Pāriet uz saturu

Kontrtenors: Atšķirības starp versijām

Vikipēdijas lapa
Dzēstais saturs Pievienotais saturs
Nav labojuma kopsavilkuma
Nav labojuma kopsavilkuma
1. rindiņa: 1. rindiņa:


'''Kontrtenors'''- vīriešu [[balss]] grupa, kura [[vokāks|vokālās]] iespējas ļauj dziedāt kontralta, mecosoprāna vai nedaudz retāk arī soprāna partijas. Pirmo reizi šo terminu lietoja [[17. gadsimts|17. gadsimts]]vidū, tomēr vīriešu falseta lietojums bija plaši izmantots jau vairākas dekādes iepriekš [[polifoniskie darbi|polifoniskajos darbos]].No 20. gs. 2. puses šī balss īpašnieku izmantojums [[klasiskā mūzikā|klasiskajā mūzikā]] piedzīvojis atdzimšanu, lielākoties aizsācēja [[Alfreds Dellers|Alfreda Dellera]] un augošās [[baroks|baroka]] [[opera]]s popularitātes dēļ. Līdz ar to šī [[balss]] grupa arvien vairāk apgādāta ar jaunu [[repertuārs|repertuāru]].<br />
'''Kontrtenors'''- vīriešu [[balss]] grupa, kura [[vokāks|vokālās]] iespējas ļauj dziedāt kontralta, mecosoprāna vai nedaudz retāk arī soprāna partijas. Pirmo reizi šo terminu lietoja [[17. gadsimts|17. gadsimts]]vidū, tomēr vīriešu falseta lietojums bija plaši izmantots jau vairākas dekādes iepriekš [[polifoniskie darbi|polifoniskajos darbos]].No 20. gs. 2. puses šī balss īpašnieku izmantojums [[klasiskā mūzikā|klasiskajā mūzikā]] piedzīvojis atdzimšanu, lielākoties aizsācēja [[Alfreds Dellers|Alfreda Dellera]] un augošās [[baroks|baroka]] [[opera]]s popularitātes dēļ. Līdz ar to šī [[balss]] grupa arvien vairāk apgādāta ar jaunu [[repertuārs|repertuāru]].<br />
|- '''Balsu tipi'''
'''Balsu tipi'''<br />
Sieviešu balsis
Sieviešu balsis
* [[Soprāns]]
* [[Soprāns]]

Versija, kas saglabāta 2012. gada 2. janvāris, plkst. 00.04

Kontrtenors- vīriešu balss grupa, kura vokālās iespējas ļauj dziedāt kontralta, mecosoprāna vai nedaudz retāk arī soprāna partijas. Pirmo reizi šo terminu lietoja 17. gadsimtsvidū, tomēr vīriešu falseta lietojums bija plaši izmantots jau vairākas dekādes iepriekš polifoniskajos darbos.No 20. gs. 2. puses šī balss īpašnieku izmantojums klasiskajā mūzikā piedzīvojis atdzimšanu, lielākoties aizsācēja Alfreda Dellera un augošās baroka operas popularitātes dēļ. Līdz ar to šī balss grupa arvien vairāk apgādāta ar jaunu repertuāru.

Balsu tipi

Sieviešu balsis

| Piemērs |} Vīru balsis

=Kontrtenors vēsturē


14., 15. gadsimta polifoniskajās struktūrās kontrtenors bija dziedājumu daļa, kas bija pievienota divdaļīgajai struktūrai ar diskantu(superius) un tenoru( no latīņu valodas tenere- vilkt), tenoram turot vadošo jeb pamata melodiju, bet diskantam veicot variācijas augšējos reģistros. Ar apmēram 1450.gadu un tādiem komponistiem kā Okegemu un Obrehtu, kontrtenorus sāka iedalīt contratenor altus un kontratenor bassus.

