Apskatīt Osmaņu dinastija izejas kodu

{{Dinastijas infokaste|
|dzimtas vārds 			=Osmaņu dinastija<br /><small>Osmanlı Hanedanı</small>
|kārta  			=
|ģerbonis			=[[Attēls:Coat of arms of the Ottoman Empire (1882–1922).svg|150px|[[Osmaņu impērijas ģerbonis|Osmaņu ģerbonis]].]]
|valsts 			=[[Osmaņu impērija]]
|augšupējā dzimta		=
|tituli 			=[[Kalifs]]<br />[[Padišahs]]<br />[[Sultāns]]<br />[[Bejs]]<br />[[Hans]]
|dibinātājs 			=[[Osmans I]]
|pēdējais valdnieks		=[[Mehmeds VI]]
|galva  			=[[Bajezids Osmans]]
|dibināta       		=[[1281]]
|likvidēta 			=
|gāzta  			=[[1922]]<br /><small>(skatīt [[Osmaņu impērijas sabrukums]])</small>
|tautība			=[[Turki (tautība)|Turku]]
|lejupējās dzimtas		=
}}{{Osmaņu impērijas vēsture|Timeline=Osmaņu impērijas gadu gaita}}
[[Attēls:Sultans of the Ottoman Dynasty.jpg|left|thumb|250px|Osmaņu dinastijas valdnieki no [[Osmans I|Osmana beja]] līdz sultānam un kalifam [[Mehmeds V|Mehmedam V]]]]
'''Osmaņu dinastija''' ({{val|tr|Osmanlı Hanedanı}}, arī '''Osmaņu impēriskais nams''') bija [[Osmaņu impērija]]s valdnieki no [[1281]]. līdz [[1923]]. gadam. Par dinastijas pirmo pārstāvi uzskata [[Osmans I|Osmanu I]] (neskaitot viņa tēvu Ertugrulu), lai arī dinastija tika proklamēta tikai [[1383]]. gadā, kad [[Murads I]] sevi pasludināja par [[sultāns|sultānu]]. Līdz tam cilti, jeb dinastiju, pazina ar nosaukumu Soguti (''Söğüt''), bet par godu Osmanam I to pārdēvēja par Osmaņiem (''Osmanlı'').

Sultānam vienīgajam piederēja absolūtā vara un viņš, vismaz oficiāli, bija valsts un valdības galva. Dažkārt vara faktiski nokļuva citu valsts amatpersonu rokās (pamatā arī viņi visi bija tieši pakļauti sultānam). Vara it īpaši bieži bija [[lielvezīrs|lielvezīra]] rokās un visu valdību sauca lielvezīra pils vārtu vārdā: Lielā Porta, kamēr sultāna rezidence [[Topkapi pils]] (turku: ''Topkapı Sarayı'') bija tikai [[serāls]], jeb [[harēms]].

== Tituli ==
Turku valodā Osmaņu dinastiju sauc ''Osmanlı'', kas apzīmē Osmaņu namu. Pirmie valdnieki sevi nesauca par [[sultāns|sultāniem]], bet par [[bejs|bejiem]] (''bey''), kas ir kaut kas līdzīgs [[emīrs|emīram]] vai [[gubernators|gubernatora]] titulam. Tomēr viņi oficiāli atzina līdzās pastāvējušo Seldžuku [[Rumas sultanāts|Rumas sultanātu]] un pirms tā pastāvējušo [[Ilkhanāts|Ilkhanātu]].

Pirmais Osmaņu pārstāvis, kas pasludināja sevi par sultānu, bija [[Murads I]], kurš valdīja no [[1359]]. līdz [[1389]]. gadam. Tituls [[sultāns]] (arābu valodā: سلطان) apzīmēja valdnieku, kas bija nākamais hierarhijā zem [[Bagdāde]]s [[kalifs|kalifa]] un to lietoja vairāki neatkarīgi [[musulmaņi|musulmaņu]] [[monarhs|monarhi]]. Šis tituls bija daudz cēlāks nekā [[emīrs]] un to nevarēja pat salīdzināt ar oriģinālo persiešu titulu [[šahs]].
Līdz ar [[1453]]. gada [[Konstantinopoles krišana|Konstantinopoles iekarošanu]], [[Osmaņu impērija|Osmaņu valstij]] nebija nekādu šķēršļu, kas traucētu kļūt par īstu impēriju un tādēļ sultāns [[Mehmeds II]] saņēma titulu [[padišahs]] (turku valodā: ''pâdişah'' پادشاه), kas cēlies no [[persiešu valoda|persiešu]] vārda un nozīmē: „karaļu kungs”, kas līdzinās [[kristieši|kristiešu]] [[imperators|imperatoram]].

