Ģitāra

Klasiskā ģitāra

Ģitāra — stīgu mūzikas instruments, viens no pašiem izplatītākajiem pasaulē.

Vēsture

Pirmās liecības par ģitāru var attiecināt uz sirmu senatni. Uz tūkstošgadīgiem ēģiptiešu pieminekļiem ir attēlots mūzikas instruments nabla, kas pēc ārējā izskata atgādina ģitāru. Kā liecina ēģiptiešu teksti, nabla ir visa labā simbols.

Ģitāra bijusi pazīstama arī Āzijā, ko apliecina attēli uz Asīrijas, Babilonijas un Feniķijas tempļu sienām. 13. gadsimtā arābi to ieveda Spānijā, kur tā drīz ieguva plašu atzinību. Vārds "ģitāra" cēlies no arābu valodas.

15. gadsimta beigās Spānijas turīgajās ģimenēs izveidojās tradīcija savā starpā sacensties mākslinieciskajās un muzikālajās prasmēs. Ģitāra līdzās citiem stīgu instrumentiem kļuva par iemīļotu instrumentu. Spānijas kultūras dzīvē milzu lomu ir spēlējusi salonu tradīcija, kuros ļaudis pulcējās, lai sastaptu cilvēkus ar līdzīgām interesēm. Arī koncertu tradīcija veidojās salonos.

Sākot ar 16. gadsimtu, strinkšķināmie instrumenti kļuva par ārkārtīgi populāru aizraušanos. Tika sarakstītas daudzas ar ģitārspēli saistītas grāmatas. Populārākie autori, kas šajā laikā rakstījuši, bija Milāns, Korbeto, Fuenljana, Marins i Garsija, Sanss un citi.

Mūsdienu instrumentam līdzīgo izskatu ģitāra ieguvusi, izejot garu attīstības ceļu. Līdz 18. gadsimtam tā bija izmēros mazāka ar diezgan šauru un izstieptu korpusu. Tikai ap 19. gadsimta vidu ģitāra ieguva tagadējās formas, tostarp kļūstot arī lielāka. Sešas ģitāras stīgas ieguva klasisko skaņojuma veidu: (no augstākā uz zemāko) mi, si, sol, re, la, mi. No Spānijas ģitāra nokļuva citās Rietumeiropas valstīs un Amerikas kontinentā, kur iemantoja milzu popularitāti.

Tik plašu ģitāras izplatību var izskaidrot ar to, ka tā ir instruments ar plašām iespējām: ir iespējams izpildīt solo, pavadīt dziedāšanu, to darot atbilstoši katra vēlmēm un spējām. Ģitāra ir instruments, uz kura salīdzinoši ļoti ātri var apgūt spēlēšanas pamatus. Ģitāra mēdz tikt iekļauta orķestra un ansambļa sastāvā.

18. gadsimta beigās Spānijā parādāījs komponisti un virtuozi F. Sors un D. Aguado; tai pašā laikā Itālijā - M. Džuliāni, L. Leniani, F. Karulli, M. Karkasi un citi. Viņi sarakstīja skaņdarbus, kas domāti ģitārai, sākot ar mazām dziesmiņām un beidzot ar sonātēm un koncertiem ar orķestri.

Komponists Sors ar lieliem panākumiem koncertējot apbraukāja Eiropu. Sabiedrību sajūsmināja viņa polifoniskais stils, bagātā fantāzija un mūzikas saturiskais dziļums, kā arī izpildījuma dziļums un precīzā tehnika. Sors ir sarakstījis "Ģitārspēles skolu" un milzīgu daudzumu skaņdarbu.

Džuljāni ir itāļu ģitārspēles pamatlicējs. Viņš bija vienlaikus lielisks ģitārists un vijolnieks. Bēthovens augsti cienīja Džuljāni kā komponistu un mūziķi. Arī tagad Džuljāni darbi bieži tiek izpildīti klasiskās ģitārspēles aprindās.

19. gadsimta vidū pasaule iepazina vijolnieku Nikolo Paganīni, kurš ir bijis arī lielisks ģitārists. Lai arī ģitārspēle ir tik šķietami atšķirīga no vijoļspēles, Paganīni daudz darījis muzikālo paņēmienu pārnešanā no viena instrumenta uz otru. Paganīni ir sarakstījis 140 dziesmas ģitārai, 28 duetus vijolei un ģitārai, 4 trio un 9 ģitāras kvartetus.

