Jump to content

muto

E Victionario

Appellatio pronuntiatusque

[+/-]
mūtōAPI: /ˈmuːtoː/(classice)
Syllabificatio phonetica: mū·tō — morphologica: mut-o

Notatio

[+/-]
Contractum pro Latine: movitāre

Verbum temporale

[+/-]

mūt|ō, -āre, -āvī, -ātum [1][2][3][4][5]

  1. (Trans.) movere de loco ad locum. [1]
  2. Facere, ut res alio, atque antea, modo exsistat, aut in diversam vertatur. [1]

Coniugatio

[+/-]

Verbum finitum

­
Thema Vox activa
mūt- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. mūtō mūtem   mūtābam mūtārem mūtābō  
II. sing. mūtās mūtēs mūtā! mūtābās mūtārēs mūtābis mūtātō!
III. sing. mūtat mūtet   mūtābat mūtāret mūtābit mūtātō!
I. plur. mūtāmus mūtēmus   mūtābāmus mūtārēmus mūtābimus  
II. plur. mūtātis mūtētis mūtāte! mūtābātis mūtārētis mūtābitis mūtātōte!
III. plur. mūtant mūtent   mūtābant mūtārent mūtābunt mūtantō!
Thema Vox passiva
mūt- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. mūtor mūter   mūtābar mūtārer mūtābor  
II. sing. mūtāris mūtēris mūtāre! mūtābāris mūtārēris mūtāberis mūtātor!
III. sing. mūtātur mūtētur   mūtābātur mūtārētur mūtābitur mūtātor!
I. plur. mūtāmur mūtēmur   mūtābāmur mūtārēmur mūtābimur  
II. plur. mūtāminī mūtēminī mūtāminī! mūtābāminī mūtārēminī mūtābiminī
III. plur. mūtantur mūtentur   mūtābantur mūtārentur mūtābuntur mūtantor!
Thema Vox activa
mūtāv- Tempus perfectum plusquam perfectum futurum
exactum
Persona indicativ. coniunct. indicativ. coniunct.
I. sing. mūtāvī mūtāverim mūtāveram mūtāvissem mūtāverō
II. sing. mūtāvistī mūtāveris mūtāverās mūtāvissēs mūtāveris
III. sing. mūtāvit mūtāverit mūtāverat mūtāvisset mūtāverit
I. plur. mūtāvimus mūtāverimus mūtāverāmus mūtāvissēmus mūtāverimus
II. plur. mūtāvistis mūtāveritis mūtāverātis mūtāvissētis mūtāveritis
III. plur. mūtāvērunt mūtāverint mūtāverant mūtāvissent mūtāverint

Verbum infinitum

Modus infinitivus participium
Tempus praesens perfectum futurum praesens perfectum futurum
Vox
activa
mūtāre mūtāvisse mūtātūrum,
-am, -um esse
mūtāns   mūtātūrus,
-a, -um­
Vox
passiva
mūtārī mūtātum,
-am, -um esse
mūtātum īrī   mūtātus,
-a, -um
 

Gerundium Gerundivum Supinum
mūtandī mūtandus, -a, -um mūtātum mūtātū

Dictiones collatae

[+/-]

Collocationes

Dictiones derivatae

[+/-]

Composita

Translationes

[+/-]

Nomen substantivum

[+/-]

mūt|ō, -ōnis masc. [6][7][8][9][10]

  1. Membrum virile.

Formae aliae

[+/-]

Declinatio

[+/-]
m. sing. plur.
nom. mūtō mūtōnēs I
gen. mūtōnis mūtōnum II
dat. mūtōnī mūtōnibus III
acc. mūtōnem mūtōnēs IV
abl. mūtōne mūtōnibus VI
voc. mūtō mūtōnēs V

Dictiones collatae

[+/-]

Synonyma

Dictiones derivatae

[+/-]

Translationes

[+/-]

Discretiva

muto dictio est in variis linguis:

Dictiones similes

[+/-]

Formae affines

[+/-]

Proprietates grammaticales

[+/-]
Forma Modus flexurae originis
mūtō casus dativus singularis · genus masculinum adiectivi mūtus
mūtō casus ablativus singularis · genus masculinum adiectivi mūtus
mūtō casus dativus singularis · genus neutrum adiectivi mūtus
mūtō casus ablativus singularis · genus neutrum adiectivi mūtus

Appellatio pronuntiatusque

[+/-]
mūtōAPI: /ˈmuːtoː/(classice)
Syllabificatio phonetica: mū·tō — morphologica: mut-o

Fontes

  1. 1.0 1.1 1.2 Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. III, p. 321 — “MŪTO, as, āvi, ātum, are, a. 1.”
  2. Freund, Wilhelm (1806-1894). Grand dictionnaire de la langue latine … (Editio Prima: Paris, 1883-1929) Tom. II, p. 532 — “1. mūto, āvī, ātum, 1. v. a.”
  3. Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — 1. mūto, āvī, ātum, āre (tom. 2, p. 1074)
  4. Langenscheidt, Online-Wörterbuch (Lexicon Latinum et Germanicum)mutare
  5. Olivetti, Dizionario Latino (Lexicon Latinum et Italicum)MUTO200
  6. Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. III, p. 321 — “MŪTO, ōnis, m. 3.”
  7. Freund, Wilhelm (1806-1894). Grand dictionnaire de la langue latine … (Editio Prima: Paris, 1883-1929) Tom. II, p. 533 — “2. mūto, ōnis, m.”
  8. Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — 2. mūto (mutto), ōnis, m. (tom. 2, p. 1074)
  9. Langenscheidt, Online-Wörterbuch (Lexicon Latinum et Germanicum)muto
  10. Olivetti, Dizionario Latino (Lexicon Latinum et Italicum)MUTO100