Pablo Pikaso

Pablo Pikaso
Pablo Pikaso 1962. gadā
Pilnais vārds	Pablo Djego Hosē Fransisko de Paula Huans Nepomuseno Marija de los Remedios Kipriano de la Santisima Trinidads Martirs Patrisio Klito Ruiss i Pikaso
Dzimis	1881. gada 25. oktobrī Malaga, Spānija
Miris	1973. gada 8. aprīlī (91 gada vecumā) Mužīna, Francija
Tautība	spānis
Nozares	gleznošana, zīmēšana, tēlniecība, keramika
Mākslas virziens	kubisms
Slavenākie darbi	"Aviņonas meitenes" (1907) "Gernika" (1937)
Paraksts

Pablo Djego Hosē Fransisko de Paula Huans Nepomuseno Marija de los Remedios Kipriano de la Santisima Trinidads Martirs Patrisio Klito Ruiss i Pikaso (spāņu: Pablo Diego José Francisco de Paula Juan Nepomuceno María de los Remedios Cipriano de la Santísima Trinidad Martyr Patricio Clito Ruiz y Picasso), biežāk pazīstams kā Pablo Pikaso (spāņu: Pablo Picasso); dzimis 1881. gada 25. oktobrī, miris 1973. gada 8. aprīlī) bija spāņu gleznotājs, grafiķis, tēlnieks, keramiķis un dizainers. Viņš ir kubisma pamatlicējs kopā ar Žoržē Braku. Daudzi cilvēki uzskata, ka Pablo Pikaso ir viens no 20. gadsimta radošākajiem un ietekmīgākajiem gleznotājiem.

Būdams vēl zēns, Pikaso sevi parādīja kā ļoti talantīgu zīmētāju un gleznotāju. Viņš izmēģināja dažādus gleznošanas stilus. Viens no tiem bija tā sauktais "zilais periods", kad Pikaso savos darbos zilo krāsu izmantoja kā galveno krāsu. 1907. gadā Pikaso uzgleznoja gleznu "Aviņonas meitenes", kas iezīmēja jauna glezniecības žanra — kubisma — sākumu.

Mākslinieks nomira 91 gada vecumā 1973. gada 8. aprīlī. Viņa ilggadīgā un daudzveidīgā radošā darbība rezumējās atstātajos unikālajos mākslas darbos: 1885 gleznās, 7089 zīmējumos, vairāk nekā 30 tūkstošos estampu, 1228 skulptūrās un 3222 keramikas izstrādājumos.

Šajos darbos ir ne tikai patiesu pasaules mākslu darbu estētisks skaistums, bet arī iekšējs aizraujošs un iedarbīgs spēks, kuru savā nenogurstošajā tieksmē pēc pilnības ģeniālais meistars centās panākt.

Biogrāfija

Pablo Pikaso portrets. Autors: Huans Gris (1902. gads).

Pablo Ruiss Pikaso piedzima Malagā, Spānijas dienvidos. Vēlāk ģimene pārbrauca uz Ziemeļspāniju, uz Lakorunju. Tur nākamā mākslinieka tēvs Hosē Ruiss Blasko (José Ruiz y Blasco | José Ruiz y Blasco), kas bija cēlies no dižciltīgas, bet nabadzīgas dzimtas, bija pirmais, kas iepazīstināja Pablo ar gleznošanas pamatiem un pasniedza pirmās zīmēšanas stundas. Dēla neparastās mākslinieciskās spējas donam Hosē deva cerību, ka dienās Pablo varēs sev iztiku nodrošināt ar pedagoga darbu. Pagāja pavisam neilgs laiks, un tēvs saprata, ka dēla māksliniecisko dotību stiprums un savdabība ir daudz lielāka, nekā pašam Hosē. Reiz, ieraudzījis dēla kārtējos uzmetumus, viņš puisim pasniedza savu paleti un otas, sacīdams: "Dēls, vairāk es tev neko nevaru iemācīt."

Jau astoņu gadu vecumā Pablo uzgleznoja savu pirmo eļļas gleznu – Pikador, no kuras viņš nešķīrās visā savas dzīves laikā.