Daudzi 19. gadsimta komponisti (F. Šūberts, K. Vēbers, R. Kreicers, A. Diabelli, L. Špors un citi) ir sarakstījuši skaņdarbus ģitārai, kā arī ansambļiem ar ģitāru. Berliozs savā traktātā par instrumentiem ģitārai veltījis veselu nodaļu.

19. gadsimta otrās puses ģitāras vēsturē nozīmīgs ir spāņu komponista, solovirtuoza un pedagoga Francisko Tarregi vārds. Viņš izveidoja jaunu ģitāras nošu pieraksta veidu.

20. gadsimts

20. gadsimtā pasaule iepazina izcilo spāņu ģitāristu Andresu Segoviju. No Dienvidspānijas nākamais jaunais ģitārists 1922. gadā devās uz Dienvidameriku, kur viņa koncertiem bija lieli panākumi. Viņš turpināja koncertsēriju visās lielākajās Rietumu kultūras valstīs, kur tika cildināts par izpildījuma precizitāti, skanējuma dziļumu, neredzētu meistarību, dinamisko un kolorīto nianšu daudzveidību.

Jaunu pagriezienu ģitāras izplatībā ienesa jaunais mūzikas strāvojums džezs. Jau populārais instruments bieži tika iekļauts kā pavadošais instruments dažādos džeza mūzikas aranžējumos. Taču nozīmīgākais lēciens instrumenta popularitātei bija elektriskās ģitāras izgudrošana, kas notika 1930. gadu vidū, padarot ģitāru no pavadošā par vienu no vadošajiem soloinstrumentiem, jo vairs par šķērsli nebija instrumenta diezgan klusais skanējums.

Nākamais posms ģitāras attīstībā saistāms ar tā nenovērtējamo nozīmi džeza diezgan neatkarīgajā paveidā blūzā, kur tā praktiski vienmēr ir vadošais instruments. No blūza ģitāra tika pārņemta rokenrolā, tālāk klasiskajā rokmūzikā un daudzos citos modernās populārās mūzikas veidos.

Pašlaik ir divi diezgan atšķirīgi ģitāru un ģitārspēles veidi: pirmo no tiem izmanto klasiskajā mūzikā, savukārt otrais ietver populārās mūzikas elementus. Šeit elektriskā ģitāra nosaka ģitārspēles attīstības tendences.

Praktiskā informācija

Ģitārai ir divas galvenās daļas - korpuss un grifs. Mēdz būt divu veidu grifi - viens ir raksturīgs klasiskajām ģitārām - tas ir praktiski vienādi plats visā tā garumā. Otrs ir raksturīgs metāla stīgu ģitārām (STEEL GUITAR, WESTERN) - grifs, attālinoties no korpusa, sašaurinās. Ģitāras grifs ir sadalīts ladās (kopā 19 līdz 26), starp kurām muzikālais attālums ir tieši viens pustonis. Ģitāras skaņas diapazons ir aptuveni četras hromatiskās oktāvas (44 - 49 notis).

Uz katras no stīgām iespējams nospēlēt ap divdesmit nošu.

Atšķirībā no citiem mūzikas instrumentiem, piemēram, klavierēm, uz kurām katrai notij atbilst tikai viens taustiņš, ģitārai raksturīgs pretējais - uz dažādām stīgām var nospēlēt vienu un to pašu noti.

Ģitārai atkarībā no prasībām lieto dažādas stīgas. Ar neilona stīgām tā iegūst arfai līdzīgu skanējumu, ar šīm stīgām ir vieglāk mācīties spēlēt, jo tādas mazāk traumē pirkstus. Metāla stīgas dod asāku tembru, kas nedaudz atgādina zvaniņa skaņu. Elektriskajai ģitārai magnētisko skaņas noņēmēju dēļ izmanto tikai metāla stīgas. Īpašiem ģitārspēles veidiem ir paredzētas gludās metāla stīgas.

Skatīt arī

• Akustiskā ģitāra