Stils
Stils (latīņu: stylus — ‘irbulis rakstīšanai’, vēlāk ‘runas veids, izklāsts’) ir apzīmējums dažādiem valodas, rakstības, mākslas, sporta un dzīvesveida izpausmes veidiem, ko pēta zinātnes nozare stilistika. Estētikas jomā stils kā tehnisks termins aptver zināmu saskaņotu veidojuma īpašību kopību izteiksmes formā. Ne vien radoša personība, bet arī atdarinātājs un izpildītājs savam darbam uzspiež īpatnības zīmogu.[1]
Stila jēdzienu tagadējā nozīmē plašāk sāka lietot 18. gadsimtā kā estētiska vērtējuma apzīmējumu, piemēram, Vinkelmans (1764) sengrieķu literatūras attīstībā atšķīra arhaiskā, augstā, daiļā un pagrimuma stila posmus. Vēlāk pēc izteiksmes rakstura dažādos vēstures laikmetos ar šo vārdu apzīmēja antīko, viduslaiku, renesanses, gotisko, romāņu, bizantisko, klasisko, ampīra, baroka, moderno un postmoderno stilu.
Pēc izteiksmes satura atšķir bībeles, kancelejas (stilus curiae), avīžu, komerciālu, zinātnisku, prozaisku, dzejisku, lietišķu, dramatisku, lirisku, episku, humoristisku, satīrisku, komisku, traģisku, ironisku, vulgāru u.c. stilu.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XX. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 40 724 - 729. sleja.
Šis ar mākslu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |