Karš par Austrijas mantojumu

Karš par Austrijas mantojumu (1740–1748). 740. gadā Habsburgu troni saskaņā ar Pragmatisko sankciju ieguva Marija Terēzija, taču pretenzijas uz troni izvirzīja arī vācu zemju Bavārijas un Saksijas kūrfirsti, kuri bija radnieciski saistīti ar Habsburgiem. Francija paziņoja, ka tā ir gatava atbalstīt vācu valstis pret Habsburgiem. Prūsijas karalis Frīdrihs II izmantoja situāciju un bez jebkāda kara pieteikuma ieņēma Habsburgiem piederošo Silēziju.Silēzijas karš pārauga Eiropas karā par Austrijas mantojumu (1740–1748). Francija 1741. gadā ieveda savu karaspēku Vācijā, Nīderlandē (kur sagādāja zaudējumu Anglijai) un Itālijā (kur pastiprināti darbojās savienībā ar Spāniju). Bavārieši iebruka Austrijā, draudēja Vīnei, kopā ar frančiem ieņēma Prāgu. Marijas Terēzijas stāvoklis kļuva kritisks, viņas kontrolē palika tikai Ungārija un Tirole. Šādos apstākļos ar Anglijas starpniecību viņa noslēdza slepenu līgumu ar Fridrihu II, kurš apmaiņā pret austriešu troņa atteikšanos no Silēzijas daļas par labu Fridriham II piekrita apturēt karadarbību Karadarbība risinājās plašā teritorijā ap Donavu un pie Baltijas jūras. Austrijas pusē cīnījās Lielbritānija un Prūsijas pusē – Francija. 1748. gadā Vācijas pilsētā Āhenē tika noslēgts miera līgums. Austrija gan zaudēja Silēziju, bet tā bija saglabājusi nedalītu Habsburgu mantojumu. 745. gada 25. decembrī Austrija un Prūsija noslēdza separātu „Drēzdenes miera līgumu”, saskaņā ar kuru visa Silēzija tika nodota Prūsijai. Atbildē uz to Prūsijas karalis atzina Franča-Stefana (Marijas Terēzijas vīra) ievēlēšanu par Vācu Sv. Romas impērijas ķeizaru, kurš pieņēma Franča I (1708–1765) vārdu un valdīja impērijā 20 gadus (1745.–1765. g.). Prūsija izstājās no kara, bet karadarbība vēl turpinājās Dienvidu Nīderlandē, Itālijā, bet galvenais – starp Angliju un Franciju kolonijās.

1739. gadā starp Angliju un Spāniju sākās koloniālie kari par Anglijas tiesībām brīvi tirgoties ar Spānijas kolonijām. 1743. gadā, pēc savienības atjaunošanas starp Franciju un Spāniju, uzliesmoja Anglijas – Francijas karš. Karadarbība norisinājās Ziemeļamerikā, kur angļi 1745. gadā ieņēma franču ostu Luisburgu Sv. Labrenča upes grīvā, atbrīvojot sev ceļu uz Kanādu, un Indijā, kur franči 1746. gadā atņēma angļiem Madrasu – Anglijas galveno atbalsta punktu. Angļi un franči karoja arī Skotijā, kur Francija atbalstīja Jēkaba (Džeimsa) II Stjuarta mazdēla (Džeimsa II dēla Džeimsa Frensisa Eduarda Stjuarta dēla) Čārlza Eduarda Stjuarta (1720–1788) avantūristisko, bezperspektīvo un ātri novērsto mēģinājumu (1745.–1746. g.) atjaunot Stjuartu dinastiju Anglijā.

Kara rezultāti: Āhenas miera līgums (1748) visas tā dalībvalstis atzina Kārļa VI Pragmatisko sankciju uz Vācu Romas impērijas imperatora troņa mantošanu. Prūsija saņēma Silēziju, Spānija un Sardīnija saņēma teritorijas Itālijā. Francija atdeva Austrijai ieņemtās zemes Nīderlandē, Anglijai – Madrasu Indijā un vairākas nelielas teritorijas Amerikā.