Dvēsele

Dvēsele, ko uz debesīm nes divi eņģeļi, Viljama Adolfa Bugro glezna

Dvēsele parastā nozīmē ir dzīvas būtnes (it sevišķi cilvēka) apziņas izpausmju kopums un garīgā būtība.

Reliģiskā nozīmē dvēselei raksturīga spēja pašai just, domāt, apzināties sevi. Dvēsele nosaka cilvēka iekšējo (garīgo) dzīvi. Dažās reliģijās dvēsele tiek uzskatīta par mirstīgu, daudzās — par nemirstīgu. Lielākā daļa reliģiju un daži filozofijas virzieni dvēseli cieši saista ar uzskatiem par pēcnāves dzīvi.

Zinātnē par dvēseli dēvē ar ķermeni cieši saistīto psihisko (no grieķu: ψυχή (psychē) — 'dvēsele') parādību kopumu, par psihiskās dzīves pamatu uzskata materiālo ķermeņu (proti, nervu sistēmas) esamību. Pie psihiskām parādībām pieder apziņa, domas, jūtas, emocijas, griba. Zinātni, kas pēta dvēseliskās (psihiskās) parādības un analizē novērojumu rezultātus, sauc par psiholoģiju.

Definīcijas

Pēc vārdnīcas definīcijas dvēsele pamatnozīmēs ir cilvēka psihiskā struktūra, garīgā pasaule, būtība, kas izpaužas noteiktu jūtu, domu, personības īpašību kopumā; arī cilvēka jūtu pasaule vai psihe.

Tāpat par dvēseli sauc kādai cilvēku kopumam, tautai vai pat priekšmetam piemītošu esošu vai piedomātu īpašību kopumu vai raksturīgu iezīmi. Pārnestā nozīmē par cilvēku grupas dvēseli var nosaukt kādu šīs grupas locekli, kuram ir liela nozīme tās darbībā.

Reliģija

Senie ēģiptieši

Senie ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēks radīts pēc Dieva līdzības. Vienā no mītiem teikts, ka cilvēks radies no Dieva asarām. Tā kā asaras nāk no acs, tad tas norāda uz cilvēka īpašo stāvokli. Kādā senā ēģiptiešu papirusā teikts, ka Dievs visu radījis cilvēkam — gan zemi, gan debesis, gan augus, gan dzīvniekus. Cilvēka dēļ tiek satriekts pat ūdens nezvērs — haosa un nekārtības simbols. Pasaule radīta cilvēkam, cilvēks ir pasaules centrs.

Ticējumos liela nozīme bija dvēselei «Ba», kas neredzami mājoja katra cilvēka sirdī un vadīja viņa rīcību dzīves laikā. Pēc nāves ar īpašām lūgšanām Ba varēja atbrīvoties no mirušā ķermeņa un uzturēties mūmijas tuvumā, nepametot kapeņu telpas. Ikonogrāfijā Ba attēloja kā putnu ar cilvēka galvu. Otrs dvēseles paveids bija «Ka» — cilvēka jutekliski neuztveramā daļa jeb astrālais dubultnieks, kas piedzima reizē ar viņu un mājoja viņam blakus, bet nebija viņa ķermenī. Sirdsšķīsti dzīvodams, cilvēks savu Ka varēja labvēlīgi ietekmēt. Ka lielāko nozīmi ieguva miršanas brīdī, jo tajā no mirušā ķermeņa pārgāja dvēsele Ba, kas vēlāk piedalījās nemirstības nodrošināšanā. Hieroglifos Ka attēloja kā divas lūdzoši paceltas rokas.Empīriskās pasaules skatījumā vēl neskaidrāks ir trešais ar dvēseli un garu saistītais jēdziens — «Hu» («Khu»). Hu bija visaugstākā cilvēka dvēseles pakāpe, kurai lemta nemirstība, jo tā bija apveltīta ar dievišķo garu. Ikonogrāfijā to attēloja kā garkājainu ibisu ar cekulu uz galvas. Šie transcendentālie dvēseles jēdzieni nav stingri viens no otra nodalāmi, jo hieroglifu tekstos tie bieži izteikti neizprotami.

Ibiss

«Mirušo grāmata» sniedza pamācības — kādas lūgšanas, ziedojumus un ceremonijas cilvēkiem jāveic dzīves laikā, lai iemantotu dvēseles nemirstību. Tā arī norādīja ceļu, kā caur tikumisku dzīvi un lūgšanām cilvēks pēc nāves var novērst dvēseles bojāeju un nokļūt svētlaimīgo valstībā. Piemēram, cilvēkam bieži bija jāstiprina savs garīgais dubultnieks Ka ar viediskajiem dievietes Izīdas vārdiem: «Es esmu! Es esmu! Es dzīvoju! Es dzīvoju! Es pieaugu spēkā! Es pieaugu spēkā!» Katram mirušajam ēģiptieši deva līdzi svētos tekstus, rakstot tos uz sarkofāgu vāku sienām, uz papirusiem un amuletiem. Svētajiem tekstiem bija tikpat liels spēks kā dievietes Izīdas vārdiem, kas atdzīvināja Ozīrisu un tie palīdzēja mirušā dvēselei pārvarēt šķēršļus, kad tā nonāca, jo ķermeņa atbrīvotai dvēselei bija jāiztur vairākas šķīstīšanas pakāpes.

Duata valsts bija irracionāla, maģijas pilna nakts pasaule ar zvaigžņoto debesjumu un mirušo valstību vai aizsauli. Ēģiptieši to iedalīja divpadsmit daļās pēc nakts stundu skaita. Katru aizsaules apgabalu un nakts stundu pārvaldīja īpaša dievība. Šajās nakts divpadsmit stundās mirušo valstī nonākušās dvēseles tika šķīstītas. Tām bija jāiziet divpadsmit šķīstīšanās pakāpes un kopā ar mirušo Saules dievu jāveic atdzimšanas mistērija, kurā bija apslēpts nāves, mūžīgās dzīvības un svētlaimes noslēpums. Netaisnām, ļaunajām un bezdievīgajām dvēselēm bija jāiet bojā. «Mirušo grāmata» atsedz divus Duata valstības aspektus. Viens no tiem ir kosmoloģiskais, kas parāda Saules nakts ceļojumu un otrs — mirušā faraona vai viņa līdzgaitnieku pārdzimšana mūžīgajai dzīvībai.