Papildus šādam [[sekulārisms|sekulāram]] titulam, Osmaņu sultāni arī tika saukti par [[islāms|islāma]] [[kalifs|kalifiem]], kas teorētiski dod tiesības viņus uzskatīt par visu pasaules musulmaņu valdniekiem. Tomēr šī titula lietošana teorētiski tiek apšaubīta, jo pastāv daži islāma novirzieni, it īpaši [[šiīti]], kas tic citai kalifa titula lietošanas kārtībai. Kalifa tituls pirmo reizi tika lietots sultānam [[Abdulhamids I|Abdulhamidam I]] [[1774]]. gadā, bet šo titulu viņš pats neuzņēmās lietot. Pirmais sultāns, kurš patiešām sevi sauca par kalifu bija sultāns [[Abdulazizs]], kurš valdīja no [[1861]]. līdz [[1876]]. gadam.

[[Eiropa]]s valstīs Osmaņu padišahu bieži neformāli sauca tādos nosaukumos, kas nesaskanēja ar Osmaņu protokolu, piemēram: „Lielais Turks”.

Sultāniem arī tika lietoti vairāki otršķirīgi oficiālie tituli, piemēram: „Osmaņu nama valdnieks”, „Sultānu sultāns” un „Hanu hans”.

Impērijai augot, sultāni pieņēma tādus otršķirīgus titulus, kas apzīmēja viņu likumiskās mantojuma tiesības uz impērijai pakļautajām teritorijām. Vēlāk tituli ietvēra gandrīz visu impērijā esošo teritoriju uzskaitījumu, atšķirībā no Eiropas kristiešu monarhiem, kuru titulos daudz garākos sarakstos uzskaitīja visus mantotos titulus.

Dažiem sākuma posma sultāniem nācās samierināties ar [[vasalis|vasaļa]] statusu citu valstu vadītāju pakļautībā. Piemēram, [[Tamerlāns]] [[1402]]. gadā titulēja Osmaņu sultānu Sulajmanu Čelebi Hanu kā: ''As-Sultāns Ul-Azams, Sajjids Us-Saladins Ul-Arabs val Ažams, Maliks Ur-Rikabs Ul-Umms, Gijas Ud-Daula va Ud-Dunja, Sultāns Ul-Islāms vas Ul-Muslimins, As-Sultāns ibni Us-Sultāns, Hasibinasibizamans, Rumēlijas emīrs''.

Kad [[1453]]. gada. [[29. maijs|29. maijā]] [[Mehmeds II]] iekaroja [[Konstantinopole|Konstantinopoli]], viņš pieņēma titulu ''Romas impērijas imperators un pareizticīgās kristietības aizstāvis''. Viņš iecēla [[Konstantinopoles patriarhs|Konstantinopoles patriarhu]] [[Gennadius Scholarius]], kuru aizstāvēja un iecēla Austrumu pareizticīgo kristiešu vadītāja statusā. Būdams visu Romas pareizticīgo imperators, viņš pieteica tiesības uz visām Romas pareizticīgo teritorijām, kas pirms Konstantinopoles krišanas bija tikai nedaudz plašāka teritorija par pašu pilsētu, kā arī dažas teritorijas Moreā, Peloponēsa un Trebzonas impērija.

Konstantinopoles iekarotāju sauca ''Sultāns Mehmeds II Fātihs Gāzi Abdul Faths'' (septītais Osmaņu nama valdnieks, [[1451]]—[[1481]]) un parastais viņa tituls bija ''Romas imperators, Hanu hans, Anatolijas un Rumēlijas lielsultāns, Trīs pilsētu — Konstantinopoles, Edirnes un Bursas imperators, Divu zemju un divu jūru kungs'' un viņš pirmais tika saukts par ''padišahu''.