Renesanses periodā katoļu baznīcā strādāja princips ‘’ļaujiet sievietei baznīcā klusēt’’, tālab sievietēm bija liegta iespēja kalpot Baznīcai dziedot. Kontrtenori līdz ar šo uzskatu ieguva svarīgu lomu liturģijā, bieži dziedot vieni vai kopā ar diskantu altu(Spānijā ilgstoši bija tradīcija, ka vīrieši falsetisti dziedāja soprāna partijas. kontrtenori gan netika izmantoti agrīnajās operās, bet līdz ar kastrātu modes sākšanos un izmantošanu, piemēram, Klaudio Monteverdi ‘’Orfejā’’, arī kontrtenori ieguva nozīmīgu repertuāra daudzumu. Anglijā Henrijs Pērsels radīja speciālas lomas kontrtenoriem darbā ‘’Laumiņu karaliene’’(1692), kas lielā mērā saistāms ar to, ka pats bija šīs balss īpašnieks.šīs partijas vienmēr izaicina mūsdienu dziedātājus, jo nevar īsti izšķirt, vai tās dzied augsts tenors vai arī domātas falsetistam. Vēlāk Anglijā tās izmantoja Georgs Frīdrihs Hendelis ‘’opera seria’’ žanrā, iespaidojoties no Itālijas tradīcijasKļūda atsaucē: Kļūda atsaucē: pietrūkst noslēdzošā </ref> iezīme <ref> iezīmei[ Potter, J. (2009), Tenor, History of a voice, Yale University Press, New Haven/London, p. 19 (included footnote 35). ISBN 978-0-300-11873-5]</ref>

Mūsu dienu kontrtenors


Pazīstamākais un redzamākais kontrtenors no 20. gadsimta bija Alfreds Dellers, kurš daudz darīja agrāko mūzikas piemēru adaptācijā un autentiskuma meklēšanā. Dellers pārsvarā sevi dēvēja par altu. 50,60tajos gados nozīmīgu lomu baroka mūzikas popularizēšanā deva ‘’Dellera domubiedri’’, kas popularizēja baroka mūziku plašākam klausītāju lokam.Bendžamins Britens uzrakstījis galvenās lomas partiju Oberonu darbam ‘’Sapnis vasaras naktī’’(1960). Cits šī laika pazīstams kontrtenors bija Džeimss Bovmans.Rasels Oberlins bija šīs balss popularizētājs ASV. Oberlina veiksmes šai jomā bija neplānots, jo ASV lielākoties nepazina mūziku pirms Baha vai uzskatīja to par otršķirīgu.

Mūsu dienās kontrtenori arvien vairāk pieprasīti dažādās klasiskās mūzikas formās, jo daudzas lomas, kuras agrāk paredzētas kastrātiem, nu kļuvušas par kontrtenoru prerogatīvu. Tādas ir Orfejs Kristofa Vilibalda Gluka ‘’Orfejā un Eiridikē’’, tāpat lomas Georga Frīdriha Hendeļa darbos un Volfganga Amadeja Mocarta operās, Britens bieži rakstījis darbus ar speciāli kontrtenoram paredzētām daļām.aAtsevišķi pēdējā laika piemēri šādam izmantojumam- Ariberta Reimanna darbā Lear (1978), thtitulloma Filipa Glāsa Akhnaten (1983), Klēra Džona Lunna The Maids (1998).

Kontrtenora balss iespējas


Spēcīga, skolota kontrtenora balss iespējas paver viņam dziedāt mecosoprāna vai alta balss iespēju robežās. Pīters Gilss, profesionāls kontrtenors, kurš plaši aprakstījis šo jautājumu, raksturo kontrtenoru vairāk kā muzikālu kompozīciju daļu. Pretrunas rada mūsu dienu vēlēšanās raksturot kontrtenora balsi ar viduslaiku terminu ‘’contratenor altus’’. Šādā nozīmē šis jēdziens var tikt saprasts kā vokāla partija, kas paredzēta kontrtenoram, vienalga, kādā manierē tā tiek izpildīta. Kontrtenora diapozons robežojas no G3 vai A3 līdz E5 vai pat līdz G5 .

Termins ‘’īru tenors’’ ir pilnīgs jēdziena sinonīms, kas ir populārs no 19. gadsimta, un tajā saucot īru emigrantus ASV, jo daudzas īru dziesmas vēlāk kļuva par pazīstamām amerikāņu folkdziesmām. to popularitāti veicināja tādas grupas kā ‘’The Irish Tenors", kas dziedāja šādā manierē.