Kosmoloģiskais mīts stāsta, ka rietošā vakara Saule — Atums, zaudēdama spožumu, nolaižas pie horizonta rietumu vārtiem, aiz kuriem ved ceļš aizsaulē. Vārtus tur sargā deviņi paviāna veida krēslas dēmoni. Caur šiem vārtiem Saules dieva laiva iepeld pirmatnējā tumsas upē, kas norobežoja virszemi no apakšzemes vai dienu no nakts. Tā bija arī robeža starp dzīvajo un mirušo pasauli.

Divpadsmit stundas pirmais Duata valstības apgabals, kurā iepeldēja Saules dieva laiva ar pavadoņiem, saucās «Ra ieleja», ko pārvaldīja pazemes dievība Upuats jeb «ceļa atvērējs». «Ra ielejā» nonāca visas mirušo dvēseles — gan taisnīgās, gan arī ļaunās. Šeit notika pirmā dvēseļu tiesa — sirds svēršana, ko noturēja dievību padome Ozīrisa klātbūtnē. Uz viena svaru kausa tika likta mirušā sirds kopā ar dvēseli, bet uz otra — taisnības dievietes Maatas mērs: simboliska patiesības spalva. Tām dvēselēm, ko tiesa atzina par neatbilstošu šim fiziskajam mēram, uzreiz bija jāiet bojā. To sirdis aprija nezvērs Ammits, kas stāvēja aiz gudrības dieva Tota, kurš pierakstīja dvēseles svaru. Pirmajā nakts stundā tika iznīcinati ļaunākie Ra ienaidnieki — Ozīrisa nonāvētāja Seta pielūdzēji. Turpretī taisnīgos tiesa atzina par «dieviem tīkamiem». Daļu no mazāk taisnīgajiem atstāja Upuata pārziņā, nodrošinot viņus ar zemi pēcnāves dzīvei. Pārējie drīkstēja doties Duata valsts otrajā daļā, ko pārvaldīja dievība Uerne.

Seno ēģiptiešu pēcnāves tiesa

Otrajā nakts stundā, kuru sauca «Gudrais, kas aizsargā savu valdnieku», Saules dieva pavadoņu skaits palika lielāks. Procesijai pievienojās vairākas laivas ar galvenajām likteņdievībām. Pazemes upē priekšgalā peldēja Mēness laiva ar gudrības dievu Totu, kurš pārvaldīja Mēness redzamos veidus — sirpīti un pilno disku. Nākamajā laivā, ko greznoja dzīvības simbols skarabejs, atradās dievietes Maatas varas atribūti, kas bija paredzēti taisnīgas dvēseļu tiesas nodrošināšanai.

Trešajā laivā krokodila izskatā atradās Ozīriss, kurš sprieda bargu tiesu netaisnajām dvēselēm, bet ceturtajā laivā atradās maizes un labības dievības, kurām vajadzēja pabarot pazemes valstī atstātās taisnīgās dvēseles. Pazemes Nīlas abos krastos atkal turpinājās tiesa, un Saules dievu nepielūgušās dvēseles tika iznīcinātas. Dažām ierādīja vietu palikšanai Uernes valstī.

Piektajā nakts stundā Saules laiva nonāca visdziļākajā Duata valsts apgabalā — «vietā, kur dzimst dievi». Tā bija visnoslēpumainākā vieta, kurā noritēja maģiskās darbības, lai Saule varētu atdzimt no jauna. Saules laiva tika pārvilkta pār kalnu, kas bija debess dievietes Nutas mītne. Nutu dēvēja par «dievu dzemdētāju». Zem šī kalna atradās vieta, kur Saules dvēsele ieguva dzīvinošo spēku, kas bija nepieciešams atdzimšanai. Ar šo dievišķo spēku pildījās arī citas sirdsšķīstās dvēseles, kas pavadīja Saules dievu.

Astotajā nakts stundā Saules laiva nonāca Duata valsts daļā, ko sauca par «dievu sarkofāgu». Šo apgabalu sargāja vārti — «tie, kas nomodā bez noguruma». Saules laiva pazemes upē virzījās gar klinšainu krastmalu, kur alās gulēja mirušo dvēseles. Dzirdot Saules dieva balsi, alu vārti atverās un tajās iespīdēja dievišķā gaisma, atmodinot tur mītošās dvēseles. Daudzām tika ļauts pievienoties procesijai. Pēc tam alas atkal nogrima tumsā un palikušās dvēseles iegrima miegā, bet Saules dievs turpināja ceļu.

Devītajā stundā Saules laiva nonāca ūdeņu dieva Nuna valstībā, kas atradās horizonta austrumpusē, virs kura spīdēja uzausušās rīta zvaigznes. Nuna valstī mita «aplaimotie, kas aizstāvējuši savu valdnieku» un visi tie, kas bija rūpējušies par labības, koku un dzīvnieku kopšanu.

Desmitā nakts stunda aizritēja Duata valsts apgabalā «ar dziļo ūdeni un augstajiem krastiem». Tur nonāca dvēseles, kas bija ticējušas Saules dieva atdzimšanai.

Vienpadsmitajā nakts stundā, ko sauca «zvaigžņotā valstība, kur Saules dievs ar savu parādīšanos atgrūž ienaidniekus», notika pēdējā dvēseļu šķīstīšana. Bargas un nežēlīgas dievības ar dunčiem rokās stāvēja pie bedrēm, kurās sadedzināja palikušo grēcinieku ēnas. Sarkofāgu teksts teic: «Briesmīgie asmeņi sacirtīs, dvēseles tiks iznīdētas, ēnas samīdītas. Nekad tie neredzēs tos, kas dzīvo uz zemes!» Par Saules dieva tālākiem pavadoņiem kļuva tikai kristālskaidrās dvēseles. Tās ieguva mūžīgo dzīvību līdz ar jaunā Saules dieva piedzimšanu — «Kas tam ticēs, tas tiks labi apgādāts gaišajās debesīs un arī virs zemes».