1891. gadā dons Hosē kļuva par zīmēšanas pasniedzēju Lakorunjā, un Pablo kopā ar savu ģimeni pārcēlās uz Spānijas ziemeļiem. Tur viņš mācījās vietējā mākslas skolā - Madrides Karalisko Daiļo mākslu akadēmijā (1894-1895).

1895. gadā, kad ģimene pārcēlās uz Barselonu, dons Hosē savus kolēģus Daiļo mākslu skolā pārliecināja, lai tie noeksaminē viņa trīspadsmitgadīgo dēlu. Pablo visus eksāmenus nokārtoja spīdoši un tika ieskaitīts skolas pēdējā kursā, kur studēja klasisko mākslu un klusās dabas. Taču drīz jaunais mākslinieks šo mācību iestādi pameta, tāpat arī divus gadus vēlāk Madrides Karalisko Daiļo mākslu akadēmiju. Šajos gados Pablo centīgi kopēja savu iemīļoto mākslinieku – Velaskesa un Gojas – darbus un daudz gleznoja. Jaunā mākslinieka darbu liela daļa bija veltīta ģimenei, arī tēvam. Tieši tēvs bija modelis gleznai „Zinātne un žēlsirdība”, kuru izrādīja Nacionālajā daiļo mākslu izstādē Madridē un apbalvoja ar zelta medaļu izstādē Malagā. Jaunā mākslinieka agrīnajos darbos jūtama Tulūza-Lotreka, El Greko, Sezana ietekme. Šajā laikā Pablo savus darbus sāka parakstīt ar savas mātes meitas uzvārdu – Pikaso. Barselonā Pikaso atgriezās jūnijā 1898. gadā. Tur viņš iestājās mākslinieciskā biedrībā "Els Quatre Gats", pēc nosaukuma – bohēmā kafejnīca ar apaļiem galdiem. Šajā kafejnīcā norisinājās viņa pirmā izstāde.

1901. — 1904. gads: "Zilais" posms

Pablo Pikaso 1902. gada sākumā uzsāka radīt gleznas īpašā stilā, kuru dēvē par „zilo” laiku. Darbi, kas gleznoti laikā starp 1901. un 1904. gadu, ir zaļganos un zilos toņos. Šo stilu Pablo izstrādāja, kad atgriezās uz Barselonu 1903.-1904. gados. Viņa darbus šajā laikā raksturo novecošanas un nāves tēmas, raksturīgas arī nabadzības, melanholijas un skumju tēmas ("Sieviete ar matu kušķi", 1903. gads) Cilvēku atainotās kustības bija palēninātas, it kā gleznu tēli ieklausītos sevī. ("Absenta mīļotāja", 1901. gads; „Sieviete ar izsekotāju”, 1901. gads; „Randiņš”, 1902. gads; „Ubags ar zēnu”, 1903. gads) Mākslinieks gleznoja, galvenokārt izmantojot zilganos toņus. Attēlojot cilvēka ciešanas, Pikaso šajā laikā gleznoja aklus, nabadzīgus tēlus. Šie tēli ar neparastiem ķermeņiem daļēji atgādināja slavenā spāņu gleznotāja El Greko darbus. Gleznas „Vecais ubags ar puisēnu” un „Vecais ģitārists” ir labākie „zilā perioda” darbi, un tie kļuva par īstu nabadzības alegoriju. Attēlotos vīriešu tēlos bieži jaušami Pikaso tēva vaibsti. Pats mākslinieks pēc četrdesmit gadiem atzinās: „Katru reizi, kad zīmēju vīrieti, es, pat negribot, domāju par tēvu. Mans vīrietis – dons Hosē, un tā būs tik ilgi, cik dzīvošu.” Ne mazāk ievērojamas „zilajā” periodā ir gleznas, kurās ir sievietes tēls ("Sieviete mantiļā", "Dāma zilajā" u.c.) Īpaši jauki ir maigi skumjie audekli, kas veltīti mātes tēmai. No tiem pazīstamākā ir glezna "Māte un bērns pie jūras". „Es vispirms esmu sieviešu gleznotājs,” Pablo vienmēr atkārtoja. Mākslinieka daiļradē veiksmīgs bija 1903. gads, kad tika radīti vairāki ļoti labi darbi ("Dzīve" u.c.). Tie autoram deva pirmos īstos panākumus, un divdesmit divus gadus veicais Pikaso kļuva pazīstams profesionāļu vidū. Ja nepiemin 1907. gadu, kad Pikaso atklāja kubismu, vai 1937. gadu, kad viņš uzgleznoja slaveno "Gerniku", tad 1903. gads mākslinieka daiļrades biogrāfijā ir visveiksmīgākais.