1500. gados sultāna titulēšana tika stingrāk ierobežota un jau [[1601]]. gadā sultānu [[Mehmeds III|Mehmedu III]] sauca šādā secībā:

:''Sultāns hāns (vārdi)'', 
::'''Padišahs''', 
::'''Hunkars''', 
::'''Hakans ul-Berejns vel-Bahrejns''';
::'''Osmaņu nama valdnieks''', sultānu sultāns,
::'''Hanu hans''', 
::Visu ticīgo '''kalifs''' un Visuma kunga Pravieša pēctecis,
:::Svēto pilsētu 
::::[[Meka]]s, [[Medīna]]s un [[Jeruzaleme]]s aizstāvis,
:::Trīs pilsētu 
::::[[Konstantinopole]]s, [[Edirne]]s, [[Bursa]]s un 
:::pilsētu 
::::[[Damaska]]s un [[Kaira]]s, un 
:::visas 
::::[[Azerbaidžāna]]s, [[Magrisa]]s, [[Adžema]]s, [[Basra]]s, [[Al-Hasa]]s, [[Dilena]]s, Ar Rakas, [[Mosula]]s, [[Partija]]s, [[Dijarbarkira]]s, [[Kilikija]]s, un 
:::[[Erzuruma]]s, [[Šivaša]]s, [[Adana]]s, [[Karamana]]s, [[Vana]]s, [[Barbarija]]s, [[Abisīnija]]s, [[Tunisija]]s, [[Tripole]]s, [[Damaska]]s, [[Kipra]]s, [[Rodu sala]]s, [[Kandija]]s un [[Moreja]]s vilajetu, 
:::[[Marmora jūra]]s, [[Melnā jūra|Melnās jūras]] un tās krastu, 
:::[[Anatolija]]s, [[Rumēlija]]s, [[Bagdāde]]s, [[Kurdistāna]]s, [[Grieķija]]s, [[Turkistāna]]s, [[Tartārija]]s, Cirkasijas, [[Kabarda]]s divu novadu, [[Gruzija]]s, Kipčakas līdzenuma, 
:::visas Tartāru valsts, [[Kefe]]s un visu blakus esoši valstu, [[Bosnija]]s un tās padoto teritoriju, [[Belgrada]]s pilsētas un forta, 
:::[[Serbija]]s vijāleta un visu tās cietokšņu, fortu un pilsētu, 
:::visas [[Albānija]]s, visas [[Eflaka]]s un [[Bogdānija]]s, kā arī to padoto teritoriju un robežu, kā arī 
:::daudzu citu valstu un pilsētu 
::'''[[imperators]]'''.

== Mantošana ==
{{Osmaņu impērijas valsts iekārta}}Sākuma periodā Osmaņi ievēroja brīvās mantošanas principu. Tēva valdīšanas laikā visi pilngadīgie sultāna dēli bija valsts novadu gubernatori. Viņiem palīdzēja mātes un viņi ar laiku centās iegūt katrs pēc iespējas vairāk atbalstītājus. Kad tēvs bija miris, viņi savā starpā sacentās uz ātrumu, kurš ātrāk paspēs fiziski nokļūt tronī. Tādēļ provinces attālums no valsts galvaspilsētas bija noteicošais faktors. Jo tuvāk dēla pārvaldītā province atradās galvaspilsētai, jo ātrāk dēls uzzināja par tēva nāvi un pirmais varēja paspēt nokļūt Konstantinopolē, lai sevi pasludinātu par sultānu. Tēvs, iedalot provinces saviem dēliem, skaidri norādīja, kuru dēlu viņš gribētu redzēt kā savu mantinieku. [[Bajezids II]] sacentās ar savu brāli Džemu 1480. gados par tiesībām nokļūt tronī. Dažkārt pusbrāļi sacensības jau sāka pirms tēvs bija paspējis nomirt. [[Suleimans I|Suleimana I Lieliskā]] valdīšanas laikā (1520—1566) dēlu Selima un Bajezida savstarpējās cīņas radīja neskaitāmas nesaskaņas, kuru rezultātā sultāns Suleimans I lika nonāvēt Bajezidu, lai [[Selims II]] paliktu par vienīgo troņmantnieku.