Divpadsmitajā, proti, pēdējā nakts stundā pienāca «pirmatnējās tumsas gals». Šajā Duata valsts apgabalā aiz vārtiem — «tiem, kas dāvā dzīvību dieviem» — debess dieviete Nuta dzemdināja jauno Saules dievu skarabeja Hepri veidolā. Saules laiva mūžīgajā laika upē bija atnesusi «dieva dzīvību» un ar līksmojošiem pavadoņiem sasniegusi debess austrumu vārtus. Aizmugurē pirmatnējā tumsā palika Ozīrisa valsts. Jaunais Saules dievs apstaro visu pasauli — zemi, dabu un cilvēkus.

Senie divupieši (mezopotāmieši)

Saskaņā ar šumeru mītu dievi radīja cilvēku sajaucot mālu ar dumpīgā dieva Kingu asinīm, kurš tika īpaši nogalināts šim notikumam, tādēļ cilvēks saturēja abus- zemes un dievišķos elementus. Enki, gudrības un maģijas dievs, nolēma cilvēkus nāvei jau no paša sākuma. Tieši mirstība tika aprakstīta pat kā cilvēces liktenis, taču divupieši neuzskatīja fizisko nāvi par pilnīgām dzīves beigām.

Viņi turpināja dzīvi gara (dvēseles) formā, kā spoks (šumeri to sauca par gidim, bet akādieši — par eṭemmu). Apbedīšanas rituāli tika veikti, lai tas nokļūtu pazemes valstībā, jo pretējā gadījumā kļūs par nemierīgu spoku vai dēmonu. Lai gan to varēja izraisīt arī, piemēram, vardarbīga, nedabiska nāve, miršana neprecētam (-ai). Pēc fiziskās nāves eṭemmu uzreiz netika pazemes valstībā, tā vietā bija jāpārvar grūts ceļš-dēmonu pilna stepe, Kubēras upi ar Siluši/Silulima palīdzību, jādabū Bida, vārtu sarga, atļauja šķērsot 7 vārtus uz pazemes pilsētu.

Pēc ierašanās notika tiesa, kurā tika noteikta jaunā vieta pazemē dzīvojošo hierarhijā. Sociālo statusu noteica 2 faktori: 1) sociālais statuss, kurš bija mirušajam dzīves laikā 2) dzīvo rūpes par mirušā ķermeni un kapu.

Dažos tekstos ir arī minēts, ka pēcnāves dzīvi ietekmēja bērnu skaits-jo vairāk pēcnācēju, jo priviliģētāks. Iemesls tam ir palielināta otrā faktora izpilde.

Senie divupieši uzskatīja pazemi par ēnainu zemes dzīves versiju, t.i., uztvēra nevis kā lielu bēdu vai prieka, bet gan garlaicības pilnu vietu, kura atrodas pazemē-tuvu zemes virsai. Tajā varēja sastapties ar mirušajiem cilvēkiem, kurus pazina dzīves laikā, lai gan tie bija pazaudējuši sev unikālās personības īpašības.

Tā kā eṭemmu bija saglabājušās tādas vajadzības kā ēst un dzert, tad dzīvie tos apgādāja ar nepieciešamo, jo pazemē ēdiens ir rūgts un ūdens sāļš. Šī rituāla neievērošana varēja padarīt eṭemmu par ubagu. Tādā gadījumā tas varēja kļūt nemierīgs un izraisīt problēmas dzīvajiem.

Senie grieķi

Cerbers cīnās ar Hēraklu

Saskaņā ar grieķu mītiem Prometejs radīja vīrieti no zemes (māliem), bet Atēna iepūta dzīvību (dvēseli). Savukārt Pandoru (pirmo sievieti) radīja Zevs (ar Hēfaista palīdzību) par sodu vīrietim par nepakļaušanos viņa gribai.

Grieķi ticēja dvēseles eksestencei pēc nāves, kad Hermejs aizved dvēseli pazemes ieejas tuvumā. Uzskatīja, ka pazemi ieskauj 5 upes: Stiksa (nelaužamo zvērestu upe, kurā dieviem dod solījumus), Aheronta (bēdu upe), Kokīta (žēlabu, vaimanu upe), Flegetonta (uguns upe), Lēta (aizmirstības upe). Tur, pie Aherontas upes, gaida Hārons (vienīgais laivinieks, kurš pārcēla mirušo dvēseles pāri upei). Viņš par pārcelšanu prasīja monētas (tās parasti ielika mirušā mutē, kad apglabāja). Tie, kam monētas nebija, palika iesprostoti starp 2 pasaulēm. Pēc brauciena laivā dvēseles iegāja caur dimanta vārtiem, kurus sargāja Cerbers, kurš ļāva ieiet katram, bet iziet-nevienam, jo Aīds bija alkatīgs dievs, kura mērķis bija palielināt dvēseļu skaitu viņa valstībā.

Vairumam dvēseļu dzīve pazemē nebija īpaši nepatīkama. Tas bija vairāk kā būt nožēlojamā sapnī, pilnā ar ēnām un bezcerību, vieta bez priekiem, kur mirušie lēnām pazuda nebūtībā. Vēlāk grieķi sāka uzskatīt, ka dvēsele turpina ceļu, parādoties 3 tiesnešu priekšā (Minija, Radamantija un Aiaka), kuri sprieda tiesu, balstoties uz dzīves laikā paveikto. Dvēseles, kuras bija labas nonāca Elizejas laukos, kamēr citiem bija paredzētas mūžīgas ciešanas (kā Sīsipam un Tantalusam).

Senie skandināvi

Odins ar Geri, Freki pie sāniem un Huginu, Muninu sēžot uz vairogu, troņa (attēls no 1901. gadā izdotas grāmatas)

Kādu dienu Odins, Vili un Vē gāja pa pludmali. Tur viņi atrada 2 baļķus-vienu no oša un otru no gobas. Odins tiem deva dvēseli un dzīvību, Vē-spēju kustēties, prātu un inteliģenci, Vili-formu, spēju runāt, sajūtas un 5 maņas. Tā tika radīti pirmie 2 cilvēki-Asks un Embla.

Senie skandināvi ticēja, ka bija vismaz divas dvēseles interpretācijas: 1) brīvā jeb sapņu, kura varēja atstāt ķermeni tikai, kamēr cilvēks nav pie samaņas (piemēram, miega, transa laikā), 2) apzinātā, kuru veidoja emocijas un griba, atradās ķermenī un varēja atstāt ķermeni, kad tas tika iznīcināts. Tajā brīdī apzinātā dvēsele varēja sākt savu ceļojumu uz mirušo valstību (iespējams, ka izmantojot brīvo dvēseli kā starpnieci).

Bērēs cilvēku apraka vai sadedzināja, lai tas nevarētu atgriezties un mocīt cilvēkus. Deva līdz arī dažādas mantas, jo uzskatīja, ka tie noderēs pēcnāves dzīvē, ar kurām rīkojās tāpat kā ķermeni.

Pastāvēja vairāki uzskati par pēcnāves dzīvi. Viena no tādām ir Helgafells jeb svētais kalns. Tas bija tik svēts, ka cilvēks nevarēja paskatīties tā virzienā, nenomazgājot sejas pirms tam. Tajā cilvēki pēcnāvi pavadīs līdzīgi dzīvei kādu bija aizvadījuši vēl dzīvi esam.

Otra saistās ar Valhallu, Folkvangru un Hēlu.

Odina pārvaldītajā Valhallā pēcnāvi pavada puse no tiem, kuri miruši kaujā, un pulcējas 1 mērķa dēļ-sagatavoties Ragnarokam. Tā bija galvenokārt uzturēšanās vieta vīriešiem un valkīrām, kuras savāca kritušos karavīrus uz kaujas lauka un nogādāja Odina hallē, kur ielēja viņiem medalu. Otra puse no tiem, kuri miruši kaujā, pavada Freijas pārvaldītajā Folkvangrā.

Pretēji Valhallai un Folkvangrai, kuras atrodas debesīs, Hēlas pārvaldītā Hēla atrodas pazemē, kur nokļūst visi pārējie (mirušie no slimības vai vecuma). To no dzīvo pasaules atdala strauja upe un tilts pāri tai (Gjallarbru), kuru mirušajiem ir jāšķērso. Tālāk ir smagi vārti, kuros šķērsojot, vairāk nevar atgriezties dzīvo pasaulē. Šajā valstībā ir krasts no līķiem (Nastronds). Kā arī Hēla gatavoja bagātīgu dzīru galdu, taču tas nebija ļoti pievilcīgs galamērķis (vismaz karotājiem). Par to liecina fakts, ka vecajie pamācīja karotājus pirms nāves sadurt sevi ar šķēpu, lai apmānītu Hēlu, liekot tai domāt, ka varonīgi miruši kaujā.

Senie latvieši/dievturi

Senie latvieši (mūsdienās dievturi) uzskatīja, ka dvēsele ir dievišķā daļa cilvēkā, ko Dievs dod, cilvēkam piedzimstot, un kas aiziet atpakaļ pie Dieva, cilvēkam nomirstot. Dvēsele, būdama dievišķa, ir sākums cilvēciskajam "es", kas atspoguļo ne tikai vecāku raksturīgās īpašības, bet uzrāda arī cilvēka raksturu, dabu, stāju. Tā ir mūžīga, kas izslēdz iespēju dvēselei pārdzimt citā augumā (to dod un par to šai dzīvē gādā Māra, kas kā Zemes māte mirušo augumu atkal saņem atpakaļ). Trešā cilvēka daļa ir velis, kas ir auguma neredzamais, nesataustāmais dvīnis. Ar to nonāk saskarē (iekļūst mūsu apziņā un saistās, piemēram, ar atmiņām), kad atceroties vai iedomājoties kādu cilvēku, prātā veidojas apziņa par attiecīgās personas būtību, izskatu, gaitu, darbību. Velis ir gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Kad cilvēkam tuvojās nāves stunda, viņu noguldīja uz svaigām cisām, kuras pēc nāves sadedzināja, lai neļautu nāvei atgriezties šajā vietā. Tika pamodināti visi cilvēki un lopi, lai dvēsele tos nepaņem līdzi un viņsauli. Tikko cilvēks beidzis elpot, tika atvērtas visas durvis un logi, lai dvēsele varētu netraucēti pamest ķermeni, un grīdā iedzīta nagla, acīmredzot arī ļauno spēku aizgainīšanai. Naktī pie miroņa aplī sēdēja vāķētāji — visi tuvinieki un kaimiņi. Tika ēsti zirņi — asaru simbols, dziedātas dziesmas, sagatavojot dvēseli viņsaules dzīvei, jo aizgājēja dvēsele vēl uzturas miroņa tuvumā un dzird visu, kas par viņu tiek runāts.

Tika uzskatīts, ka dvēseles ceļš uz Veļu mātes valstību var noritēt ar sarežģījumiem, ja mironi apglabā vakarā, tas nevar tikt kapu kalnā un pirmo nakti pavada kapsētā. Tādēļ izvadīšana parasti notika no rīta. Ceļu no mājām uz kapiem nokaisīja ar skujām — mūžīgās dzīves simbolu. Pie vārtiem iesprauda vienu vai divas eglītes, kurām, atbraucot atpakaļ, nolauza galotnes, lai mirušais nenāktu atpakaļ. Ar šīm galotnēm pēra palicējus, sakot: "Nemirstiet, nemirstiet, nav vairs vietas kapsētā."

Mirušo izvadīja grezni un pēc tam aizslēdza kapsētas vārtus, lai velis nenāk ciemos. Tādā pat nolūkā tika veikta pēdu mīšana, ejot krusteniski vai sāniski, tika izmītas pēdas, lai mirušais vairs neatrod ceļu atpakaļ. Atbraucot mājās no kapsētas, tika rīkots bēru mielasts, bieži vien visai jautrs, jo tika uzskatīts, ka nāve ir tikai pāriešana citā pasaulē, cilvēka dvēsele nonāk aizsaulē, kur turpina ierasto dzīves ritumu — iet ganos, apstrādā zemi, pat precas (ja nomira jauns cilvēks, tika uzskatīts, ka Veļu māte kādam agrāk nomirušam pāri sagādājusi). Sakarā ar to cilvēkam līdzi tika dota viņa mantība. Ir vesela rinda tautasdziesmu, kas pat aizliedz raudāt par aizgājējiem.

Kristietība

"Kristus augšāmcelšanās" (Noels Kojpels, 1700)

Kristietībā vārds ”dvēsele” attiecas cilvēka garīgo būtību, ko rada Dievs un kas ir nemirstīga.

Kristieši tic, ka cilvēkus pēc nāves tiesā Dievs. Ja cilvēka dvēsele ir bez grēka, tā nokļūst paradīzē, kur var baudīt Dieva klātbūtni. Grēcinieki, kuri nenožēlo savus grēkus, nonāk ellē. Elle ir dvēseles stāvoklis pilnīgā šķirtībā no Dieva. Romas katoļi tic arī šķīstītavai, kas ir īpašs dvēseles stāvoklis, kurā Dievs attīra dvēseli no grēkiem, lai tā varētu nonākt Paradīzē. Ja cilvēks pilnībā un apzināti novēršas no Dieva, viņš nevar nonākt ne šķīstītavā, ne Paradīzē.

Dažādos kristietības novirzienos pastāv atšķirīga izpratne par to, kā ir radītas cilvēku dvēseles. Piemēram, traducianisms (kristiešu teoloģijā mācība par dvēseļu rašanos) ir teorija, ka dvēseles tiek radītas ar fizisko vecāku starpniecību kopā ar fizisko ķermeni. Šī teorija ir skatīta no vairākiem viedokļiem: A) Dievs iedvesa Ādamā dzīvību tā, pārvēršot viņu par ”dzīvu dvēseli”, taču vairāk Bībelē nekur nav teikts, ka Dievs to ir darījis otrreiz. B) Ādamam bija dēls pēc viņa līdzības un visi Ādama pēcnācēji ir ”dzīvas dvēseles”, bet Dievs vairs neiedvesa dvēseli nevienā citā. C) Pirmajā Mozus grāmatā 2:2-3 teiktais norāda uz to, ka Dievs izbeidza savu radošo darbību. D) Ādama grēks skāra un ietekmēja visu cilvēci — gan fiziski, gan garīgi — tātad gluži dabiski un saprotami, ka ķermenis un dvēsele tiek saņemti no vecākiem.

Katoliskās Baznīcas mācība attiecībā uz dvēseli

Cilvēks, būdams radīts pēc Dieva attēla, vienlaikus ir gan miesīga, gan garīga būtne. Bībeles stāsts to izsaka simboliskā valodā, kad runā par to, ka "Kungs Dievs no zemes putekļiem izveidoja cilvēku un viņa nāsīs iepūta dzīvības dvašu, un cilvēks kļuva par dzīvu būtni" (Rad 2, 7). Tātad viss cilvēks ir Dieva gribēts.

Bieži vien termins dvēsele Svētajos Rakstos apzīmē cilvēka dzīvību vai arī cilvēka personu kopumā. Bet šis termins apzīmē arī to, kas cilvēkā ir visintīmākais un visvērtīgākais un kam pateicoties viņš īpašā veidā ir Dieva attēls: vārds "dvēsele" tad nozīmē garīgo principu cilvēkā.

Cilvēka miesa ir līdzdalīga cieņā, kāda pienākas cilvēkam kā "Dieva attēlam": tā ir cilvēka miesa tieši tāpēc, ka to dzīvina garīgā dvēsele; pie tam cilvēka persona kopumā ir lemta kļūt par Svētā Gara templi Kristus Miesā :

"Cilvēks, kura miesa un dvēsele veido vienu vienību, kā fiziska būtne sevī ietver materiālās pasaules elementus, kuri cilvēkā šādi sasniedz savu virsotni un var brīvi slavēt savu Radītāju. Tātad cilvēkam ir aizliegts nonievāt savu fizisko dzīvi. Tieši pretēji - viņam jātur cieņā un jārespektē sava miesa, kuru radījis Dievs un kurai vajadzēs augšāmcelties Pēdējā dienā."

Dvēsele un miesa ir tik cieši vienotas, ka dvēseli jāuzskata par miesas "formu"  ; tas nozīmē, ka tieši pateicoties garīgajai dvēselei, miesa, kas sastāv no matērijas, ir dzīva cilvēciska miesa; gars un matērija cilvēkā nav divas apvienojušās dabas, bet gan to vienība veido vienu vienīgu dabu.

Baznīca māca, ka ikviena garīgā dvēsele ir tieši un uzreiz Dieva radīta to nav "veidojuši" vecāki; tāpat Baznīca māca arī, ka dvēsele ir nemirstīga  : kad nāves brīdī tā tiek atšķirta no miesas, tā neiet bojā, un tā no jauna savienosies ar miesu, kad laiku beigās notiks augšāmcelšanās.

Dažreiz sastopamies ar jēdzienu "dvēsele" un "gars" atšķirīgu lietošanu. Tā, piemēram, sv. Pāvils lūdz, lai mūsu "gars, dvēsele un miesa tiktu saglabāta bez vainas mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai" (1 Tes 5, 23). Baznīca māca, ka šī atšķirība nesadala dvēseli divās daļās. "Gars" nozīmē to, ka cilvēks jau kopš radīšanas brīža ir lemts savam pārdabiskajam mērķim un ka dvēsele var nepelnīti tikt pacelta līdz vienotībai ar Dievu.

Baznīcas garīgā tradīcija liek uzsvaru arī uz "sirdi", kas bibliskā nozīmē izsaka "būtnes dziļumus" (sal. Jer 31, 33), kur persona izšķiras par vai pret Dievu.

Jūdaisms

Jūdaisti tic, ka katra dvēsele ir Dieva mērķa izpausme un vīzija, radot attiecīgo būtni. Dvēsele ir (cilvēka) būtība, kura mājo ķermenī. Tā ne tikai ļauj dzīvot, bet arī iemieso iemeslu kādēļ lietas eksistē, to nozīmi un mērķi. Cilvēka dvēsele ir pati sarežģītākā un cēlākā. Tai ir 5 dimensijas, līmeņi-Nefesh ir fiziskās dzīves nodrošinātājs, Ruach ir emocionālā būtība un personība, Neshamah ir intelektuālā būtība, Chayah ir gribas, vēlmju, apņemšanās un ticības pamats, Yechidah ietver dvēseles būtību — vienotību ar avotu. Cilvēka dvēsele burtiski ir daļa no Dieva.

