Dannenšterna nams
| Dannenšterna nams | |
|---|---|
 | |
  Dannenšterna nams | |
| Vispārīga informācija | |
| Arhitektūras stils | Baroks |
| Atrašanās vieta |
 Mārstaļu iela 21, Rīga, Latvija |
| Koordinātas | 56°56′44.24″N 24°6′29.42″E / 56.9456222°N 24.1081722°EKoordinātas: 56°56′44.24″N 24°6′29.42″E / 56.9456222°N 24.1081722°E |
| Būvniecības sākums | 1694 |
| Pabeigta | 1696 |
| Oficiālais nosaukums: Dzīvojamo ēku komplekss, t.sk. Dannenšterna nams | |
| Aizsardzības numurs | 6553 |
| Vērtības grupa | Valsts nozīmes |
| Tipoloģiskā grupa | Arhitektūra |
Dannenšterna nams ir viens no ievērojamākajiem baroka arhitektūras paraugiem Latvijā.[1] Nams uzcelts Zviedru Vidzemes laikā no 1694. līdz 1696. gadam un atrodas Mārstaļu ielā 21 Vecrīgā. Ēka sastāv no trīs korpusiem - viena ielas pusē un diviem sētā, kuri veido divus savienotus pagalmus.[1]
Ēkas arhitektūra
Ēka apvieno reprezentācijas, dzīvojamās un noliktavu telpas. Ar kaļkakmeni apšūtā galvenā fasāde sadalīta ar lielā ordera pilastriem un diviem sekliem rizalītiem, kas vainagoti frontoniem. Rizaliti akcentē asis divām ieejām, kas ietvertas grezni veidotos, barokālos portālos. Pirmajā stāvā atradās labi izveidota zāle, kantoris un citas telpas, otrajā stāvā bija dzīvojamās istabas. Vēl augstāk atradās viens pusstāvs un pieci pazemināti bēniņu stāvi, kur novietoja preces. Preces tika paceltas ar vinčas palīdzību, kas atradās bēniņos un caur zelmiņa logiem nogādāja attiecīgajā bēniņu stāvā. Ēkas centrālajā daļā atrodas manteļskurstenis.[2] Zem ēkas atrodas ķieģeļu velvēm segts pagrabs. Ēkas jumts segts ar tumši sarkaniem, glazētiem kārniņiem. Vēlākajos gadsimtos ēkai radušās daudzas saimnieciskas piebūves. Tā izveidojušies divi nelieli pagalmi. Barokālo portālu autors ir tēlnieks Dītrihs Valters.[1]
Būvvēsture
Nama īpašnieks bija lieltirgotājs, kuģu un manufaktūru īpašnieks holandietis Ernests Metsū, kurš vēlāk kļuva par fon Dannenšternu,[3] rātskunga Johana fon Reiterna znots. Tuvās saiknes dēļ ar Reiternu speciālisti spriež, ka arī Dannenšterna, tāpat kā Reiterna nama celtniecībā piedalījies Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū — viens no galvenajiem Pētera baznīcas cēlājiem. Abu šo namu barokālos portālus darinājis vietējais akmeņkalis, kura rokās tapuši arī Pētera baznīcas portāli. Pēc Lielā ziemeļu kara namā iekārtoja dzīvokļus dažādām amatpersonām, bet 1833. gadā to nopirka tirgotājs E. N. Pfābs, un no tā laika Dannenšterna namu mēdz dēvēt arī par Pfāba namu.
Arhitekta Paula Mandelštama uzraudzībā 1915. gadā ēkā tika veikta pārbūve un nams tika pieslēgts kanalizācijai. 1922. gadā, notika nama fasādes pārbūve, kas izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. 1930. gados Dannenšterna namā atradās čemodānu darbnīca, kuras pastāvēšanas laikā ēka vairākkārt cieta ugunsgrēkos.