Suleimana un Selima laikā sultāna konkubīnes favorītes (''haseki'') ieguva lielāku cieņu. Iegūstot varu harēmā, favorīte bija spējīga veikt nepieciešamos politiskos manevrus, lai nodrošinātu sava dēla nokļūšanu tronī. Tā rezultātā uz laiku bija spēkā [[pirmdzimtība|pirmdzimtības tiesību princips]]. Atšķirībā no sākuma perioda, tagad sultāna dēli sāka praktizēt brāļu slepkavību, lai jau pirms sacensībām ar saviem brāļiem nodrošinātu sev drošu nokļūšanu tronī. Gan [[Murads III]], gan [[Mehmeds III]] nogalināja savus brāļus.

Mehmets bija pēdējais sultāns, kam bija jāvalda kādā provincē. Nākamie dēli vairs netika izlaisti no harēma, līdz pat sava tēva nāvei. Līdz ar to viņiem tika atņemta iespēja sapulcināt iespaidīgu atbalstītāju loku, kas spētu ietekmēt tēvu vēl viņa dzīves laikā. Viņiem arī vairs nebija iespēju radīt bērnus, kamēr viņu tēvs vēl bija dzīvs. Kad tronī kāpa Mehmeta dēls [[Ahmeds I]], viņam vēl nebija neviena bērna. Turklāt, nebija nekādu liecību, ka viņam vispār varētu būt bērni. Rezultātā varētu valstī rasties troņa mantošanas krīze. Ahmeds nogalināja dažus savus brāļus, bet nenogalināja [[Mustafa I|Mustafu]]. Līdzīgi arī [[Osmans II]] atstāja dzīvus savus pusbrāļus Muradu un Ibrahimu. Līdz ar to 17. gadsimtā notika pāreja no pirmdzimtības tiesībām uz '''vecākuma kārtību''', kad vecākais vīriešu kārtas pēcnācējs bija nākamais mantinieks. Līdz ar to Mustafa nomainīja savu brāli Ahmedu, [[Suleimans II]] un [[Ahmeds II]] nomainīja savu brāli [[Mehmeds IV|Mehmedu IV]]. Šāda kārtība palika spēkā līdz pat Osmaņu impērijas beigām 20. gadsimtā.