Cilvēkam arī ir vivu veidu dvēseles- dzīvnieka, kuru vada paša izdzīvošana un dzīves kvalitātes uzlabošana, un dievīgā, kuru vada vēlme atkal savienoties ar avotu. Tieši dievišķā dvēsele padara cilvēkus pārākus par citiem Dieva radījumiem (pat par eņģeļiem), jo paša daba to neierobežo (tas var ne tikai reaģēt uz apkārtējo), tādēļ piemīt brīvā griba. Abas šīs dvēseles ir konfliktā viena ar otru, jo cenšas nokļūt līdzsvarā. Tā ir būtiska dzīves sastāvdaļa, jo rada izaicinājumu, kurā dievišķā dvēsele spēj pilnībā sevi izpaust un parādīt dievišķo spēku.

Dvēselei ir nodrošināts kompass un ceļvedis, lai virzītos dzīves izaicinājumos un zināt par tās misiju,- Tora (Dieva likumi). Pētot tās, dvēsele uzņem šo dievišķīgo gudrību un spēku, lai pārvarētu izaicinājumus. Fiziskā dzīve ir vienīgais laiks, kad dvēle var veikt micvas (labos darbus), kurus ienes Dieva klātbūtni pasaulē.

Pēc fiziskās dzīves beigām dvēsele turpina pastāvēt garīgā, nemateriālā stāvoklī. Dievišķīgie darbi to paceļ tādos augstumos, kurus pat nevar iedomāties, jo micvas ir kā sēklas, kuras aug un palielina savu skaitu citu dēļ. Jūdaisti arī tic, ka mesijas ērā dvēseles atkal apvienosies ar ķermeņiem un iegūs mūžīgo fizisko dzīvi. Viņi dzīvos pasaulē, kura atspoguļos Dieva bezgalību un ideālumu.

Islāms

Allāhs dvēseli veido attiecīgajam ķermenim. Tā ir ideāla ķermenim, jo piešķir īpašības, kas padara par sugu (primārais ideālā veids), kā forma zobenam, un kuras ļauj izpildīt dabas noteiktās vajadzības (sekundārais ideālā veids), kā zobena spēja cirst.

Musumaņi izšķir vairākus dvēseles veidus. Dzīvnieku dvēsele ir avots rīcībai, kuru veic ar gribu (piemēram, novērošana, kustēšanās), ne tik daudz viela (spēju neatkarīgi pastāvēt). Ir arī augu/veģetatīvās dvēseles daļas. Savukārt racionālā dvēsele apzinās savu eksistenci (bez nekādām papildus darbībām) un var būt neatkarīga no ķermeņa. Tā saistās ar racionālu izvēli un intelektu. Visu šo trīs elementu apvienojums ir cilvēka dvēsele.

Lai gan dvēselei ir dažādas daļas, tomēr tās vieno kopējs mērķis — laime kas ir sekas augstākajam cilvēka stāvoklim un ko var sasniegt pēc nāves. Tā, kā viss notiek pēc Allāha gribas un viņš ir varens un stingrs tiesnesis, kurš izrāda žēlastību saviem sekotājiem, atkarībā no viņu labo darbu skaita un reliģiskās uzticības, lai kļūtu par musulmani (Allāha kalpu), cilvēkam ir jāizpilda 5 reliģiskie pienākumi: 1) jāatkārto ticības apliecība Allāham un Muhamedam; 2) jānoskaita noteiktas lūgšanas arābu valodā piecas reizes dienā; 3) jādod žēlastības dāvanas; 4) vienu mēnesi gadā no saules lēkta līdz rietam jāatturas no ēdiena, dzēriena, seksa un smēķēšanas; 5) vienu reizi mūžā jādodas svētceļojumā uz Meku, lai pielūgtu Allāhu. Ja musulmanis ir uzticīgi pildījis šos pienākumus, tad mirstot viņam ir cerība nonākt paradīzē, vietā, kur valda jutekliskas baudas. Ja nē, viņš tiks mūžīgi sodīts ellē. Mirstot ķermenim, mirst arī neracionālās (dzīvnieku un augu) dvēseles. Daļa musulmaņu filozofi uzskata, ka tikai tās dvēseles, kurām ir zināšanas par to atdalīšanos, ir neiznīcināmas.

Hinduisms

Brahma (1 no 3 sejām Brahmanam visu caurstrāvojošajam garam, vienotam un bezpersoniskam kosmiskam sākumam) ir visa pirmradītājs.

Hinduisms cilvēci uzskata par dievību. Tā kā Brahma ir itin viss, Hinduisms apgalvo, ka visi un katrs ir dievība. Ātmans (individuāla dvēsele kā dievišķā pasaules gara izpausme cilvēkā) ir kopā ar Brahmu vai arī nē. Viss, kas ir ārpus Brahmas, tiek uzskatīts par ilūziju. Abas šīs kategorijas — Brahmans un Ātmans, — nav saistītas ne ar laiku, ne telpu, ne arī ar cēloņu un seku attieksmi, bet stāv pāri dabai (prakriti), kas attīstas telpā un laikā pēc cēloņu un seku likumsakarības. Dvēseles saistību ar dabu regulē karmas likums: ātmans, kļuvis par "dzīvu" dvēseli, kas iemiesota kādas dzīvas būtnes ķermenī, rīkojas labi vai slikti, bet karma ir šīs rīcības sekas — tā atstāj dvēseli, atrazdamās dzimšanas vai miršanas (samsara) stāvoklī, un liek tai arī turpmāk piedzimt jaunā ķermenī; stāvoklis (bagātība, nabadzība, gods, pazemojums), kurā notiek šī piedzimšana, ir sods vai atlīdzība, t.i., rīcības un uzvedības iepriekšējā dzīves ciklā sekas, kas parāda, ka pagātnes un nākotnes dzīves ir saistītas. Pār šī procesa cēloņiem un efektiem valda dabiskais līdzsvars.

Garīgais Hindu mērķis ir kļūt tādiem kā Brahma, kas nozīmē pārstāt eksistēt iluzorajā ”paša savā individuālajā” formā. Attīstības galamērķis ir Ātmana atbrīvošana no dabas važām un saplūšana ar Brahmanu. Tāpēc ideālā gadījumā hinduisti reliģiju uztver kā dabisku dievišķā meklēšanu sevī. Šī brīvība tiek dēvēta par mokšu. Hindi tic, ka, kamēr vien mokša nav sasniegta, persona pārmiesosies kārtībā, lai spētu strādāt ar izpratni par sevi līdz galējā patiesība ir sasniegta (patiesība ir tāda, ka eksistē tikai Brahma un nekas cits), tādēļ pastāv dažādas disciplīnas (jogas) vai ceļi (margas) , lai cilvēks, mainītu savus uzskatus un domāšanu.