Otrā pasaules kara laikā Dannenšterna nams cieta maz, lielākos postījumus tas piedzīvoja pēc kara, kad tur tika izvietotas vairākas darbnīcas, arī galantērijas fabrika Somdaris un militāra elektromontāžas darbnīca. Līdz 1962. gadam arhitektūras piemineklī norisinājās restaurācijas darbi, daļēji atjaunoja galveno fasādi, jumta konstrukcijas, apmainīja lielāko daļu logu bloku pagalma centrālajā korpusā un jumtus iesedza ar kārniņiem. Tomēr tālaika telpu īrnieks, “Lattorgreklāmas” taras cehs, turpināja darbināt vibrējošas iekārtas ēkas pirmajā stāvā, pretojās rietumu vestibila un galvenās ieejas restaurācijai. Tika bojātas arhitektūras pieminekļa sienas (arī vērtīgās flīzes), griesti, grīda. Darbnīcās izmantoto elektromotoru radīto vibrāciju dēļ ēkā radās vairākas plaisas, un jau 1980. gadu sākumā māja bija avārijas stāvoklī. Ēka gan 1980. gadu beigās tika restaurēta, bet restaurācijas projekts netika pilnībā pabeigts. Vislielākos postījumus ēkai nodarīja ugunsgrēks 1990. gadu vidū.
1990. gadu beigās Dannenšterna namu no valsts iznomāja SIA Investa Source, kas plānoja to atjaunot, taču 2000. gadā līgums, abām pusēm vienojoties, tika lauzts. 2007. gadā namu privatizēja SIA “BNI”, kas 2017. gadā namu ļoti sliktā tehniskā stāvoklī esošo namu pārdeva.
Tehniskā stāvokļa apraksts (1963)
Zemesgabals sastāv no trim savā starpā savienotiem korpusiem:
I Galvenais korpuss ir mūra divu stāvu celtne ar pagrabu, antresola stāvu un jumtā izbūvētiem pieciem bēniņu stāviem. Ēkas sānu fasāde veido Mārstaļu ielas fronti, līdz ar to kļūstot par galveno fasādi. Tā apšūta ar akmeni. Pagalma fasādes apmestas, logu apmales – akmens. Korpusa garums gar Mārstaļu irlu – 27,32 m. Augstums līdz jumta korei – 20,6 m. Fasādes augstums līdz jumtam — vidēji 11,30 m.
II Centrālais pagalma korpuss. Pieslēdzas galvenā korpusa vidējai daļai. Tam abās pusēs veidojas nelieli pagalmiņi. Ēka ir divu stāvu mūra celtne ar divslīpu jumtu. Fasādes apmestas. Bēniņi nav sadalīti stāvos, tos neizmanto. Ēkas augstums no pagalma līdz korei – 12,5 m. Pats pagalms ir daļēji asfaltēts, daļēji bruģēts akmeņiem.
Pagrabs izvietots zem visas ēkas. Griesti velvēti. Grīdas klātas ar apmēram 50x50 cm kvadrātveida akmens plāksnēm. Sienas mūrētas no jauktiem meteriāliem: dolomītakmeņiem, liela izmēra sarkaniem ķieģeļiem, kārniņu šķembām kaļķu javas saistvielā. parasti visu ailu un gaismas lūku pārsedzošās velves mūrētas no holandiešu ķiegeļiem. Sienas un velves apmestas. Apmetums labāk saglabājies velvēs, stabos iemūrēti apstrādāti akmens bluķi.
Divās pirmā stāva istabu velves balsta četrstūraini pīlāri, kas mūrēti no liela izmēra ķieģeļiem. Vietā, kur sākas velves, stabos iemūrēti apstrādāti akmens bluķi.
Galvenā korpusa pagrabos bijušas piecas ieejas. Mārstaļu ielas pagraba ieejas bija likvidētas, aizmūrētas 1920. gados, kad ēkas pirmo stāvu pārveidoja veikalu-darbnīcu vajadzībām. Līdzšinējās pagraba ieejas ailes aizmūrēja ar ļoti lēzenu līmeniskā virzienā ejošu velvi, kuras pacēluma augšmala balstīja grīdu. Ailu sānus un pakāpienus pārbūvētāji atstājuši neskartus.
