Latin

edit

Etymology

edit

From vāricus.

Verb

edit

vāricō (present infinitive vāricāre, perfect active vāricāvī, supine vāricātum); first conjugation, no passive

  1. to straddle

Conjugation

edit
   Conjugation of vāricō (first conjugation, active only)
indicative singular plural
first second third first second third
active present vāricō vāricās vāricat vāricāmus vāricātis vāricant
imperfect vāricābam vāricābās vāricābat vāricābāmus vāricābātis vāricābant
future vāricābō vāricābis vāricābit vāricābimus vāricābitis vāricābunt
perfect vāricāvī vāricāvistī vāricāvit vāricāvimus vāricāvistis vāricāvērunt,
vāricāvēre
pluperfect vāricāveram vāricāverās vāricāverat vāricāverāmus vāricāverātis vāricāverant
future perfect vāricāverō vāricāveris vāricāverit vāricāverimus vāricāveritis vāricāverint
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present vāricem vāricēs vāricet vāricēmus vāricētis vāricent
imperfect vāricārem vāricārēs vāricāret vāricārēmus vāricārētis vāricārent
perfect vāricāverim vāricāverīs vāricāverit vāricāverīmus vāricāverītis vāricāverint
pluperfect vāricāvissem vāricāvissēs vāricāvisset vāricāvissēmus vāricāvissētis vāricāvissent
imperative singular plural
first second third first second third
active present vāricā vāricāte
future vāricātō vāricātō vāricātōte vāricantō
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives vāricāre vāricāvisse vāricātūrum esse
participles vāricāns vāricātūrus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
vāricandī vāricandō vāricandum vāricandō vāricātum vāricātū

Descendants

edit
  • Friulian: varcâ
  • Italian: valicare, varcare
  • Sardinian: barigai, barigare

References

edit
  • varico”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • varico in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.