Budisms

Tā kā budisms ir reliģija, kurā koncentrējas uz praksi, nevis uz jautājumiem, tad harmoniska attieksme pret visiem un visu ir daudz svarīgāka nekā iemesls, kādēļ lietas ir vai nav.

Statuja, kura attēlo budistu meditējot

Buda māca, ka cilvēkiem nav personisku dvēseļu, jo katra indivīda ES ir tikai ilūzija. Pastāv četras cildenās patiesības. Pirmā no tām ir "dzīvot nozīmē ciest". Dzīve tiek uzskatīta par nebeidzamām sāpēm: piedzimstot, slimojot, mirstot un nemitīgi piedzīvojot bēdas un izmisumu. Vairums budistu uzskata, ka cilvēks pārdzimst simtiem tūkstošu reižu, un tas viņu padara nožēlojamu.

Otrais ir "ciešanas ir radītas caur vēlmi". Budismā pastāv karma, kas ir dabas pamatprocess. Tajā labā un sliktā karma neietekmē viena otru. Grēks budismā galvenokārt ir saprasts kā tā nesaprašana, neapzināšanās. Un lai arī grēks tiek skatīts kā ”morālā kļūda,” tomēr ”ļaunais” un ”labais” tā kontekstā ir saprasti kā kaut kas amorāls. Karma ir saprasta kā dabas līdzsvars un nav personiski realizējama. Daba nav morāla, tāpēc karma nav morālais kodekss un grēks galu galā nav amorāls. Tādējādi varam teikt, ka pēc budistu domām mūsu kļūdas nav morālas dabas jautājums, jo galu galā tās ir absolūti bezpersoniskas kļūdas, bet ne starppersonisks pārkāpums. Ar karmu un ciešanām saistās bardo (stāvoklis starp 2 dzīvēm-pēc iepriekšējā ķermeņa nāves un pirms nākamā dzimšanas). Tajā ir atrodama tīrākā realitātes pieredze, uz ko dvēsele ir spējīga, kam seko šausmīgas halucionācijas, kas izriet no iepriekš neprasmīgās darbības impulsiem. Lai gan sagatavotiem un trenētiem tas piedāvā lielas brīvības iespējas. Trešā cildenā patiesība apgalvo, ka "ciešanas ir novēršamas likvidējot jebkādu pieķeršanos", bet ceturtā, ka "tas tiek sasniegts, sekojot cildenajam astoņu posmu ceļam". Tas sastāv no likumiem: 1) pareizs skatījums, 2) patiesa izpratne un pareizs nodoms, 3) patiesa runa, 4) pareiza uzvedība, pareiza darbība, 5) pareizs dzīvesveids, iztika (esot mūkam), 6) piepūle (ar tieši, precīzi pareizo enerģiju), 7) rūpīgums, prāta nomierināšana (meditācija), 8) koncentrācija, apcere. Apskaidrība ir atrodama vidusceļā, bet ne greznībā vai sevis apspiešanā un pazemošanā.

Rezultātā tiek sasniegta nirvāna — augstākais cilvēka būtnes stāvoklis; tīras būtnes stāvoklis. Nirvāna nepakļaujas racionāliem izskaidrojumiem un loģiskajai lietu kārtībai, tāpēc nav iemācāma, bet gan tikai izprasta/ aptverta. Tā ir kaisles liesmas izdzišanu jeb sirds attīrīšana un atbrīvošanās no visām tieksmēm.

Mūsdienu pētījumi un uzskati

Saskaņā ar Dāvida Vilkoka veikto pētījumu, kurā no 344 dalībniekiem, kas izdzīvoja pēc sirdsdarbības apstāšanās, 62 (18%) ziņoja par tuvās nāves pieredzi atmiņām klīniskās nāves laikā. No tiem 50% ziņoja par savas nāves apziņu un pozitīvām emocijām, 30% — došanos cauri tunelim, bija redzējuši dievišķīgu ainavu, satikuši mirušus tuviniekus, 25% — ārpus ķermeņa pieredzi, saziņu ar gaismu vai redzējuši krāsas, 13% — dzīve pārskatu, 8% — robežas piedzīvošanu... Pēc tās šie cilvēki neizrādīja bailes no nāves, pat bija mainījušies uzskati par svarīgo dzīvē — mīlestība un līdzcietība sev, citiem un dabai. Konstantīns Korotkovs apgalvoja, ka ir bijis spējīgs nofotografēt brīdi, kad dvēsele atstāj ķermeni, izmantojot bioelektrogrāfisko kameru. Pirmās daļas, kuras atstāj dvēsele, esot naba un galva, bet pēdējās — cirksnis un sirds. Ja pēc negaidīta negadījuma cilvēki ir nomiruši, tad parasti viņu dvēseles ir apjukušas un lielākoties pāris dienas pēc nāves turpina atgriezties ķermenī.

Saskaņā ar Hamerofu un Penrouzu, dvēseles ir veidotas no paša Visuma pamatmateriāla, tādēļ apziņas vai vismaz protoapziņas ir būtiska Visuma sastāvdaļa, un varētu būt eksistējušas pat no laika sākuma.

Pēc Penrouza hipotēzes, apziņa atrodas smadzeņu šūnu mikrocaurulītēs, kas ir galvenā vieta, kur notiek kvantu apstrāde ar tubulīna molekulu palīdzību. Hamerofs un Penrouzs apgalvo, ka apziņas pieredze ir kvantu gravitācijas efekts šajās mikrocaurulītēs un cilvēka smadzenes ir pirmapziņas saņēmējas un pastiprinātājas. Turklāt kvantu informāciju nevar iznīcināt.

Pēc nāves informācija ir atbrīvota no ķermeņa, kas nozīmē, ka apziņa dodas tai līdzi un izklīst Visumā. Pēcnāves pieredze rodas, ja pēc atdzīvināšanas kvantu informācija nonāk mikrocaurulītēs.