Pagrabus izmanto kā noliktavas, centrālās apkures katlu telpas un kurināmā glabātuves. Četrās pagraba telpās glabājas vīnrūpniecības izejvielas — lielās sulas mucas. Pagrabos sazarojies plašs apsildīšanas sistēmu un kanalizācijas cauruļu tīkls. Lai vadus izvadītu uz augšējiem stāviem, velvēs un mūros vairākās vietās izkalti prāvi caurumi. Velves bojātas arī elektroinstalācijas darbos. Pagrabu sienās un velvēs ir radušās arī plaisas no augšstāvā novietotajām mašīnām.
Pirmais stāvs
Galvenā korpusa pirmā stāva telpu konfigurācija lielākoties saglabājusies pirmatnēja, izņemot galveno vestibilu. Galvenais vestibīls savā laikā bijusi arhitektoniski ļoti izteiksmīga telpa. To rotāja brīvstāvošas ozolkoka kāpnes, sienas skapis. Grezns portāls un durvis bagātināja ieeju telpā. Griestus greznoja ornamentāls ģipša profilu veidojums, kura centrā bijis piekārts dzelzī kalts lukturis.
No šīs vestibila telpiskās koncepcijas nav nekas saglabājies. Telpā iebūvēta šķērssiena, kas atdala kāpnes no pārējā vestibila. Pēdējā loga vietā iebūvētā ieeja ēkā, bet īstās ieejas vietā, portāla ailā – logs. Bijušās vestibila austrumu sienas nojauktas, tādējādi saplūdinot trīs telpas kopā. No griestu dekora saglabājušies nelieli fragmenti telpas sienu un griestu saduru vietās. Tie ļauj vieglāk rekonstruēt pirmatnējo plānojumu šajā mezglā.
Senās ozola koka kāpnes saglabājušās viduvēji. Trūkst margu dokas, izdiluši pakāpieni. Margu rokturi saglabājušies veseli. Kāpnes daudzkārt krāsotas eļļas krāsā, tā kā pašreiz ozola koku klāj bieza krāsas kārta. Neskatoties uz to, kāpnes daudz saglabājušas no sava greznā iespaida. No agrāka telpas iekārtojuma saglabājies arī sienas skapis pie kāpnēm. Tam pašreiz novērojami vienīgi nenozīmīgi bojājumi.
Otrais stāvs
Otrā stāvā ir iespējams nokļūt pa galvenā vestibila kāpnēm, kuras otrajā stāvā nobeidzas nelielā hallē. Otrā stāva ziemeļrietumu daļā atrodas samērā labā stāvoklī saglabājusies krāsns. Tajā pašā ēkas daļā atrodas kamīns, kurš telpu remonta laikā vairākkārt krāsots, tādējādi ir iznīcināta pirmatnējā virsmas faktūra. Tomēr kamīnam saglabājušās marmora apdares joslas.
Telpas, kuras atrodas austrumu pusē no trepēm, izeju akcentē divas joniskas kolonnas. Tās klāj bieza krāsojuma kārta (sevišķi kapiteļus), kura aizpildījusi un tādējādi izkropļojusi gandrīz visus profilus.
Hronoloģija
1663. gadā lieltirgotājs E. Metsū savā īpašumā ieguva divus blakus esošos zemesgabalus ar nojaucamām ēkām,[4] un 1664. gada pavasarī nopirka akmeņus jaunceļamajam namam. Stokholmas tēlnieks Dītrihs Valters uzņēmās veikt akmeņkaļa darbus, 1694.—1699. gadā akmeņkaļa darbus veica J. Bodemers. 1697. gadā stuka darbus (piemēram, profilētos griestu spoguļus) veica mākslinieks Jozefs Rigacio.
