunkājvēži vai augstākie vēži. Tālāk barības daļiņas virzās uz priekšu pa ventrālo vagu, kas iet uz mutes aparātu.

Sistemātika

Neskatoties uz to, ka reizēm tiek pieminēta arī otra dzimta Lightiellidae Jones, 1961, visas cefalokarīdas (ap 12 sugām) parasti apvieno vienā dzimtā — Hutchinsoniellidae, vienā kārtā Brachypoda un piecās ģintīs.

• klase: Cephalocarida Sanders 1955

• kārta: Brachypoda Birshteyn 1960

• dzimta: Hutchinsoniellidae Sanders 1955

• ģints: Chiltoniella Knox & Fenwick 1977

• Chiltoniella elongata Knox & Fenwick 1977

• ģints: Hampsonellus Hessler & Wakabara 2000

• Hampsonellus brasiliensis Hessler & Wakabara 2000

• ģints: Hutchinsoniella Sanders 1955

• Hutchinsoniella macracantha Sanders 1955

• ģints: Lightiella Jones 1961

• Lightiella floridana McLaughlin 1976
• Lightiella incisa Gooding 1963
• Lightiella magdalenina Carcupino et al. 2006
• Lightiella monniotae Cals & Delamare Deboutteville 1970
• Lightiella serendipita Jones 1961

• ģints: Sandersiella Shiino 1965

• Sandersiella acuminata Shiino 1965
• Sandersiella bathyalis Hessler & Sanders 1973
• Sandersiella calmani Hessler & Sanders 1973
• Sandersiella kikuchii Shimomura & Akiyama 2008

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cefalokarīdas.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia of Life raksts (angliski)