Maikls Ņūtons apgalvoja, ka hipnoze neizraisa sapni vai halucinācijas, bet gan cilvēkiem ļauj ielūkoties pašu zemapziņā. Par redzēto un dzirdēto šajā stāvoklī viņi nav spējīgi melot, lai gan ir iespējams nepareizi interpretēt uztverto. Tieši izmantojot hipnozi, M. Ņūtons ir izveidojis aprakstu tam, kas notiek starp nāvi un pārdzimšanu:

1. Nāve un aiziešana — daudzi cilvēki atceras, ka ir skatījušies lejā uz saviem ķermeņiem un redzējuši cilvēkus sērojot par viņu nāvi. Daži atceras palikšanu pie tuviniekiem līdz brīdim, kad bija beigušās bēres. Šajā laikā spēja just vilkšanu uz gaismas pusi un sava veida tuneli, lai tiktu tur.
2. Vārti uz garu pasauli — šis ir posms, kad virzās caur tuneli un sasniedz gaismu tā beigās. Sasniedzot beigas, ir redzamas skaista ainava un sadzirdama mūzika. Doktors Ņūtons tās skaidro kā patīkamas atmiņas no to cilvēku dzīves, lai palīdzētu dot pazīstamas vides sajūtu tik prātam neaptveramā procesā. Jaunākas dvēseles var justies bēdīgas vai apjukušas. Ir ticis stāstīts, ka pavadītāji ir atnākuši, lai tiem palīdzētu un mierinātu.
3. Mājās nākšana — šeit sveic dvēseles, kuras ir bijušas viņiem tuvas. Tās parādās kā spīdošas būtnes, kuras dažreiz projicē sejas cilvēkiem, kuri ir aizvien dzīvi tāpēc, ka ķermenī atrodas noteikts procents no dvēseles, tādēļ vienmēr ir daļa no dvēseles, kura mīt garu pasaulē. Šajā stadijā dvēsele atceras vairāk par pēcnāvi un iepriekšējām dzīvēm, jūtot lielāku atvieglojumu par procesu. Dvēseles, kuras ir noslepkavojušas kādu vai izdarījušas pašnāvību, analizēs savu rīcību ar pavadoni un izlems piemērotu ceļu gandrīz nekavējoties.
4. Orientācija — šajā posmā dvēsele zaudēs jebkādu nožēlu/šaubas/bēdas/traumatiskas atmiņas no tās iepriekšējās dzīves izejot cauri tam, ko stāstītāji saukuši par gaismas dušu. Tā atjauno dvēseles sākotnējo vibrāciju. Pēc tam apspriež ar pavadoni visu, kas ir noticis iepriekšējā dzīvē un izlemj ir vai nav piepildījušās gaidas par to, kā tiks gala ar grūtībām un vai tās mācības vajadzēs atkārtot nākamajā dzīvē.
5. Pāreja — šis ir posms, kuru vairums apraksta, kā elpu aizraujošas vīzijas no visa ceļojuma. Šeit redz arī milzīgu dvēseļu centru, visas pārvietojoties caur skaistiem gaismas tuneļiem uz viņu galamērķi. Šeit nav tumsas, tikai tīra gaisma. Šeit var satikties ar dvēseles ģimeni (dvēselēm, kuras ir līdzīgā attīstības stadijā, turpina kopā reinkarnēties, izspēlējot dažādas lomas, piemēram, partnerus, vecākus un bērnus, brāli un māsu). Pēc satikšanās, parasti salīdzina pieredzi un mācās viens no otra. Tiek satikta arī galvenā padome, kura pārskata iepriekšējās dzīves, ieejot lielākās detaļās par pieredzi un iemācītajām mācībām.
6. Novietošana — šī stadija ir gandrīz kā skola, kurā lielākas dvēseļu ģimeņu grupas (līdz 1000) uzzina par citu iegūto pieredzi. Tajā sajūt to, ko citi jūt, lai saprastu, kā citi jūtas zināmās situācijās, un iegūst labāku izpratni par lielāku kopbildi.
7. Dzīves izvēle — tajā pārvietojas uz lielāku gaismas sfēru, kurā izvēlamies nākamo dzīves ceļu. Šajā posmā ir iespējams redzēt vairākus dzīves ceļus un īslaicīgi projecēt sevi tajās, lai saprastu, kura būtu atbilstoša, kā arī var redzēt nozīmīgākos notikumus, kuri atgadīsies. Tas paver iespēju dvēselēm izvēlēties lielākus izaicinājumus, kā invaliditāti vai priekšlaicīgu nāvi.
8. Jauna ķermeņa izvēle — šajā stadijā izvēlas fizisko izskatu.
9. Sagatavošanās un iekāpšana — pēc tam satiekas ar dvēseļu grupu, cilvēkiem, kuriem būs nozīme nākamajā dzīvē, lai izplānotu un saskaņotu lietas, kuras virzīs nākamās dzīves laikā. Augstāka līmeņa pavadoņi palīdzēs noteikt specifiskus simbolus, kuri sadzirdēti vai saredzēti aktivizēs noteiktas domas un darbības. Pēc tā atkal satiekas ar padomi un pārrunā mērķus un plānus nākamai dzīvei. Tajā arī iedrošina būt pacietīgiem, turēt dārgas pašu vērtības, uzticēties sev grūtās situācijās, izvairīties no ieslīgšanas dusmās un negatīvajā.
10. Pārdzimšana — tajā ceļo atpakaļ uz Zemi caur to pašu tuneli, no kura viņi atstāja planētu, nokļūstot mātes dzemdē. Līdz 5 gadu vecumam, dvēsele ir spējīga atstāt ķermeni, lai ceļotu un satiktos ar citām dvēselēm, bet atgriežas atpakaļ ķermenī, ja tas ir nemierīgs. Pirmos pāris gadus dvēsele savieno sevi ar smadzenēm.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Vēsture bērniem
• Īss ieskats un statistika par reliģijām
• Reliģiju apraksts, to salīdzinājums ar Kristietību), atbildes uz jautājumiem par Kristietību
• Maikls Ņūtons par savu pētījumu aizsākumu
• Konstantīns Korotkovs par dvēseli
• Dāvana Dvēselei

Skatīt arī

• Pārdzimšana