1721. gadā Metsū nomira, un pēc dažiem gadiem viņa izklīdusī ģimene pārstāja maksāt par māju nodokļus. Daļu īpašuma pārdeva parādu dzēšanai.[4]
1728. gadā namā ierādīja dzīvokli Rīgas komendantam ģenerālmajoram de Brilli. 1736. gadā namu izīrēja vicegubernatoram ģenerālleitenantam L.A. fon Bismarkam. 1741. gadā brāļi Hermanis un Johans Reiterni namu pārdeva H. Bērensam fon Rautenfeldam. 1799. gadā Rautenfelda mantinieki namu pārdeva G.V. Šrēderam.
1819. gadā namu nopirka linu lieltirgotājs E.N. Pfābs, nolēmis izveidot tur īres namu. Viņš un viņa pēcteči veica nama atjaunošanu, arī tad, kad ēku nācās pārvērst par noliktavu.
1922. gadā Pfāba nama mantinieki kārtoja fasādes pārbūves projekta apstiprināšanu. 1927. gadā veica apmetuma darbus atsevišķās telpās, arī bēniņos, remontēja arī dūmeņus, jumtgales apmetumu un pagalma ēku sienas apmetumu. 1930. gados Dannenšterna namā ierīkoja čemodānu izgatavošanas darbnīcu. 1933. gadā nams cieta ugunsgrēkā. 1939. gadā Pfābu dzimta izceļoja uz Vāciju un celtne kļuva par valsts īpašumu.
1941. gadā nomainīja jumta kārniņu segumu ar sarkano šīferi, izbūvēja kāpnes no otrā stāva uz trešo. Pēc Otrā pasaules kara ēkas pirmajā stāvā ierīkoja Lattorgreklama kartonāžas darbnīcu, kas gatavoja kastes tortēm, otrajā stāvā projektēšanas kantori. 1967. gadā Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu nodot šo namu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam tā filiāles izveidei, taču muzejs namu pārņēma tikai 1979. gadā. Lai gan restaurācijas speciālisti izstrādāja Dannenšterna nama atjaunošanas projektus, tos ilgu laiku naudas trūkuma dēļ nebija iespējams realizēt.
1987. gadā poļu firma ”PKZ” uzsāka Dannenšterna nama restaurāciju. "Latvijas kuģniecība" kļuva par restaurācijas ģenerālsponsoru, ieguldot vairākus miljonus latu plānotajā Jūrnieku saieta namā. 1996. gadā pēc ugunsgrēka rekonstrukcija netika turpināta un Ministru kabinets nolēma nodot ēku Valsts nekustamā īpašuma aģentūras (VNĪA) valdījumā. 1998. gadā tapa Kultūras Ministrijas rīkojums iekļaut namu valsts kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes pieminekli.
2007. gadā SIA “BNI” (“Binders Nekustamie Īpašumi”) privatizēja namu. 2012. gadā SIA “BNI” centās pārdot namu par 2,18 miljoniem latu. 2017. gadā nekustamo īpašumu aģentūras SIA “Starlex” Dannenšterna namu ar kopējo platību 3256 m² un zemes platību 1144 m² pārdeva par 2 899 999 eiro.
Seni attēli
-
Pfāba (Danenšterna) nams 19. gadsimta beigās -
Pfāba (Dannenšterna) nams Ulriha Boitmaņa gleznā (1891) -
20. gadsimta sākuma foto -
Kāpņu telpa -
Pēc atjaunošanas (ap 1930) -
Iekšpagalms (1938)
Atsauces
- ↑ 1,0 1,1 1,2 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 276–277. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
- ↑ E.Kiše L.Plauciņš Rīgas architektūras pieminekļi. Rīga. 1956.
- ↑ Cita Rīga http://www.citariga.lv. «17. gadsimta arhitektūra Vecrīgā». Cita Rīga (latviešu). Skatīts: 2023-02-27.
- ↑ 4,0 4,1 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 167–171. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dannenšterna nams.- Makslasvesture.lv ieraksts