1904. — 1906. gads: "Rozā" posms

1905.-1907. gadā mākslinieka darbos krāsu gamma mainījās: tajā sāka dominēt rožaini, sarkani un zeltaini toņi. Šo laiku dēvē par "rozo" posmu Pikaso mākslā. Šī perioda labākie darbi - "Meitene uz lodes", "Akrobāts un mazais Arlekīns" un "Komedianti" - uzgleznoti 1905. gadā. "Rozā" laikā mākslinieks savos darbos vairāk attēloja klaidoņus-aktierus, dejotājus un klaunus - dominēja cirka un teātra tēma, kas mijās ar cilvēka vientulības un romantikas noskaņām.

Šajā laikā Pikaso pārcēlās uz Franciju. Parīzē viņš sameklēja darbnīcu, kurā nebija ne gāzes, ne elektrības, bet mākslinieks tur strādāja pat naktīs, sveču gaismā. Darbnīca bija arī viņa dzīvoklis, kur tikties ar draugiem.

Darbnīcā viņš iepazinās ar Fernandu Olivjē, kas kļuva par viņa modeli, vēlāk - par pirmo sievieti, ar kuru viņš sāka ģimenes dzīvi. Fernanda par Pikaso teica, ka viņš ir cilvēks, kam piemīt "magnētisms, kad vienkārši nevar pretoties". Tieši viņa iedvesmoja Pablo radīt viņa slavenākos "rozā" posma darbus. Mākslinieks Fernandu attēlojis daudzās gleznās, no kurām plašāk pazīstama ir "Sieviete, kura ķemmējas", un dažās lieliskās skulptūrās - portretos, kas atlieti bronzā. 1907. gadā mākslinieks uzgleznoja "Aviņonas meitenes", šo gleznu uzskata par vienu no meistara pazīstamākajiem darbiem. Šajā gleznā viņš turpina prostitūcijas tēmu, kuru aizsāka jau sava radošā ceļa sākumā. Spāņu rakstnieks Karloss Rohass rakstīja, ka, attēlojot kritušās sievietes, Pikaso "atbīvoja mūsdienu glezniecību no tabu". Kā stāstīja pats mākslinieks, sākumā gleznas nosaukums bijis "Atklātā māja Aviņonas ielā", bet vēlāk dzejnieks Andrē Salmons, kuru darbs apmulsināja, to nosauca - "Aviņonas meitenes". Glezna radās kubisma aizsākumā, kad mākslinieks vēl tikai sāka konstruēt figūras no ģeometriskām formām, cenšoties "savienot plaknes izjūtu ar telpiskuma uztveri".

Pasaulslaveno darbu "Meitene uz lodes" (1905. gads) uzskata par pārejas darbu no "zilā" posma uz "rozā" posmu. Gleznā spilgti redzams kontrasts, līniju, formu balanse, vieglums un tajā pašā laikā smaguma iezīmes. "Rozā" posmu Pablo noslēdza ar antīkiem darbiem kā "Meitene ar āzi" 1906. gads; "Zēns ar zirgiem" 1906. gads.

Kubisms

No eksperimenta ar krāsām un noskaņu radīšanu Pikaso pievērsās formas analīzei: apzināta personības deformācija, vienpusēja Sezana sistēmas interpretācija un interese par afrikāņu skulptūrām noveda viņu pie absolūti jauna žanra. Kopā ar Žoržu Braku, kuru iepazina 1907. gadā, Pikaso kļuva par pamatlicēju kubismam – mākslas virzienam, kas noraida naturālisma, dabiskuma tradīcijas un grafiski kognitīvo mākslas funkciju. Par kubisma formulu Pikaso izteicās, ka „dabas formas ir jātraktē tā, lai to varētu izteikt cilindra, lodes vai konusa veidā”.

Atklājot jaunāko virzienu mākslā, Pikaso turpināja radošos meklējumus. Viņa gleznošanas veids nemitīgi mainījās. Ik pa trim gadiem viņš pārsteidza kritiķus ar saviem atklājumiem glezniecībā.

Pikaso īpašu uzmanību veltīja formu veidošanai un ģeometriskiem blokiem, kā arī palielināja un lauza apjomus, sadalot to plaknēs un robežās, kas turpinās telpā, kuru pats uzskatīja par veselu ķermeni, ko ierobežo tikai gleznas platne.

Pablo Pikaso jaunradi kubisma laikā var iedalīt trīs daļās: 1. posms, kad Pikaso ietekmējās no Sezāna mākslas; 2. posms — t.s. "analītiskais" laiks un 3. posms — "sintētiskais" laiks.

1. posmā tika radītas tādas gleznas kā "Trīs sievietes" 1908. gads; "Kannas un bļodas" 1908. gads; "Sieviete ar vēdekli" 1909. gads un citi darbi, kam raksturīgi zaļganīgi un brūngansarkani toņi. Gleznās vērojama izpludinātība un miglainība, bet gleznas tēls kontruēts no vienkāršām ģeometriskām formām.

2. posmā t.s. "analītiskajā" laikā mākslinieks dalīja priekšmetus smalkos fragmentos, izteikti iezīmējot robežas starp tiem. Priekšmeta forma it kā izplūst visā gleznā. Vispazīstamākie darbi šajā laikā - "Fernandas Olivjē portrets" 1909. gads, "Ambruza Vollāra portrets" 1910. gads, "Kenveinera portrets" 1910. gads u.c.

3. posmā t.s. "sintētiskajā" laikā - kubisms piešķīra Pikaso darbiem kontrastu un dekoratīvu raksturu. Gleznās galveno lomu ieņēma priekšmeti - notis, pīpes, dažādi mūzikas instrumenti, vīna pudeles, galda piederumi u.tml. Pikaso vēlējās panākt kubismā abstrakti estētiskus darbus, tādēļ bieži darbos tika izmantoti dažādi priekšmeti no "reālās pasaules" kā virves, smiltis u.c. Pazīstamākie darbi šajā "sintētiskajā" kubismā - "Vijole un ģitāra" 1913. gads; "Klusā daba ar pītu krēslu" 1911. - 1912. gadi. u.c.

Lielākā daļa sabiedrības nepieņēma kubismu, bet Pikaso turpināja radīt jaunus mākslas darbus.

Jauns lūzums Pablo Pikaso daiļradē notika Pirmā pasaules kara gados - 1915.-1917. gadā. Kara gados mainījās pasaules izpratne: cilvēki citādi vērtēja savu dzīvi, un Pikaso nonāca līdz domai, ka "mākslai ir jāpievēršas dzīvei". Viņš sāka gleznot ne tikai destruktīvas kompozīcijas, bet arī darbus, kuros izmantoja "visiem saprotamu glezniecības valodu". Par mākslinieka ideālu kļuva Engrs - izcils klasiskā zīmējuma meistars. Atgriezies klasikā, Pikaso turpināja strādāt arī kā kubists. Šajos gados mākslinieks uzgleznoja vairākus izteiksmīgus portretus: radiniekus un sev tuvus cilvēkus, Renuāru, Apolinēru, Žakobu un Volāru. Radīja arī portretu sēriju, kas veltīta krievu baleta dejotājai Olgai Hohlovai, kas 1913. gadā kļuva par mākslinieka sievu. 1916. gadā Pikaso ģimenē piedzima dēls Pols. Drīzumā Pikaso ar Olgu Hohlovu izšķīrās.

Ārējās saites

• «Oficiālā mājaslapa» (franciski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 26. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 26. jūnijā.
• «Kubisma glezniecība» (latviski). LIIS. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 27. janvārī. Skatīts: 2011. gada 17. decembrī.