Pārpratumi ar vīriešu soprāniem, vīriešu altiem un kontrtenoriem


Angļu tradīcijā vīriešu soprāns un vīriešu alts tiek lietots, lai apzīmētu falseta dziedāšanas manieri, mazāk modālo balsi. Atsevišķi pētnieki akceptē šo jēdzienu, lai apzīmētu falsetistus, kas gan izraisa pretrunas ,jo nav skaidrības, kurā grupā ievietot Raselu Oberlinu, kurš soprāna tesitūru sasniedz ar nelielu vai vispār bez falseta.

Operu vokālais sadalījums dod priekšroku terminiem ‘’vīriešu alts’’ un ‘’vīriešu alts’’, kurus izmanto ‘’kontrtenora’’ un ‘’soprānista’’ vietā, bet tiek atzīts, ka šie termini neprecīzi raksturo vīriešu un sieviešu ģenētiskās atšķirības. Cilvēks, kurš, pārdzīvojot pubertāti ar tās mutācijām, pretendē uz vīrieša-soprāna statusu ir Maikls Maniači, kura modālās balss tesitūra sasniedz soprāna tesitūru bez balss vokālas pārveidnes.

Mūsdienās lielu daļa repertuāra, kas it kā rakstīta kastrātam ,izpilda kontrtenors. Nozīmīgākās lomas:

Operu ārijas

Loma Opera Gads

  • La Natura La Calisto 1651
  • Endimione La Calisto 1651
  • Satirino La Calisto 1651
  • Brīnumdaris Dido and Aeneas 1688
  • Gars Dido and Aeneas1688
  • Rinaldo Rinaldo 1711
  • Eustazio Rinaldo 1711
  • Giulio Cesare Giulio Cesare 1724
  • Tolomeo Giulio Cesare1724
  • Nireno Giulio Cesare1724
  • Bertarido Rodelinda 1725
  • Serss Serss 1738
  • Orfejs Orfejs un Eiridike 1762
  • Princis Orlofskis Die Fledermaus1874
  • Oberons Sapnis vasaras naktī' 1960
  • Akhnaten Akhnaten 1983
  • Bēglis Lidotājs 1998
  • Trikulo Izvirdums 2004

Pazīstamas ārijas

  • Ārija Loma Opera/Oratorija/Dziesmu Cikls
  • Alleluja Exsultate, jubilate
  • Belle nuit, ô nuit d'amour (Barcarolle) Nicklauss Hoffmana stāsti
  • Cara sposa Rinaldo Rinaldo (opera)
  • Che faro senza Eiridike Orfejs Orfejs un Eiridike
  • Ombra mai fù Serss Serss
  • Or la tromba Rinaldo Rinaldo (opera)
  • Venti, turbini, prestate Rinaldo Rinaldo (opera)

[edit]

Iekšējās atsauces

Yuriy Minenko performs Purcell, A.Scarlatti, Vivaldi

[edit]

Tālākai materiāla apguvei

  • Appelman, D. Ralph (1986). The Science of Vocal Pedagogy: Theory and Application. Indiana University Press. ISBN 978-0253203786.
  • Boldrey, Richard (1994). Guide to Operatic Roles and Arias. Caldwell Publishing Company. ISBN 9781877761645.
  • Giles, Peter (1982). The Countertenor. Muller Publishing Co..
  • Giles, Peter (2005). A Basic Countertenor Method. Kahn & Averill Publishers. ISBN 978-1871082821.
  • Howell, Ian. "Countertenor Technique: An Introduction to Concepts". The Countertenor Voice (Apr 2011).
  • Howell, Ian. "Vocal Technique: The Flex". The Countertenor Voice (July 2011).
  • Howell, Ian. "Are We Post-Anglican Yet?". The Countertenor Voice (Jan 2011).
  • Hennen, Peter. "Nature's Way: Vocal Production in Social Context". The Countertenor Voice (Feb 2011).
  • Smith, Brenda (2005). Choral Pedagogy. Plural Publishing, Inc. ISBN 978-1597560436.
  • Stark, James (2003). Bel Canto: A History of Vocal Pedagogy. University of Toronto Press. ISBN 978-0802086143.
  • Mormile, Alessandro, "Controtenori. La rinascita dei 'nuovi angeli' nella prassi esecutiva dell'opera barocca", Varese, Zecchini Editore, 2010, 88-6540-000-5, pagg. 218