== Nama valdnieki ==
{|style="border:1px solid #8888aa; background-color:#f7f8ff; padding:2px; font-size:90%;" align=center
|-
|colspan="2" align=center | '''Osmaņu nama valdnieki pirms impērijas'''
|-
|colspan="2" align=center |[[Suleimans Šahs]] (-[[1227]]) (''[[bejs]]'')
|-
|colspan="2" align=center |[[Ertugruls]] ([[1227]]-[[1281]]) (''[[bejs]]'')
|-
|colspan="2" align=center | '''[[Osmaņu impērijas sultānu uzskaitījums|Osmaņu impērijas nama valdnieki]]'''
|-
|colspan="2" align=center |[[Osmans I]] ([[1281]]—[[1326]]) (''[[bejs]]'')
|-
| [[Orhans I]] ([[1326]]—[[1359]]; ''[[bejs]]'')
| [[Ibrahims I]] ([[1640]]—[[1648]])
|-
| [[Murads I]] ([[1359]]—[[1389]]; [[sultāns]] no [[1383]])
| [[Mehmeds IV]] ([[1648]]—[[1687]])
|-
| [[Bajezids I]] ([[1389]]—[[1402]])
| [[Suleimans II]] ([[1687]]—[[1691]])
|-
| ''[[Osmaņu bezvaldnieku laiks]]'' ([[1402]]—[[1413]])
| [[Ahmeds II]] ([[1691]]—[[1695]])
|-
| [[Mehmeds I]] ([[1413]]—[[1421]])
| [[Mustafa II]] ([[1695]]—[[1703]])
|-
| [[Murads II]] ([[1421]]—[[1444]]) ([[1445]]—[[1451]])
| [[Ahmeds III]] ([[1703]]—[[1730]])
|-
| [[Mehmeds II]] (Iekarotājs) ([[1444]]—[[1445]], [[1451]]—[[1481]])
| [[Mahmuds I]] ([[1730]]—[[1754]])
|-
| [[Bajezids II]] ([[1481]]—[[1512]])
| [[Osmans III]] ([[1754]]—[[1757]])
|-
| [[Selims I]] ([[1512]]—[[1520]]; [[kalifs]] no 1517)
| [[Mustafa III]] ([[1757]]—[[1774]])
|-
| [[Suleimans I|Suleimans I Lieliskais]] ([[Kanonizēt]]ājs (''Kanuni'')) ([[1520]]—[[1566]])
| [[Abdulhamids I]] ([[1774]]—[[1789]])
|-
| [[Selims II]] ([[1566]]—[[1574]])
| [[Selims III]] ([[1789]]—[[1807]])
|-
| [[Murads III]] ([[1574]]—[[1595]])
| [[Mustafa IV]] ([[1807]]—[[1808]])
|-
| [[Mehmeds III]] ([[1595]]—[[1603]])
| [[Mahmuds II]] ([[1808]]—[[1839]])
|-
| [[Ahmeds I]] ([[1603]]—[[1617]])
| [[Abdulmedžids I]] ([[1839]]—[[1861]])
|-
| [[Mustafa I]] ([[1617]]—[[1618]])
| [[Abdulazizs]] ([[1861]]—[[1876]])
|-
| [[Osmans II]] ([[1618]]—[[1622]])
| [[Murads V]] ([[1876]])
|-
| [[Mustafa I]] ([[1622]]—[[1623]])
| [[Abdulhamids II]] ([[1876]]—[[1909]])
|-
| [[Murads IV]] ([[1623]]—[[1640]])
| [[Mehmeds V]] (Rešads) ([[1909]]—[[1918]])
|-
| turpinājums pa labi
| [[Mehmeds VI]] (Vahidedins) ([[1918]]—[[1922]])
|-
|colspan="2" align=center |'''Osmaņu nama valdnieki pēc impērijas'''
|-
|colspan="2" align=center |[[Abdulmedžids II]] ([[1922]]-[[1944]])
|-
|colspan="2" align=center |[[Ahmeds IV Nihads]] ([[1944]]-[[1954]])
|-
|colspan="2" align=center |[[Osmans IV Fuads]] ([[1954]]-[[1973]])
|-
|colspan="2" align=center |[[Mehmeds Abdulazizs II]] ([[1973]]-[[1977]])
|-
|colspan="2" align=center |[[Ali Vāsibs]] ([[1977]]-[[1983]])
|-
|colspan="2" align=center |[[Mehmeds VII Orhans]] ([[1983]]-[[1994]])
|-
|colspan="2" align=center |[[Ertugruls Osmans V]] ([[1994]]-[[2009. gads|2009]]<!-- Ertugruls Osmans miris 2009. gada 25. septembrī Stambulā, skatīt [http://news.bbc.co.uk/2/hi/europe/8273396.stm BBC ziņu]-->)
|-
|colspan="2" align=center |[[Bajezids Osmans]] ([[2009. gads|2009]]-)
|}
''Piezīme'': Lai arī [[Abdulmedžids II]] tika iecelts par [[kalifs|kalifu]] 1922. gadā, viņš jau vairs nebija sultāns, jo Turcijas Nacionālā Asambleja jau bija atcēlusi sultanātu un proklamējusi Turciju par republiku. Kalifātu atcēla 1924. gadā.

Osmaņu sultāni varēja valdīt pār [[kalifāts|Visuma kalifātu]] saskaņā ar 1774. gada Mazās Kajnardžas (''Küçük Kaynarca'') līgumu. Lai kalifa tituls būtu spēkā, sultānam bija jāpierāda pasaulei savas tiesības. Šajā nolūkā turku propaganda (to ietekmēja urdu žurnālistika un indiešu musulmaņu idejas) izcēla un mitoloģisku stāstu par to, kā 1517. gadā Al-Mutavakils nodeva kalifātu sultānam Selimam. Tika popularizēts tas, ka kalifātu nodevis tālāk Abasa nama pārstāvis, kas bija trimdā un nodevis kalifātu musulmaņu sultānam, lai tas nodrošinātu taisnību zemes virsū. Līdz ar to sultānu tiesības uz kalifātu bija gandrīz neiespējami apstrīdēt. Sultānu tādēļ turpmāk uzskatīja par Dieva Pravieša pēcteci un viņam, līdz ar to, bija tiesības pārvaldīt visus pasaules musulmaņus.

== Ārējās saites ==
{{sisterlinks-inline}}
{{Enciklopēdiju ārējās saites}}
*[http://www.osmanli700.gen.tr/english/engindex.html Mājaslapa par godu 700 Osmaņu dinastijas gadadienai] {{en ikona}}

[[Kategorija:Turcijas vēsture]]
[[Kategorija:Osmaņu dinastija| ]]
[[Kategorija:Karaliskās ģimenes]]